Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Kadrs no filmēšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
 
Kino
01.10.2019

Daži haotiski un sentimentāli komentāri par filmu "Jelgava '94"

Komentē
0
Saglabā

Par Jāņa Ābeles spēlfilmu "Jelgava '94" (2019)

Jānis Ābele neapšaubāmi ir drosmīgs režisors, ja reiz bija gatavs ekranizēt par kulta romānu kļuvušo Jāņa Joņeva grāmatu, jo kulta statusu ieguvušām grāmatām un filmām parasti raksturīgs dedzīgs, pat fanātisks lasītāju vai skatītāju loks, kas savā veidā "piesavinās" attiecīgo darbu. Skatītājam, kas lasījis grāmatu, jau ir izveidojies savs noteikts priekšstats par filmas telpu un varoņu tēliem, un tas visbiežāk neatbilst režisora interpretācijai. Droši vien to varētu teikt par jebkuras labi zināmas grāmatas ekranizāciju, bet par kulta darbiem – jo īpaši. Tomēr šie apstākļi neizslēdz iespēju, ka autora pozīcija tiek pieņemta, kā savulaik notika ar, piemēram, Denija Boila filmu "Trainspotting" jeb "Vilcienvakte", kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Ērvina Velša romāna. Daudzi kino teorētiķi jau sen apgalvojuši, ka plaši zināmus un izcilus darbus ir daudz sarežģītāk ekranizēt nekā romānus, ko neviens īsti nemaz nezina.

Mēģināšu gan pēc iespējas vairāk atsvešināties no romāna un filmas salīdzināšanas, bet minēšu Ābeles filmas stila iezīmes un tos paņēmienus, ko režisors izmanto, lai radītu Jelgavas tā laika noskaņu – pat ne tikai Jelgavas, bet 90. gadu paaudzes izlaušanās laiku vispār, kad jau bijām neatkarīgi un katrs pa savam sapratām, ko nozīmē brīvība, lai cik patētiski tas arī skanētu. Te gan redzu kādu problēmu, ko diemžēl režisors nav varējis ietekmēt, – pilsētainava ar sastingušajiem daudzstāvu namiem, kas parādās filmā, diemžēl lielākoties ir tikpat neglīta un nepievilcīga kā sižeta darbības laikos. Vienīgais izņēmums ir neprātīgās ballītes, kā arī dzimšanas dienas svinības, un, lai arī 1994. gadā man bija daudz vairāk gadu nekā Jānim, mani nemāc šaubas, ka tolaik uzdzīve bija sava veida protests pret skolas despotismu. Ir mazliet žēl, ka tik talantīgs aktieris kā Andris Keišs šajā filmā ir dabūjis pavisam nelielu lomu, kas ne tuvu neļauj viņam īsti radīt dziļāku un interesantāku raksturu. Vismaz Ievai Puķei režisors ir piešķīris ilgāku ekrāna laiku, atklājot viņas raksturu daudz smalkāk – nemitīgos strīdos ar vīru, kas dzer un nevis salabo logu, bet gandrīz vai ielaižas tā laika vispārīgajā eiforijā par tūlītēju pārticību sološa biznesa uzsākšanu. Šampūna ražošanas ideja man nez kāpēc atsauca atmiņā sārtās ziepes no Finčera filmas "Cīņas klubs".

Filmas sākuma titri atveidoti kā "baltais troksnis", vārdi un uzraksti ir tik tikko salasāmi – tas iezīmē apjukuma laiku, kad daudziem nākotne nemaz nelikās īpaši skaidra, valdīja pacilātības un neziņas atmosfēra. Nākamais kadrs, kurā redzam nelielas sniega vērpetes uz Jelgavas namu jumtiem un iepretim Rastrelli pilij, manuprāt, visai skaidri sasaucas ar iepriekšējiem kadriem, tāpēc Vēstītāja vai pieaugušā galvenā varoņa tēla intensīvais aizkadra teksts šķiet lieks un pārlieku didaktisks. Lai arī Vēstītājs ir pārlieku bieži izmantots tēls, brīdis, kad viņš noraugās uz sevi kā četrpadsmitnieku un noteic: "Tas esmu es," – nostrādā kā veiksmīgs paņēmiens, kas man atgādina Raula Ruiza filmā "Trīs kronas jūrniekam" izskanējušo jūrnieka apgalvojumu: "Es redzēju sevi cita acīm," – citātu no franču dzejnieka Artura Rembo darba. Taču Vēstītāja pārmērīgā uzbāzība reizēm sāk kaitināt. Piemēram, ballītes laikā uz balkona, kad Jānis mēģina attaisnot savu neveiksmīgo (vai nekad nenotikušo) romānu ar Kristīni, starp abiem jauniešiem atkal iznirst Vēstītājs un noskaita lai arī skaistu, tomēr tādu tekstu, kam nav motivācijas filmas kontekstā. Nosacītais tagadnes laiks atkal dominē.

Migla, sniegs, bezpersoniskās namu fasādes atgādina rēgu pilsētu; pilsētas iedzīvotājus tikpat kā nemana, sadzīve tiek atmesta, izņemot banālo dzimšanas dienas svinību ainu, un režisors koncentrējas uz galveno varoni Jāni, kurš ir priekšzīmīgs skolnieks, bet priekšzīmība neļauj viņam iekļauties to jauniešu pulciņā, kas nepieņem vecāku kultivēto mietpilsonību, bet dzer, smēķē, ārdās. Sākumā viņš balansē starp šim divām pasaulēm, bet, sākot ar brīdi, kad dzimšanas dienā dāvanā saņem ģitāru (tāpat kā savulaik Kurts Kobeins, kurš Jāņa dzimšanas dienā izdarījis pašnāvību), viņu arvien vairāk sāk vilināt svešais un metālistu mūzika. Par šādu transformāciju signalizē arī rūtainais krekls, zīme, kas izsaka viņa piederību tiem, ko šodien daudzi sauc par neformāļiem. Filmā ir vairākas ainas, kas rada gluži vai sirreālu noskaņu. Piemēram, tirgošanās ar kasešu ierakstiem Mežciema Biržā vai vienādās drēbēs tērptā, draudīgā cilvēku bara skrējiens pāri dzelzceļa tiltam. Šī spēcīgā aina ir atsauce uz lielāko izlaušanos no Pārlielupes cietuma, kas tagad slēpjas koku lapotnēs aiz apdrupuša mūra, bet ziemā atklājas tāpat kā kailie koku zari, kas redzami kādā filmas epizodē. Lai arī tā ir klišeja (melanholija, pagurums, kā nu kurā filmā), klišejas kino ir visai pieņemamas; varbūt to pat labāk saukt par kino kodu, kas ietver jau iepriekš pieņemtu nozīmi.

Jau sen netieku vaļā no mānijas saskatīt dažādus intertekstualitātes piemērus, un viens no tiem ir no filmas, kam nav nekādas vizuālas līdzības ar filmu "Jelgava '94". Runa ir par čehu režisores Veras Hitilovas filmu "Margrietiņas", kurā abas varones (abas sauc Marija) nolemj: ja reiz pasaule ir slikta, tad viņas būs tādas pašas. To varam attiecināt arī uz Jāni, kurš aizvien vairāk no priekšzīmīga skolnieka ikdienas tiecas uz izklaidi un nepakļaušanos kaut kādiem dzīves likumiem, kas tolaik bija visai miglaini.

Pēc lēciena no trešā stāva, kad praktiski izplēnējušas cerības nodibināt savu metālistu grupu, Jānis kļūst par sava veida Zvejnieka Karali no Karaļa Artura leģendas (viņam bija savainota potīte), tāpat kā Džonijs no Maika Lī izcilās filmas "Kailais", kurš tā arī neatrada sava Svētā Grāla pastāvēšanas apliecinājumu, proti, neguva pārliecību par to, ka kultūrai (vai arī subkultūrai) ir būtiska loma sabiedrībā, lai kāda tā būtu.

Filmas nobeigumā Vēstītājs palicis viens. Viņš izmet izsmēķi metāla mucā, kas atrodas parkā, kur bieži tika rīkoti metālistu tusiņi. Izsmēķis izplēn, bet Jāņa atmiņas par sevi kā par četrpadsmitgadnieku saglabājas.

Ja filmā "Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala" Ābele savu stilu nepārprotami bija aizguvis no franču jaunā viļņa un to nemaz neslēpa, tad filmā "Jelgava '94", kurā viņš ar pietāti izturas pret Joņeva romānu, jau daudz skaidrāk iezīmējas viņa režisora rokraksts. Biežie kadru pārlēcieni, dažkārt ne visai skaidri uztveramā  nākamā kadra saikne ar iepriekšējo, kas šādi tiek veidota ar nolūku, klasisku kino naratīva elementu (skolas ainas, direktores un skolotājas viesošanās pie Jāņa mātes utt.) simbioze ar radikālākas kino valodas iezīmēm vieš cerību, ka nākamā filma, ko ceru sagaidīt, būs svarīgs notikums Latvijas kino. Lūk, ar šādu klišeju es arī beidzu.

Viktors Freibergs

Viktors Freibergs ir kinozinātnieks, profesors un tulkotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!