Photo by Kristopher Roller on Unsplash
 
Dzeja
11.01.2019

Dažādu gadu dzejoļi

Komentē
2

***
būt vienam
kad apdeg plauksta sveces liesmā
klusumā nopūšas
uz gultas malas sēdošs pūķis
būt vienam
gaidīt tevi
aiziet uz prāmi un nolekt no tilta
slīkt vienam
un cauri tumšam ūdenim vērot zvaigznes
vēl mazliet vēl vairāk
būt vienam
veltīt sevi skumīgam priekam
es pūķa nopūtas
uz zvaigznes
tās sabira kabatās
guļ ūdens dzelmē
un spoguļojas vienatnē

2003


***
cik neviltoti skaisti
pie gangas hemingvejs kauj nepaguris govis
un seneka pārgrieztām vēnām paslepus apmeklē jrt izrādes
vispirms baudu
tad izpriecas
un nāvi
dozētās devās
un nāves kultūras valdzinājums
bur apbur bur apbur
caur elpu caur acu stiklenēm caur tavu asini manā mutē
ak mirstošais dievs
vai tavi vergi nīčes galvā
jau arīdzan drīz beigti

2005


***
egeja jūra tik pilna miroņiem līķiem trūdošiem varoņiem veiktiem
vai laiks nav tev pamest šos ūdeņus
izklepot puvekļu dūņas kampt pēc gaisa
un atstāt mirušo bailes tapt atkal dzīviem
pilniem kaisles vērties mīļoto dziestošās sejās  
 
nav vaļas aizirties līdz krastam
slīd aherontas upe cauri bēdu caurstaigātām krūtīm
un harons nebūtības vārtus tanīs manījis
ar visu akmens laivu kvēlu lāstu izrotātā rumpī iestrēdzis
re nāves pievārēto pārcēlājs pat sevi nevar pārcelt vairs
grūst nevainīga bērna smieklos tempļi
tajos mani sapņi dievu pēdas laizījuši

2006



***
es rakstu tev vēstuli jau kuro dienu rakstu līdz nespēkam brienot caur sakritušām lapām krītot cauri gravitācijai un ļaujot sevi iesūkt rudens glumajai miesai ko rudmate nāve aizkustinājumā noglauž nagu pēdām dziļumā līdz knapi pukstošajai sirdij un kurš gan steigs caur visu šo sastingušo laiku un trieks tanī modinošu elektrošoka lādiņu un kurš gan man atzīsies ka tev šo vēstuli vairs nesaņemt un kurš gan to no manām lūpām nolasīs ļaujot man atkal ienirt akā zem augusta nakts debess kad mēnessmeitiņa nokāpj lejup ar nēšiem iesmeļ manu urīnu un aizkāpj atpakaļ uz mēnesi kur leģendas top dzīvas un rakstāmmašīnas klabinot atbrīvo prātus un aklie kur lasa tik gurdeni savārstītos vārdu tīklos sapinušies kā diendienā kaklos iekārtus akmeņus būtu nēsājuši un nelaimīgus slīkoņus no akām vien vilkuši nesuši malā un ar tinti dzirdījuši

2007



***
kas sakārtojis bārdas nažus pa plauktiņiem
var uzelpot
savu dvašu uz spoguļa
ievilkt ar pirkstu atvadu vārdus
un ķerties pie lietas
vai tā būtu zobu birste
revolveris vai rakstāmmašīna

2008

***
kad izplatījums apvilgs ar suņu zobiem
es palūgšu tevi piecelties un aizmirst visu klātesošo vārdus
neviens neatnāks tavā vietā izklusēt svēto zvērestu
kura teksts ir teksta prombūtnē
iecerē nerakstīt nekad un nekur
to kaut ko
par kuru tu nojaut
tālab minstinies un paliec vēl brīdi sēžam
līdz izdziest gaismas un iedegas katastrofu priekšnojautas
viss tiks ierakstīts un mēs to atskaņosim vēl daudzreiz
viss proti tavas nojautas kurlmēmais saturs
daudzkārtējā maldīšanās pa tā labirintiem
kad novedusi būs klātesošos pilnīgā bezizejā

2009

***
nāves krekliņos viņi piedzimst un cauri dzemdību nodaļu bērnunamu cietumu trakomāju un morgu durvīm vienā elpas vilcienā iziet un viņu rupjums raupjās dzīves iepotēts caur visām ejām savu smago esmi nesot smalks kā liktens juveliera slīpēts dārgakmens top un biezai tumsai slīdot pāri lūpām skarbās lamas tā kā glītās frakās ietērpj viņu sakropļotos stāvus kam tveicē saļimstot un uz ietvēm bez samaņas paliekam guļot vai salā puskailiem sniegā zem grūtas debess embriju pozās savelkoties uz robežas starp pēdējo miegu un nosalšanu viņi savdabīgas talkas rīko putekļu tonnām pār savām ādām nolaisties ļaujot un nažu un adatu dūrienu pēdām izrētotā laika sejām aizklātām topot tā miega laivās savās aizpampuši dejo viņi apskaudami sāpes līdz spirta iesvētītās bezdzimumu attiecībās ar delīrija zvēru apātiskām acīm dzimst pestījošais nogurums un savās maigās ķetnās ņēmis pa dienai nedēļai pa nebijušai vakardienai lēni nožņaudz viņus
 
2010

***
zem pārplūdušās stiksas dzidrā ledus stikla virsas kur mirkļa muzeju cauraudis klusums kur sejas sastingušas izteiksmīgās maskās un izsacītie vārdi nekustīgi ceļo aizmirstot par adresātiem kur mīlnieku mēles savijušās mūžīgā skūpstā un nevīstoši ziedi nāves matu pīnes rotā pat spermas traips uz tavas stolas tik organiski iederas šai salkanajā harmonijā zem zemledus ledus zem manas zilganās ādas

2010

***
pirmais vilnis ir attālinājies palikušas tikai bailes no nenosakāmas klātbūtnes personas jebšu tikai apmāna kāda groteska manekena kas brīžam atdzīvojies krampjaini pastiepj roku rietumu virzienā gaisma vēl nav izdzisusi elektrības rēķinos nomaksāti grēki un paaudžu parādi mēs vēl smejamies savilkt lūpas nedabiskā grimasē tā ir aristokrātiska izprieca aristokrātiska nāve caur vēdlodziņu piezodzies man miegā atpakaļgaitā aiz rokas manekenu paturot kā vienīgo pierādījumu matērijas esamībai bailēs bailēs kas apaugļojušas smadzeņu olšūnas kāda tur dzimšana jebšu nepārtraukta pārdzimšana nemanot ne laika sākumu ne apnikuma ritējumu lūk pravietis ar cinobra zobiem – mūsu smaidu paliekās vēl jaušams siltums kad tu atgriezīsies būs cita ziema tās pašas ādas novelkamā atlējuma ģipsis un čigānu bērneļi pagalmos ko nabadzība iznēsās uz rokām pie pakšiem raudās pirmie izceļotāji no prāta atvariem un būs šī zeme silta silta kā tikko vēl krampjos vilkta roka

2010


***
beztekstuāli ieraksti ir nākotnes mode, apģērbs, kas kopā ar tevi trenējies sinhronajā niršanā vairs nav apģērbs, bet gan rāvējs un slēdzējs, ko šuvēja tā apbrīno, nu tā apbrīno, ka brīnums, ka teju nesašujas par apbrīna cienīgu klasiķi, par kādu vēlas kļūt katrs, kurš iegājis tuvākās attiecībās ar pantekstuālo siļķi – nemotivētu, mūžlaicīgu mūzas paveidu bez grimašu komplekta, bez pases, toties ar lielu parādu piejūras bankā, kas bankrotē, bankrotē, rotē pa viļņa kori, korī izdzied pogu pārpalikumus, šuvēju ar adatu pilnām saujām, ko pārdot par vienu vēja kabatu

2010

***
patiesā vēsture: jēzus nāve. jēzus noslīka jūrā, peldēdams un rotaļādamies ar delfīniem.

2015


***
parūpējies par sevi pirms nāves iedzer odekolonu lai paradīzē labi smaržotu

2016


***
iebrienu upē. uzvelku ūdeni kā kreklu. es neelpoju. ūdens tāpat

2016

Tēmas

Andis Surgunts

Andis Surgunts (1984-2018) ir latviešu dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!