Redzējumi
23.11.2018

Daudzsološie līķu stāstiņi

Komentē
0
Saglabā

Esmu jau pieradusi, ka ik gadu ap Halovīna laiku man jāraksta par kādu tumšu tēmu – vietējiem spoku stāstiem, šausmiņām bērnu popkultūrā vai Lenesona līķīti, tāpēc laikus pievēršu uzmanību vietējam morbidās kultūras piedāvājumam, kas biežāk atrodams dažādos starpdisciplināros projektos, eksperimentos ar jaunu formu sapludināšanu, dabas zinātņu muzejos, kas nāk klajā ar kultūras pasākumiem, vai kultūras pasākumos, kam pievienots kāds interesants pētnieciskais aspekts. Šogad 31. oktobra vakarā vilkates kostīmā sēdēju Latvijas Radio kora koncertuzvedumā "Četri latvju spoku stāsti”, bet dažas dienas vēlāk ar lielu interesi un teātra ledenēm kabatā devos uz RSU Anatomijas muzeja un Zīmējuma teātra kopīgi veidoto izrādi "Līķu grāmatas stāstiņi. Skelets Nr. 438". Protams, kopā ar bērnu, jo esmu tāds cilvēks, kas apmeklē pasākumus kopā ar bērniem.

Es spokošanos un baidīšanos nemainīgi uzskatu par veselīgu, rosinošu, psiholoģiski terapeitisku piedzīvojumu, kas palīdz iepazīt savas bailes no nezināmā, izdzīvot asu sajūtu gammu drošā vidē, izklaidēties un mazliet arī padomāt par savu baiļu ierosinātājiem. Un esmu sajūsmā par latviešu specifiski dūksnaino baismu žanru, kas mijas ar tumši pelēku humoru kā Radio kora izpildījumā dzirdētajos klasiķu skaņdarbos, kuru pamatā Bārdas, Plūdona, Poruka dzeja. Šermuļi, ko spēj uzdzīt kora viena vienīga izdziedāta frāze "Nesper kāju, dēls, kāju tai silā” (J.Vītols/V.Plūdons – "Dūkņu sils”) vai negaidīti nežēlīgi notikumu pavērsieni mānīgi mīlīgā pasaulē kā skaņdarbā "Karalis un bērzlapīte" (J.Vītols/F.Bārda), kura finālā krauklis karalim izknābj abas acis, man šķiet cieši saistīti ar latvisko identitāti, mūsu psiholoģiju un humoru, attieksmi pret dzīvi, nāvi, seksualitāti un visu pārējo.

Šausmu tradīciju pētnieks un romantisma literatūras pasniedzējs Eriks G. Vilsons apgalvo, ka cilvēku interesi par morbidajām tēmām ietekmē ļoti dažādi un neviendabīgi faktori, taču pati par sevi tā galvenokārt ir noderīga sabiedrībai piemītošā īpašība, jo palīdz cilvēkiem atbrīvoties no uzkrātās iekšējās agresijas un pieņemt savas ēnas puses [1]. Jāpiebilst, ka spoku stāstu stāstīšana ir arī garantēti izklaidējoša, galvenokārt tāpēc, ka tā ir paredzama, tās ritms ir savā ziņā pat omulīgs un no baismām mums tiek tikai tās kutelīgā maliņa, kamēr īstās dzīves situācijas ir haotiskas, neparedzamas un sagādā šausmas bieži vispār bez nekādas romantikas.

Arī Vara Klausītāja un Zīmējumu teātra piedāvātā Halovīna laika izrāde "Līķu grāmatas stāstiņi. Skelets Nr. 438" solījās būt "nāvīgi interesanta": leģendas (arī četras!) par to, kā 1925. gadā Rīgas Anatomikums ticis pie sava pirmā kolekcijai brīvprātīgi novēlētā eksponāta – pašnāvnieka Jāņa Teodora Lukstiņa līķa un tajā esošā skeleta. Kāds bijis viņa nāves patiesais cēlonis, vai portretā blakus skeletam vitrīnā patiešām redzams pats Jānis Teodors militārā uniformā, un kurš viņam regulāri atnes un noliek vitrīnā ziedus? Kas varētu būt vēl suģestējošāks kā stāsti par īstu skeletu un Anatomikuma aizkulisēm! Arī skatuve izskatījās iekārtota daudzsološi – Varis Klausītājs elegantā frakā un katliņcepurē, kalsns un drūms kā pats Džeks Skelingtons, kopā ar tikpat izstīdzējušu un gados jaunu asistentu – sitaminstrumentālistu Jēkabu Rēderu – kopā veidoja ideālo spoku stāstu vakara vai tumšas komēdijas tandēmu. Pustumsa, frakas, izkaltuši ziedi, kauli un orgāni formalīnā, senlaicīgs rakstāmgalds, silta galda lampas gaisma ar tās rembrantīgo svinīgumu radīja visus priekšnosacījumus tam, lai mēs justos tā, it kā tūlīt piedalīsimies Doktora Tulpa anatomijas stundā – notikumā, kurā tiks šķērsota dzīvības un nāves robeža un kur gluži kā sakrālā rituālā atļauts piedalīties tikai izredzētajiem.

Anatomijas stundas 17. gadsimta Nīderlandē bija sabiedrisks notikums, kas notika lekciju telpās teātra izrādes formā, un par ieejas maksu bez studentiem un kolēģiem tās varēja apmeklēt arī ierindas pilsētnieki. Šāda publiskā sekcija drīkstēja būt viena gadā, un to drīkstēja veikt tikai ar nāvi sodīta noziedznieka līķim. Tas bija ļoti progresīvi savam laikam – protestantu likumi pēcnāves autopsijām bija daudz labvēlīgāki nekā katoļu zemēs. Tomēr četrus gadsimtus vēlāk, pēc visiem neskaitāmajiem zinātniskajiem atklājumiem, medicīnas sasniegumiem, par kuriem informācija un uzskatāmi attēli šajā sekulārajā valstī ir plaši pieejami visai sabiedrībai, – kādus īsti noslēpumus mēs cerējām sagaidīt no skeletiem un formalīnā mērcētām mirušo ķermeņu daļām?

Aiz manis nākamajā rindā medicīnas studentes, gaidot izrādes sākumu, aizrautīgi apsprieda kataraktas operācijas ieskaiti, punktiņus uz radzenes plēvītes un dziedzeru disfunkcijas. Šķita, ka arī nevienu citu publikā sevišķi nesatrauc kaulu un orgānu paraugu klātesamība vai gaidāmie spoku stāsti. Kā vakara vadītājs un stāstnieks uzreiz adekvāti novērtēja, publika šajā vakarā bija sanākusi "pārāk inteliģenta”. Viņš izteica cerību, ka mūsu garlaicību mazliet kliedēs muzikālais pavadījums, un tā izrādījās absolūta taisnība – bundzinieka skaņu ilustrācijas un muzikālās improvizācijas bija atraktīvākā vakara daļa.

Stāstnieks Klausītājs

Lai arī vizuāli – stājas un izskata ziņā – Varis Klausītājs izskatījās pēc ideāla romantiski drūmā vakara konferansjē, sākot runāt ar publiku, viņš šķita viegli apjucis kā jauns skolotājs, kurš pirmo reizi lasīs lekciju nezināmai auditorijai un neveikli mēģina iepazīties ar klātesošajiem. Likās, aktieris–režisors–improvizators vēl nav līdz galam izdomājis, ko mums šovakar pastāstīt, vai varbūt viņam ir vienalga, par ko īsti ar mums sarunāties. "Nāvīgi interesantie" stāstiņi bija izstāstīti jau programmiņā un presē, un kas tur būtu vairāk piebilstams – varbūt iešāva, varbūt neiešāva pats, varbūt bija mīlas, varbūt naudas vai psihiskas problēmas. To izvēļu, kāpēc cilvēks nomirst, tāpat nav pārāk daudz, un arī dzīves scenāriji lielās līnijās ir diezgan līdzīgi. Skaidrs ir tikai viens, ka cilvēks – vienalga, vai viņu sauca Teodors Lukstiņš vai nē – visticamāk bijis ideālists, zinātnes atbalstītājs un gribējis kaut kādā veidā "ieiet vēsturē" un ietekmēt nākotni.

Klausītājs leģendāro Anatomikuma eksponātu visbiežāk gan dēvēja par "šito čali" un, neveikli mēģinot viņu uzzīmēt uz grafiskās planšetes, daudz dzēsa, putrojās un vairākkārt atvainojās, ka tik garlaicīgs priekšnesums, ka citreiz viņam sanācis labāk un arī publika bijusi atsaucīgāka. Viņš it kā centās pastāstīt kādus interesantus faktus par cilvēka skeletu, bet kaulu skaits un triviālais stāsts par "ādama ribas" neesamību, iespējams, atstāja iespaidu tikai uz līdzpaņemto nepilngadīgo skatītāju, bet ne uz sanākušajiem medicīnas studentiem, profesionāļiem un Vikipēdijas ekspertiem.

Viņa uzstāšanās raisīja vilšanos un neērtības sajūtu, jo mēs taču nācām uz šermuļus uzdzenošu izklaidi, sensāciju, gribējām uzzināt pikantas detaļas par Anatomikuma eksponātiem! Mēs gaidījām mistēriju vai vismaz drāmu, bet Varis Klausītājs, lai arī izskatījās pēc nāves sūtņa, izturējās pavisam ikdienišķi, sarunājās kā ar līdzīgiem un darīja visu nepieciešamo, lai nojauktu skatuves un pieteikuma uzburto noslēpumainību un pieķertos stāsta uzbūves izķidāšanai un atkaulošanai. Pat vēl vairāk – viņš gribēja, lai mēs paši viņam tos stāstus un leģendas palīdzam domāt un izstāstīt, – paši izdomājam secību un izvēlamies žanru – drāmu, trilleri, komēdiju vai traģēdiju –, jo katru stāstu var izstāstīt gan tā, gan šitā, un tas, kā tas izklausīsies, ir atkarīgs no mums pašiem. Bet mēs bijām nāvīgi garlaicīga publika.

No pilnīgas izšķīšanas izrādi paglāba džezīgais instrumentālais pavadījums un vienīgais svarīgais un dramatiski iestudētais jautājums, uz kuru pēc katra improvizētā stāsta Varis Klausītājs uzdeva skatītājiem: "Cik daudzi no jums ir domājuši pēc nāves savus orgānus novēlēt zinātnei?" Tas bija jautājums par zālē sēdošajiem skeletiem, uz ko mums bija jāatbild, paceļot balsošanas karītes, – cik daudzi tiks apglabāti, ievērojot sakrālo mirušā ķermeņa neaizskaramības rituālu, un cik daudzi sekos progresīvajam zinātni un medicīnu atbalstošajam modelim?

Tas arī bija izrādes galvenais uzdevums. Tā veidota, lai veicinātu sabiedrības interesi par medicīnas zinātni un mūsu Anatomikuma kolekciju, kas no 2020. gada kļūs pieejamāka apskatei ikvienam iedzīvotājam, ne tikai medicīnas studentiem. Lai pārvarētu iespējamo psiholoģisko barjeru un ievirzītu diskusiju par ētisko robežu un attieksmi pret miruša ķermeņa eksponēšanu, vairāk painteresētos par to, kā miruša ķermeņa neaizskaramības jautājums traktēts dažādās vietās, reliģijās un vēstures laikā, attīstoties zinātnei, un kāda ir attieksme pret šo jautājumu mūsu sabiedrībā. Un galu galā, lai apzinātos, ka apskatāmie eksponāti nav neleģitīmi iegūti, apgānot kapus, bet gan piederējuši konkrētām personām, kas ticējušas zinātnes spēkam un veikušas šādu izvēli, un ka sava ķermeņa ziedojumi, kas no ziedotāja neko daudz neprasa (tikai mazliet drosmes apzināties nāves neizbēgamību, parakstot dokumentu), ir vienmēr veikti cilvēces labā ar mērķi glābt citu cilvēku dzīvību ar konkrēta orgāna ziedošanu vai attīstīt zinātni.

Balsošanas kartītēm viena puse ir rozā, otra melna – katrs pats var izlemt, kura no tām būs "jā" vai "nē" – atbilde nav nemaz tik svarīga, jo mēs šajā vakarā nepieņemam lēmumus un pat nevācam statistiku. Vienīgais, ko mēs darām, ir mazliet padomājam par savu personīgo izvēli, par kuru, iespējams, daudzi no zālē sēdošajiem nav (sevišķi daudz) līdz šim domājuši, jo par to tiešām nav pārāk patīkami domāt. Padomājam par savu personisko attieksmi pret ētisko robežu un miruša ķermeņa neaizskaramību, un to, vai ar stāstiem/sarunām/diskusiju šo attieksmi ir iespējams mainīt.

Varis Klausītājs, demistificējot nāvi šajā veļu vakarā, pilda 21. gadsimta humānista lomu. Kā Rembrantu mēdz saukt par humānisma gleznotāju ticības ainavā [2], kurš savos darbos parāda, KĀ skatās cilvēka acs, nevis uz ko tā skatās, tā arī Klausītājs ar pilsētas leģendu publisko atmaskošanu mēģina iet grūto ceļu, kas nedod atbildes, bet ikvienam publikā liek paraudzīties uz saviem domāšanas un uztveres mehānismiem, lai kļūtu par daļu no viņa grupas portreta. Kā nu spēdams un mācēdams – ar vieglu humoru un atklātību, bet bez moralizēšanas un priekšā teikšanas – stāstnieks cenšas vadīt sarunu par nāvi no šodienas pozīcijām, kad pat bērnam ir skaidrs, kā darbojas evolūcija un bioloģiskie procesi, kuru sākšanās un beigšanās ir visdabiskākais un acīmredzamākais, kas vien var būt un ko tomēr kāda iracionāla prāta daļa vienmēr tiecas ietīt noslēpumā.

Izrāde nedod atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, tikai formulē savu jautājumu laikmetam atbilstošā formā: "Vai tu esi gatavs atdot savu mirušo ķermeni zinātnei?" – tā vienkāršā veidā reflektējot par stāsta un fakta attiecībām, kā arī mazliet vispārinot par mākslas un zinātnes attiecībām kopumā, kas no vienas puses izkliedē leģendu un spoku stāstu mistisko auru, bet no otras puses pierāda, ka noskaņa nekur nepazūd. Noskaņa ir neiznīcināma – tā ar dubultu jaudu ielaužas Jēkaba Rēdera muzikālajā pavadījumā un paša Vara Klausītāja biezajā saksofona skanējumā, kas pie mums pilnīgi noteikti nāk no kādas citas teiksmainas pasaules, kuras patiesībā nav, bet kurā mēs visi uz šo brīdi esam un kuru no nekā uzbur mūsu sirdis un smadzenes, ko vēl neesam ziedojuši.

[1] Wilson E.G., Everyone Loves a Good Train Wreck: Why We Can't Look Away, Sarah Crichton Books/Farrar, Straus & Giroux, 2013

[2] Durham J.I., The Biblical Rembrandt: How Rembrandt Experienced the Bible, Mercer University Press, 2005

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!