Foto – Ilmārs Šlāpins
 
Kultūra
13.07.2016

Daudzdimensiju Blumbergs

Komentē
0
Saglabā

Cenšos atcerēties. Sākumā šķiet, ka personīgu tikšanos ar Ilmāru Blumbergu (1943–2016) bijis maz un ka esmu viņu vērojusi kā augstu kalnu ar sniegotu virsotni – pa gabalu. Man Blumbergs diezgan ilgi ir bijis mākslinieks, par kuru runā citi, bet es klausos. Mācoties Mākslas akadēmijā, no kolēģiem dzirdēju, ka Ilmārs Blumbergs konceptuāli nenāk uz izstāžu atklāšanām. Ar laiku redzēju, ka tas ir mīts – viens no daudzajiem, kas lidinājās ap Blumbergu, – taču tam noticēt ne vien varēja, bet arī gribējās viņa īpašās harismas dēļ. Tad arī pirmo reizi ieraudzīju Blumberga rokrakstu, kas likās kā brīnumains ornaments (kāds rādīja ielūgumu, kurā mākslinieks bija ierakstījis kaut ko personisku). Tagad arī manos plauktos ir iegūlušas grāmatas, kuru titullapās redzams Blumberga īpašais rokraksts. Blumberga mākslu toreiz pat nemēģināju saprast, jo viņš, kā man likās, bija viscaur akceptēts un ar viņu nodarbojās oficiālas iestādes (jaunībai piestāv naivums). Mani interesēja mākslinieki no Akadēmijas koridoriem ("LPSR-Z"), Ievas Iltneres un Jāņa Mitrēvica "Umwelt" vai padomju gados noklusētā 30. gadu paaudze. To, cik dramatiskas ir Blumberga attiecības ar varu, uzzināju vēlāk.

Atceros, Ilmārs Blumbergs radīja zīmes, kas uzreiz bija pamanāmas, – Latvijas Mākslas muzeju apvienības logo ar cilvēku kā mākslas ietvaru (1989), kinoforuma "Arsenāls" skrienošo Čaplinu ar Latvijas karodziņu rokā (1996) vai "Arsenāla" būtni, kas aizspiež sev acis tā, it kā gribētu tās izdurt (2004), ja minam tikai dažas. Atceros 1988. gada Mākslas dienu plakātu ar zeltaini glezniecisku Raini, kas rok, un tik tikko pamanāmu sievieti lakatiņā, kas stāv dziļā tumsā tam blakus. Blumbergs. Nezinu, vai tas saskan ar vēsturisko statistiku, bet likās, ka šo plakātu visur ir daudz, tos visi pazīst un tie rada ne vien īpašu "mēs" sajūtu, bet arī programmē "mūsu uzdevumu". Šis plakāts ir viena no tām spēcīgajām Atmodas metaforām, ko visi saprata. Apstākļi bija pazīstami, to kopējais vērtējums vienojošs, pietika ar abstraktu tēlu, lai individuālā apziņā rastos konkrēts rīcības plāns. Paradoksāli, bet plaisa starp varu un sabiedrību 80. gados formāli bija dziļa, toties klātbūtnes sajūta – simtprocentīga. To var redzēt arī mākslā. Tas ļoti atšķiras no mūsu dzīvošanas pašlaik, kad plaisas formāli nav, bet publiskā telpa dilst un atsvešinātība aug. Mēs dzīvojam puspazīstamā un pusaizslēgtā ikdienā, kur radīt "mēs" tēlus šķiet neiespējami. Tomēr Blumbergam ir izdevies radīt saliektas figūras siluetu, aktualizējot kalpošanas ideju dažādos aspektos. Ja ne iepriekš gleznojumos un grafikā, tad personālizstādē "Es nemiršu" (2013) gigantisko figūru daudzi pamanīja. Par to varētu vienoties kā par aktuālu "mēs" tēlu, bet īstas sirsnības tēla svinēšanā pietrūkst, jo atšķirīgās, pat nesalīdzināmās ikdienas, tostarp – kalpošanas, pieredzes rada savstarpēji izslēdzošus konkrētos darbības plānus.

Blumbergam pietuvojos 90. gados, un pirmais, kas mani patiesi aizrāva, bija jutekliskie un abstraktie smalko līniju dzīslojumi viņa 90. gadu zīmējumos. "It kā nejaušs līniju tīkls, kurš tapis provocēti neapzinīgā rokas un redzes kustībā." [1] Zīmējumi ļāva ar acīm pieķerties līnijai un ilgstoši sekot abstraktas domas pavedienam, cenšoties to nepazaudēt, pa ceļam izbaudot arī līnijas biomorfismu. Par mistēriju un lielu notikumu uzskatīju (un uzskatu) Ilmāra Blumberga personālizstādi "Zīmējumi ir kastītē" Rīgas galerijā 2003. gadā (kurators Ivars Runkovskis). Tā bija pārsātināta ar fenomeniem, kas piedevām vēl prata sevi izrādīt. Zīmējumi uz papīra un zīmējumi uz kailfigūru fotogrāfijām, zīmējumi šķirstāmos "ziloņpapīra" albumos ("ziloņpapīrs" – Blumberga apzīmējums rokas lējuma papīram), zīmēšanas skaņas audioierakstā un paša kailums Gvido Kajona fotogrāfijās. Neērtais jogas krēsls ar adatām kā objekts un 50 m garā pārtinamo zīmējumu izrāde, kuru Blumbergs pats demonstrēja, griežot metāla ratu un vārdiskojot redzamo. Pēc sešiem gadiem Bāzelē skatījos nu jau leģendāro laikmetīgās mākslas izstādi/izrādi "Il Tempo Del Postino" ("Pastnieka laiks"), kuras koncepciju izsaka jautājums: "What if an exhibition was not a way to occupy space, but a way to occupy time?" Ko darīt, ja izstāde notiek laikā, nevis telpā? Ilmāra Blumberga personālizstādē "Zīmējumi ir kastītē" bija līdzīgi akcenti – būtiski tēli atklājās laikā, noteiktā secībā, nevis mākslas izstādēm tradicionāli raksturīgajā skatītāja brīvajā montāžā. "Justies neērti nav patīkami, bet derīgi," komentējot izstādes "Zīmējumi ir kastītē" iziešanu ārpus ierastā, rakstīja Stella Pelše. [2]

Vismistiskākais atgadījums man bija ar Imanta Tilberga (imt) dzejoļu grāmatu "Nāka", kuru producēja Ilmārs Blumbergs. Tas bija 2004. gads. Uz "Foruma" redakciju, kas toreiz atradās "Preses namā", tika atnests viens grāmatas eksemplārs. Neliels, izsmalcināts dzejoļu krājums ar Ilmāra Blumberga vāku un iekārtojumu. Uz Imanta Tilberga dzejoļu fragmentiem Ilmāra Blumberga darbos man reiz norādīja kolēģe Anita Vanaga. Viņa zināja. Tādos brīžos sāc apjaust ne vien mākslas, bet arī mākslinieka metafiziku. Grāmatai manās acīs bija liela vērtība. Pēc dažām dienām Ilmārs man piezvanīja un teica, ka grāmatas tomēr nebūšot. Vienas neprecizitātes dēļ: grāmatu iesienot, priekštitula un vāka savienojuma vietā bija radies līnijas pārrāvums un dažu milimetru nobīde. Līnija bija pagalam – un līdz ar to arī grāmata. Viss metiens tikšot sadedzināts – tāda esot Imanta Tilberga griba. Tolaik, strādājot presē un katru dienu sastopoties ar nobīdēm, man tas izklausījās drīzāk pēc dižas performances, nevis praktiskas nepieciešamības. Šobrīd, kad aiz muguras ir daudzu mākslas projektu producēšana, saprotu labāk: ja forma tiek izkropļota, mākslas darba manifestēšanās darinājumā kļūst bezjēdzīga. Līdz pat 2013. gadam, kad "Nāku", novēršot kļūdu, izdeva "Neputns", es bieži iedomājos par grāmatu. Autori bija lēmuši, ka tai nav jābūt, bet mēs tomēr grāmatu nesadedzinājām, jo nu jau bija skaidrs, ka tā ir bibliogrāfisks retums... 2005. gada pirmajās dienās, kad "Forums" kļuva par "Kultūras Forumu" [3] un pameta gan "Preses namu", gan "Neatkarīgo", es uzticēju redakcijas eksemplāru Arno Jundzem, kurš bija "Foruma" literatūras nodaļas redaktors. Viņš palika "Neatkarīgajā", mēs šķīrāmies draudzīgi, bet sirdī mazliet lepojos par savu augstsirdību. Pēc tam dažkārt pieķēru sevi sūrojamies, ka varēju taču glabāt pati, bet vēl pēc laika lauzīju galvu par konceptuālu jautājumu – varbūt vajadzēja sekot autoru norādēm un iznīcināt, nevis iejaukties mākslas un vēstures rakstā? Kad grāmata 2013. gadā tika nodrukāta pareizi, viss nostājās savās vietās – kļūdainais eksemplārs ir bibliogrāfisks retums, bet īstā vēsture notiek tā, kā grib autori. Grāmata Arno Jundzes bibliotēkā apstiprinās to, ka Anita Vanaga katalogā "Es nemiršu" stāsta baltu patiesību.

Savā kuratores praksē esmu strādājusi ar Ilmāra Blumberga darbiem trīsreiz – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (toreiz – Valsts Mākslas muzeja) rīkotajā 2. vispārējā latviešu mākslas izstādē (1998), izstādē "Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?" (2012) un Grafikas kameras rīkotajā Latvijas mūsdienu grafikas izstādē "GRAFIKA-S" (2014). Tās visas bija lielas grupu izstādes ar kuratora uzdevumu vispusīgi ieskatīties Latvijas mākslas aktuālajās norisēs. Ilmāra Blumberga spēja vienam režisēt milzīgu informācijas apjomu ir sadzīvojusi ar viņa tikpat apbrīnojamo spēju būt vienam no kora. Viņa māksla atrod sev vietu visdažādākajos apstākļos. Tai piemīt tāda veida formas hermētisms, kas neļauj izšķīst apkārtējā vidē, bet saturiskā atvērtība dzīvei un cilvēka visintīmākajiem pārdzīvojumiem padara Blumberga mākslu tuvu daudziem, ne tikai profesionāļiem.

Savu pēdējo personālizstādi Ilmārs Blumbergs nosauca īsi un šķietami skaidri: "Es nemiršu". [4] Strupā vārdkopa provocējusi ne vienu vien duālistisku variāciju, kurai grūti nepiekrist. Tomēr, paliekot divatā ar Blumberga tēlu un iztēlē sekojot viņa mākslas paškustībai, telpa, no kuras nākuši divi virsraksta vārdi, izgaismojas plašāk. Šis teikums, kas nu kļuvis par Ilmāra Blumberga zīmolu, ir vismaz kā Pēra Ginta sīpols vai Blumberga paša radītā kustīgā grīda izrādē "Brands" (1975) – tam nav vienas galvenās patiesības, nav kodola, nav stabilitātes. Tas izsīkst vienā veidā, bet uzrodas citā. Esam eiropieši un dzirdam šo teikumu vispirms miesiskas dualitātes (dzīvība – nāve) kontekstā: kā mirstīgās dabas manifestēšanos, tiecoties pēc nemirstības. Tā ir patētiska stāstītāja balss, un tai ir sava loma Ilmāra Blumberga mākslā. Taču "Es nemiršu" balss skan postmodernāk, ja tā drīkst apzīmēt orientālo mācību būtisko ietekmi Rietumu kultūrā kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kas aizsākās kā kontrkultūra, bet nostabilizējās uz palikšanu. Blumbergs ir tajā iekšā. Tā ir 20. gadsimta otrās puses intelektuāļu platforma. Ja uzmanīgi lasām 2013. gada septembra "Rīgas Laiku", tad tur mākslinieks izstāsta savas pašportretu sērijas "Tas pats" orientālo mācību aspektus – "domāts ir tikai par dzīvošanu" [5], viņš saka, atbildot uz jautājumu par nāvi. Un tā nav izvairīšanās. Kļūstot uzmanīgākiem, atrodam arī citas norādes, piemēram, ir teikts, ka laiks Blumberga darbos nav izohrons, nav vienlaicīgs [6]. Tātad telpa nav trīsdimensionāla. Šādi virzoties, nonākam pie tā, ka, līdzīgi kā 3D filma pazūd, ja to skatāmies bez atbilstošas optikas, pazūd arī Blumberga tēli, ja tos uztveram, citējot Miķeli Fišeru, "mūsu plakanajā, labi – mazdimensiju modelī" [7]. Ir zināms, ka Ilmārs Blumbergs kā instrumentu savas mākslas praksei bija izvēlējies dzenbudismu, bet ikdienā nodarbojās ar meditāciju un jogu, studēja tekstus, to publiski neafišējot [8]. Ja teikumam "es nemiršu" ir tās pašas saknes, kuras veido slavenākā rietumu orientālista Džona Keidža mākslas formu, kuras nosaka Joko Ono vai Džoanas Džonasas (Joan Jonas) performanču raksturu, tad teikums "es nemiršu" ir aplūkojams ārpus duālisma vienvirziena pārvērtībām, budisma vidusceļa un daudzdimensiju kontekstā. Rodas uzbūve un jēga, kas atspēko nemirstības alkas. Rodas gudrība: es nemiršu, jo es neesmu, paturot prātā, ka "neesmu" izprotams citādi. Budisma praksei svarīgā vidusceļa viens no skaidrojumiem ir tukšums, kas māca, ka nav ne esamības, ne neesamības. Ne klātbūtnes, ne prombūtnes. Citiem vārdiem – nav atšķirības starp ir un nav, starp es esmu un es neesmu, starp es miršu un es nemiršu. Viss ir viens – tā sauc daudzus Ilmāra Blumberga darbus. "Nav apliecinājuma un noraidījuma, nav nekā no vispārpieņemtā," raksta Imants Tilbergs dzejoļu grāmatā "Nāka".

Un ir vēl viens aspekts, pie kura gribu pakavēties, domājot par Ilmāra Blumberga "es nemiršu", vēl viena šī tēla balss, kam labi izdodas izaicināt gan iracionālu ticību mākslai, gan kartēzisku duālismu pasaules uztverē. Te kā ceļvedis izmantojami divi pazīstami mākslas darbi. Vispirms atcerēsimies slavenā beļģu sirreālista Renē Magrita gleznu "La trahison des images" (1928–1929; latviski – "Attēla nodevība"). Magrits zem perfekti uzgleznotas pīpes uzglezno arī parakstu – "Ceci n'est pas une pipe" (Tā nav pīpe). Tas ir darbs, kas aktualizē modernismam raksturīgo nošķīrumu: glezna nav pīpe jeb māksla nav dzīve. Blumberga apgalvojums "es nemiršu" ir saturiskā pretrunā tradicionāliem dabas likumiem, bet tas ir patiess kā teikums, kā valoda, un mākslas darbs ir drīzāk valoda, nevis dabas turpinājums. To rotaļīgā veidā pauž Magrita sirreālā pīpe, un līdzīgu konstrukciju, tikai skaudrākos toņos, var saskatīt Blumberga teikumā: "es nemiršu" ir tēls, kam nav atbildības par fizisko realitāti, uz ko tas, ņemot vērā valodas saziņas funkciju, norāda. Var domāt, ka, līdzīgi kā Magrits, arī Blumbergs parāda, cik atšķirīga ir mākslas un dzīves patiesība. Un cik sirreālas ir abas – māksla un dzīve. Taču pīpes stāstam ir turpinājums. Kāds cits beļģis – konceptuālists Marsels Brodtērs (Marcel Broodthaers) 1970. gadā intervēja savu kaķi par aktuāliem mākslas attīstības un tirgus jautājumiem. Visgarāko intervijas daļu, nepārprotami norādot uz klasiķa gleznu, aizņem jautājums par pīpi – vai tā ir pīpe vai nav –, bet, par spīti mākslinieka pūliņiem, kaķis atbild vienmēr vienādi: ņau! Nav apliecinājuma, un nav noraidījuma. Te ir vērts atgriezties pie Blumberga orientālisma un kontekstualizēt to arī mākslas specifiskās formas ziņā. Blumberga apgalvojums "es nemiršu", uzsviests, bet neizskaidrots izstādes virsrakstā, skan tikpat nopietni, cik viegli, atgādinot Brodtēra nopietnos jautājumus, uz kuriem atbilde ir "ņau!". Es nemiršu. Ņau. Es miršu. Ņau. Es nemiršu... (arī Blumberga avotos ir kaķis, kaimiņu runcis vārdā Dēmons, kuru mākslinieks nofotografējis un publicējis katalogā "Es nemiršu" (76. lpp.), kad runa ir par Antona Rubinšteina operas "Dēmons" koncepciju). Bez komplicētiem argumentiem Blumbergs ir radījis daudzdimensionālu tēlu, kurš lieliski darbojas kā antīku, tā arī modernu un postmodernu tēlu sistēmā. "Tas ir tas gājiens," saka Ilmārs Blumbergs Dāvja Sīmaņa īsfilmas "Zīmētajs" (2007) desmitajā minūtē, skaidrojot, ka viņš grib savienot pretējības.

Tieši šādā pavērsienā – ne vien tāpēc, ka viņš radījis daudz, bet arī tāpēc, ka radījis tik daudzdimensionālus tēlus, ir iecerēts šīs vasaras projekts #Blumbergs fonda "Mākslai vajag telpu" Vasaras mājā. Esmu pateicīga fonda vadītājai Katrīnai Leiškalnei par iespēju veidot šo projektu. Izstādē piedalīties uzaicināti seši mākslinieki – Miķelis Fišers, Ansis Starks, Gints Gabrāns, Voldemārs Johansons, Sabīne Vernere un Andrejs Strokins –, kuri radīs jaunus darbus vai rādīs iepriekš Latvijā neeksponētus darbus, kas tiešākā vai pastarpinātākā veidā apliecina vērtības, kuras svarīgas izcilajam latviešu māksliniekam Ilmāram Blumbergam.

[1] Runkovskis, I. 1. Ilmārs Blumbergs. Zīmējumi. Valsts. State [katalogs]. Rīga, SMMC, 1994. Bez lpp. numerācijas.

[2] Pelše, S. Neērtie kustīgie zīmējumi. Diena, Nr. 261, 06.11.2003.

[3] Nedēļas kultūras laikraksts "Kultūras Forums" (līdz 2004. gadam kā "Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikums "Forums") iznāca latviešu valodā no 2002. gada 7. jūnija līdz 2010. gadam.

[4] Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu. Izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls". 2013. gada 15. augusts–6. oktobris.

[5] Smilšu ežu kažociņš. Ar Ilmāru Blumbergu sarunājas Uldis Tīrons. Rīgas Laiks, Nr. 9, 09.2013., 42. lpp.

[6] Vanaga, A. Visu laiku snieg. Es nemiršu [katalogs]. Rīga, AV, 2013, 56. lpp.

[7] Reptiļu dresūras stunda. Ingas Šteimanes intervija ar Miķeli Fišeru. Arterritory.com, 28.11.2014.

[8] Orientālo mācību ietekme Ilmāra Blumberga mākslā praktiski nav pētīta, bet mākslas zinātniece Elita Ansone ir savākusi materiālu par to un ir ceļā uz grāmatu.

Inga Šteimane

Inga Šteimane ir mākslas zinātniece un kuratore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!