Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
31.01.2014

Daudzbalsības ģenealoģijas

Komentē
0
Saglabā

Par Pītera Bērka grāmatu "Kultūru hibriditāte", apgāds "Mansards", 2013, no angļu valodas tulkojis Pauls Daija.

Antropologs Klods Levī-Stross reiz esot paudis, ka jebkura kultūra ir sajaukšanās sekas. Citēdams viņu grāmatas "Kultūru hibriditāte" epigrāfā, kultūras vēsturnieks Pīters Bērks piešķīris savam pētījumam visu veidu kultūras pūristiem izteikti nekomplementāru toni: grāmata, kura vēsturiskā perspektīvā stāsta par pasaules kultūru mijiedarbi globalizācijas laikmetā, ne tikai atzīst un respektē mūsdienu hibrīdo kultūrformu arvien pieaugošu daudzveidību, bet aicina arī katrā iedomāti "tīrajā" kultūrformā saskatīt iepriekšēja sajaukuma pēdas.

Būdams "jaunās", antropoloģiski orientētās kultūras vēstures pārstāvis, Bērks definē kultūru iespējami plaši: kā dažādu attieksmju, mentalitāšu, vērtību, artefaktu, prakšu un reprezentāciju neviendabīgu kopumu (15. lpp.)[1]. Akcentējot kultūras iekšējo neviendabīgumu, Bērks jau pašā kultūras definīcijā ieraksta tās atvērtību saskarsmei ar citām kultūrām un reizē neiespējamību zaudēt savu unikalitāti. Tas ļauj viņam polemizēt ar kultūru homogenizācijas teorētiķiem, kuri kultūru mijiedarbes nākotni saskata vienotas globālās kultūras tapšanā. Uzlūkojot globalizāciju kā pamatā tehnoloģisku un ekonomisku norisi, Bērks apgalvo, ka tās nestās pārmaiņas nevar pilnībā apdraudēt lokālo kultūru savdabību, jo mūsdienu tehnoloģiju un starptautisko korporāciju sniegto standartizēto piedāvājumu katra no šīm kultūrām uzņem radoši un tāpēc atšķirīgi. Tālu no tā, lai zaudētu savstarpējās atšķirības un saplūstu viendabīgā veselumā, pasaules kultūras iesaistās produktīvā apmaiņā, kuras rezultātā top daudzi un dažādi hibrīdie veidojumi – ne tikai artefakti, bet arī prakses, procesi un indivīdi. Šo norišu sagaidāmās sekas ir jauna veida kultūras kārtības iestāšanās, ko Bērks skaidro arī kā "pasaules kreolizāciju" (100. – 101. lpp.).

Rakurss, kurā "Kultūru hibriditātē" analizēta kultūrapmaiņa, ir ļoti plašs: tas ietver ne tikai šīs apmaiņas produktus, bet arī tās daudzveidīgās situācijas, bieži pretrunīgos recepcijas scenārijus, tālejošākus rezultātus un, kas nav mazsvarīgi, atšķirīgus teorētiskos modeļus. Atzīstot kultūras teorijas par kultūras vēstures neatņemamu sastāvdaļu, Bērks respektē daudzveidību arī to vidū, atstājot lasītājiem brīvību pašiem izvēlēties, kura teorija viņiem šķiet adekvātāka, un līdz ar to netieši norādot, ka nevienai no tām nepieder galavārds.[2] Tiesa, respektējot šo teorētisko daudzveidību, Bērks reizē raugās uz kultūras teorijām kritiski un atzīmē ne tikai to priekšrocības, bet arī trūkumus un ierobežojumus, pie kuriem ir vērts pakavēties ilgāk.

Tas, ka kultūras teorijas pieder pie kultūras objektu klāsta, nozīmē, ka tās ir daļa no veseluma, kuru tās apraksta. Padarot kultūru kopumā par savu tēmu, šīs teorijas ir spiestas veidot savas vārdnīcas, pielāgojot šīm vajadzībām atsevišķu kultūras jomu vārdnīcas. Kā norāda Bērks, gan šo teoriju priekšrocības, gan to trūkumi galvenokārt saistās ar tajās lietoto terminu metaforisko raksturu. Nav brīnums, ka metaforas, kuras smeltas no samērā šaurām kultūras jomām, izrādās esam neprecīzas un pat maldinošas, kad ar to palīdzību tiek mēģināts aprakstīt kultūru kopumā. Tāpēc ir ļoti svarīgi rūpīgi izvērtēt "pievienoto vērtību", ko šie teorētiskie rīki nes sev līdzi, lai pēc iespējas izvairītos no tā, ka "koncepti tiek sajaukti ar pasauli, kuras analīzē tie izmantoti" (62. lpp.). Kā norāda Bērks, kultūru mijiedarbes metaforas tiek aizgūtas no visai dažādām jomām: no ekonomikas ("apropriācija", "apmaiņa", "pārnese"), botānikas vai zooloģijas ("hibriditāte"), metalurģijas ("amalgamācija", "kausējamais katls"), kulinārijas ("sautējums"), valodniecības ("tulkošana" un "kreolizācija") utt. (sal. 38. lpp.). Tomēr, izvērtējot katras metaforas izskaidrojošo potenciālu, nevar aprobežoties ar tās sākotnējā lauka uzrādīšanu, jo tas nozīmētu ignorēt transformācijas, kuras šī metafora piedzīvojusi tās turpmākās vēstures gaitā. Piemēram, literatūras teorētiķis un filozofs Mihails Bahtins runā par hibridizācijas efektiem valodā, tādējādi papildinot bioloģisko metaforu ar lingvistisko blakusnozīmi. Savukārt Bērks "hibriditāti" (kā arī "tulkošanu" un "kreolizāciju") pārmanto no postkoloniālo studiju diskursa, kur šīs figūras galvenokārt lietotas, lai aprakstītu kolonizētāja un kolonizējamā ambivalentās attiecības.

Bērka grāmatas nosaukums ļauj minēt, kurai no nosauktajām metaforām galu galā tiks dota vismaz relatīva priekšroka. Tomēr lasītājus sagaida intriga – "hibriditāte" ir termins, ko Bērks kritizē visvairāk. Viņš raksturo to kā "tracinoši elastīgu", slidenu un nenoteiktu jēdzienu (38., 54. lpp.), kurš izslēdz no redzesloka individuālo faktoru, kā arī "paredz ārēju novērotāju, kas pēta kultūru tā, it kā tā būtu daba, bet produktus un indivīdus – kā eksemplārus no augu valsts"[3] (54. lpp.). Kā var saprast, dabiskās determinācijas konotācija, ko Bērks izceļ savā kritikā, nonāk tiešā konfliktā ar jaunradošā iesavinājuma pieņēmumu, ko viņš min kā galveno argumentu pret kultūru homogenizācijas teorijām.

Nosauktie "hibriditātes" metaforas trūkumi satur arī tālejošākas implikācijas, pie kurām Bērks nepakavējas. "Hibrīds", ciktāl tiek paturētas spēkā šī vārda botāniskās, zooloģiskās un arī neformāli noniecinošās ("jauktenis", "bastards" utt.) konotācijas, paliek sekundārs attiecībā pret "tīrajām" identitātēm, kuru krustojuma rezultātā tas ir radies. Tīra, nesajaukta forma turpinās palikt par kognitīvu un arī aksioloģisku orientieri tik ilgi, kamēr uz to nepārprotami norādīs vārds, kurš, lai cik paradoksāli tas nešķistu, tieši apzīmē šīs formas izšķīšanu sajaukumā. Citiem vārdiem, sajaukums vienmēr saglabās vismaz netiešu saistību ar to, kā sajaukums tas ir. Turklāt patvaļīga hierarhijas apvēršana, pasludinot visa hibrīdā pārākumu par visu nehibrīdo, teorētiskā ziņā neko daudz nelīdzētu, jo tā joprojām nozīmētu naivu palikšanu tīro formu loģiskajā telpā. Izeja no šīs telpas, ja kāds to meklē, nav atrodama citādi, kā vien pilnībā atsakoties no tīrās kultūras pieņēmuma, uz ko cita starpā aicina arī grāmatas epigrāfā liktais Levī-Strosa citāts.

Atliek tikai brīnīties, kāpēc Bērks (vai, iespējams, viens no viņa izdevējiem)[4] galu galā izšķīrās par labu tieši "hibriditātes" metaforai grāmatas nosaukumā. Bez jau minētajiem apsvērumiem šādu izvēli grūti saprotamu padara arī Bērka vairīšanās iesaistīties tiešā sarunā ar citiem kultūru hibriditātes teorētiķiem (piemēram, Homi Babu, Polu Gilroju, Stjuartu Holu), kā arī konsekventa lingvistisko metaforu (dialogs, pārrunas, tulkošana, polifonija, heteroglosija) privileģēšana, atzīstot tās par izsmeļošākām un vismazāk maldinošām.

Šīm metaforām tiešām piemīt viena nepārprotama priekšrocība: tajās akcentētā kultūru mijiedarbes procesuālā dimensija ļauj izvairīties no bīstamā esenciālisma, kurš ir tikpat kā neizbēgams, ja uzmanību koncentrējam nevis uz praksēm un procesiem, bet uz naturālistiski konceptualizētiem objektiem un indivīdiem. Turklāt šīs metaforas neaicina iztēloties kādu tīro sākumstāvokli pirms katra sajaukuma, kādu kultūras sākotnējo tīrrakstu, kurš tagad būtu par katru cenu jāpasargā no pārvēršanās par grūti salasāmu palimpsestu ar neskaitāmiem svītrojumiem, izdzēsumiem un nemotivētām interpolācijām. Drīzāk otrādi – norādot uz kultūru tulkošanas abpusējo un nereti arī cirkulāro raksturu, Bērks faktiski atzīst, ka šāds palimpsests ir katras kultūras normālais stāvoklis: rakstu pārklāšanās vienmēr jau ir notikusi. Cits jautājums, kuram viņš diemžēl tikpat kā nepievēršas, ir dažādu varas instanču ieinteresētība uzturēt tīrraksta šķitumu.

Protams, pieturoties pie lingvistiskajām metaforām, ir jāapzinās arī izaicinājumi, ko sniedz tā paša Levī-Strosa inspirētais kultūras skaidrojums valodas terminos. Piemēram, izaicinājums pēc valodas parauga skaidrotajā kultūrā rast vietu arī netulkojamajam un nepasakāmajam (sal. 59., 62. lpp.), kā arī atturēties no pieņēmuma, ka tulkošana vienmēr notiek apzināti, jo tas nozīmētu laupīt valodai un arī kultūrai kopumā tik noteicošu dimensiju, kur darbojas ne vairs skaidri nosakāmais "es", bet anonīmais "tas"...

"Kultūru hibriditātes" tulkojuma izdošana nepārprotami ir solis virzienā uz laikmetīgu teorētisko refleksiju par kultūru produktīvu akomodāciju Latvijas intelektuālajā un, cerams, arī publiskajā telpā. Atzīstot un respektējot gan kultūru, gan kultūras teoriju nereducējamo pluralitāti, Pīters Bērks Paula Daijas raitajā tulkojumā paver mums īsteni daudzbalsīgu kultūras ainu un mierina, ka daudzbalsības nekad nevar būt par daudz.

 

[1] Bērka skaidrojums par vecās un jaunās kultūrvēstures attiecībām rodams esejā "Vienība un daudzveidība kultūras vēsturē". Sk.: Burke P. (1997) Unity and Variety in Cultural History, Varieties in Cultural History. Ithaca, New York: Cornell University Press, pp. 183 – 212.

[2] Acīmredzamu izņēmumu no šī tolerances likuma veido jau minētās kultūras homogenizācijas teorijas, kuru sniegtās analīzes Bērks uzskata par selektīvām, bet to piedāvātos scenārijus – par nevarbūtīgiem un karikatūriskiem (sk. 92. – 96. lpp.).

[3] Šajā kritikā Bērks pārņem dažus Roberta Janga pret hibriditātes diskursu vērstos argumentus. Sk.: Young R. J. C. (1995) Hybridity and Diaspora, Colonial Desire: Hybridity in Theory, Culture and Race. London/New York: Routledge, pp. 1 – 26.

[4] Priekšvārdā angļu izdevumam minēts, ka zem nosaukuma "Kultūru hibriditāte" (Hibridismo cultural) Bērka 1999. gada lekcijas teksts, kas ir grāmatas pamatā, pirmoreiz publicēts Brazīlijā (11. lpp.).

 

Tēmas

Igors Gubenko

Igors Gubenko ir filozofs, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!