Par grāmatām
08.01.2019

Daudz un viss

Komentē
0
Saglabā

Par grāmatu "Latvijas mediju vides daudzveidība" Vitas Zelčes redakcijā, LU apgāds, 2018

Ja ikdienas lietojumā daudzveidības jēdziens nereti ir visai izplūdis un nekonkrēts, tad komunikācijas un mediju jomas tekstos tam ir stabila, tiesa, nedaudz idealizēta un ne vienmēr pietiekami precizēta vieta kvalitātes raksturojumos. Tieši šis apstāklis, iespējams, ir par pamatu, kādēļ neliekas svarīgi aizdomāties, piemēram, par tādiem jautājumiem kā, vai ir kādas kvalitatīvas atšķirības starp daudzajiem veidiem, cik daudz ir labi un cik (kur) ir daudz. Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnieki jau strādājuši ar šo jēdzienu, ap gadu tūkstošu miju izdodot vairākus sējumus mediju analīzei veltītu rakstu, kas pamatā fokusēti ap daudzveidības ideju kā kritēriju. Šeit gan daudzveidība attiecināta vairāk uz mediju saturu un to, kā sabiedrības dažādo grupu intereses tajā pārstāvētas. Tagad tapis apjomīgs kolektīvais pētījums, kas fiksē 2017. gada Latvijas mediju vides iekšējo un ārējo daudzveidību dažādos aspektos: no sabiedrības strukturālā konteksta līdz vienkāršai žurnālista ikdienai.

Pateicoties pārdomātam dizainam, grāmatā rakstīto ir ērti un viegli uztvert - daļas nodala sava veida karte, kas ļauj orientēties, no kāda skatupunkta par mediju jautājumiem runāts, un saprast, kāds tam varētu būt sakars ar citos aspektos izpētīto. Vispār grāmatas struktūra atstāj ļoti pozitīvu iespaidu, jo Latvijas mediju vides aina salikta kā mozaīka no sīkiem fragmentiem, kas tomēr nezaudē savu sasaisti ar veselumu un iekļaujas plašākās savstarpēji saistītās daļās, tādējādi ļaujot piekļūt vajadzīgajam saturam gan dažādos slāņos vai laukos, gan konkrētās tēmās – tas, manuprāt, ir ieguvums, pat ja tādēļ dažkārt vērojama zināma pārklāšanās vai redundance. Šāda pārdomāta navigācijas sistēma papildināta ar izcēlumiem (jo īpaši tēmu kopsavilkumiem ar stipro un vājo pušu izvērtējumu) un ekspertu rekomendācijām. Izdevums pārliecina arī ar aptverto tēmu un rakursu skaitu (jeb daudzveidību) – netrūkst ne pārskata par mediju politiku un likumdošanu, ne komunikācijas ētikas jaunumiem, ne žurnālistu kopienas aktualitātēm, ne dažādiem mediju tipiem, formātiem, satura segmentiem un to auditoriju… Bet paradoksālā kārtā tieši izkoptā struktūra atklāj arī divus grāmatas trūkumus.

Pirmkārt, rakstu dziļums, tas ir, pētījuma kvalitāte, nav ne tuvu tik viendabīgi izcila, kā varētu sagaidīt. Pie tam tas, šķiet, nevarētu būt autoru ekspertīzes trūkuma jautājums, jo tie ir Latvijā cienīti un atpazīstami komunikācijas jomas pētnieki, bet iedziļināšanās pakāpe, laiks, kas veltīts attiecīgajam rakstam, viendabīgums, pārskata pilnīgums, secinājumu dziļums, jēgietilpība un atbilstība, kas liek vēlēties vairāk. Šajā kontekstā arī labi domātie secinājumi un ieteikumi zaudē ticamību, kļūst par vienkāršu formālu triku.

Otrkārt, kopīgās teorētiskās perspektīvas trūkums. Lai gan grāmatai ir pat vairāki teorētiskie rāmējumi – grāmatas redaktores Vitas Zelčes sarakstītais ievads "Politika, pētījumi un problēmas" ietver dažādu teorētisku perspektīvu piedāvājumu, tai skaitā arī pietiekami izsmeļošu pārskatu par vērā ņemamiem faktiem, faktoriem un pamatjēdzieniem (daudzveidības un plurālisma jēdzienu nodalījums un saistījums, daudzveidības jēdziena izmaiņas) un atsauci uz grāmatas struktūras koncepta autori – tā ir norvēģu mediju pētniece Helle Sjovāga – , piedāvātajai platformai pietrūkst tā monolītuma, kas saturētu monogrāfiju kopā, lielo daudzu autoru kopdarbu aptverot vienotā diskursā. Pie tam šādai perspektīvai, kā liecina pašu autoru situācijas aprakstā ietvertās tendences un fenomeni komunikācijas jomā (kā viltus ziņas vai slēptā reklāma), īstu vērtību piešķirtu iespējas prognozēt, vismaz zināma atvērtība nākotnei, bet te (izņemot būtisko, bet pārāk īso Skaidrītes Lasmanes rakstu "Žurnālistikas/mediju daudzveidības ētika digitālās kultūras laikmetā") tā arī īsti nav ne skatījuma, ne konstruktīva skaidrojuma jaunajām, kā teorētiskajā daļā iezīmēts, "hibrīdajām" tendencēm, piemēram, sociālo mediju vai multimediju izpausmēm un ietekmei uz tradicionālo masu mediju vidi, nemaz nerunājot par to, ka teorētiskajam skatījumam par pamatu būtu likta skaidra sociālo mediju īpatnību un nozīmes izpratne. Šajā sakarā skaidrs, ka autori apzināti atteikušies no diahroniska skatījuma, fiksējot ainu 2017. gadā, tomēr arī šo uzstādījumu nav izdevies realizēt pilnībā visur , un raksti, kuros nav šī ierobežojošā noteikuma, ir pat interesantāki.

Piemēram, kā ļoti vērtīgus gribētos izcelt Ilzes Šulmanes un Lauras Uzules pētījumus par mediju darbiniekiem (abas autores kopā strādājušas pie nodaļām "Latvijas žurnālisti un mediju darbinieki" un "Latvijas mediju vides raksturojums: ieskats nacionālo un reģionālo mediju darbinieku viedoklī"). Pamatā ir rūpīgi veikts darbs, kur dati salīdzināti ar iepriekšējo gadu līdzīgu pētījumu datiem un patiešām ļauj iejusties kopienas struktūrā, izmaiņu dinamikā un ikdienas dzīves problemātikā. Papildus lielāks akcents uz izaicinājumiem profesionālajā jomā saistībā ar multimediālajām un digitālajām (datu žurnālistikas) prasmēm un ar to saistīto specializāciju, manuprāt, būtu noderējis arī šeit, taču šādas prasības trūkums kopīgajā uzstādījumā nestimulē meklēt kādus relatīvi jaunus aspektus līdzās ierastajiem, nedod iespēju skatīt mainīgo laikā un perspektīvā.

Izdevuma ambīcija tomēr, šķiet, ir pavisam cita – nevis ievirzīt domāšanu kādā noteiktā gultnē, bet radīt pārskatu mediju vidē par "visu" (kas grāmatas gadījumā tāpat balstās uz atlasi, kārtošanu un reprezentāciju) sava veida gigantisku (informācijas apjoma ziņā), ja ne totālu momentuzņēmumu. Tas, no vienas puses, ir iespaidīgi, domāju, ka grāmata būs neatsverams un nepārvērtējams atbalsts visa veida mediju interesentiem, sākot ar studentiem un žurnālistiem pašiem, kur vienviet iespējams iegūt informāciju par mediju vides visdažādākajiem aspektiem, pie tam nevar noliegt, ka lasīt to daudzo apakštēmu un tēmiņu dēļ ir interesanti. No otras puses, šis uzstādījums savā ziņā paralizē pašu zīmēto ainu, "sasien rokas" tiem pētniekiem, kam patiešām būtu, ko teikt, un piespiež izteikties tiem, kam jāaizpilda kāds plānotais laukums.

Zīmīgi, ka līdzās aizraujošiem rakstiem, kuru autori izvirza un aplūko konkrētas problēmas (piem., Raivis Vilūns par Latvijas mediju ziņu ģeogrāfiju, Ojārs Skudra par mediju politisko daudzveidību un žurnālistu praksēm vai Laura Ardava – Āboliņa par informācijas avotiem), ir raksti, kuri drīzāk atreferē sekundārus datus (Vita Zelče par auditorijām), un līdzās autoriem, kuriem (kā piem., Rolandam Tjarvem) par pētītajām jomām ir sava stingra pārliecība (ko pētījumi, iespējams, nespēj mainīt, tādēļ par rakstīto rodas vairāki precizējoši jautājumi), ir raksti, kuru autori tā īsti nespēj noformulēt savas idejas pat matrices piepildīšanas vajadzībām. Dažādi var būt arī viena autora raksti. Piemēram, Maritas Zitmanes raksts par dzimti ir lielisks, interesanti ir arī raksti par sieviešu medijiem un bērnu medijiem (lai gan šeit par analīzei izvēlēto spektru var strīdēties un ļoti noderētu bērniem domātā satura izvērsums sociālo mediju lietojuma perspektīvā), bet savukārt raksts par seksuāli atklāta satura medijiem (neapšaubāmi interesants raksts) neliekas sarakstīts ar vienlīdz lielu vēlmi.

Pieeju un skatījumu daudzveidība, kas mijas ar iedziļināšanās problēmām, un pētnieciskās intereses intensitātes pakāpes svārstības kopumā drīzāk traucē lasītāja uztveri, liekot bieži uzdot jautājumus par to vai citu elementu trūkumu, pie tam daudzveidībā pēc šīs grāmatas ir visai nedroši orientēties, jo kopumā nav skaidrības par tādiem mediju vides apraksta pamatjēdzieniem kā mediju žanrs, formāts, tips, veids u.tml. Piemēram, nodaļā "Latvijas mediju formātu daudzveidība" rakstīts par sabiedriskajiem, reģionālajiem, nacionālajiem, komerciālajiem medijiem un mediju saturu latgaliski, kamēr visā grāmatā gandrīz pilnībā ignorēti Latvijas krievu mediji, īpaši krieviskais saturs. Nodaļā "Mediju žanru daudzveidība", savukārt, aplūkoti dažādas tematikas un dažādu auditorijas nišu mediji (politikas, ekonomikas, kultūras, veselības, sporta, kino, bērnu, sieviešu, vīriešu utt.): aplūkoto tematisko grupu daudzveidība patiešām ir apsveicama, bet te pats nosaukumā ietvertais žanra jēdziens šajā lietojumā uzprasās, mazākais, uz smagu teorētisku diskusiju, kas varbūt būtu bijusi vietā pirms rakstīšanas, jo, jautājumu neatrisinot konceptuāli, arī autoriem ir grūti nospraust sava izpētes lauka robežas (Didzis Bērziņš, piemēram, vienu no saviem rakstiem sāk ar vārdiem: "Latvijā mediji vīriešiem kā specifisks mediju žanrs praktiski nepastāv (tad par ko ir nodaļa? – I.S.), izņemot žurnālu segmentu…") (257. lpp., sk. turpat arī diskusiju par pašu šo kategoriju). Līdzīgas šaubas un pārsteigumi diemžēl lasot rodas ik uz soļa un ir, šķiet, nepietiekamas teksta "auklēšanas" rezultāts.

Šī portāla specifikas kontekstā īpašu uzmanību vērts pievērst diviem rakstiem (abu autores ir Skaidrīte Lasmane un Zane Radzobe), kas veltīti kultūras žurnālistikai – medijiem un diskursam, kas orientēts uz kultūru. Diemžēl arī te sastopam tās pašas kaites. Vispirms publikācija "Specializētie un nespecializētie kultūras nozaru mediji" aplūko medijus un sadaļas, kuru atspoguļoto saturu varētu raksturot kā kultūru (bet varbūt izklaidi, bet varbūt mākslu vai konkrētu mākslas veidu). Pat pieņemot, ka vietas trūkuma dēļ nav bijis iespējams viest skaidrību par kultūras mediju specifiku saistībā ar kultūras kā atspoguļojamās jomas specifiku, žēl, ka kultūra tiek reducēta uz kultūras nozarēm, kā tas praksē nereti arī darbojas, kad kultūras mediji šādā skatījumā kļūst par atsevišķo mākslas vai kultūras industrijas nozaru apkalpotājiem. Tomēr arī šis skatījums nav izturēts, jo pieminēti ir gan "Kultūršoks", gan (margināli) "Rīgas Laiks", gan "TV-net.lv (kopā ar izklaidi)", gan Latvijas Nacionālā teātra žurnāls "Būs!" – viena industrijas uzņēmuma īpašais ieguldījums teātra atspoguļojuma "daudzveidīgošanā" –, bet nav pieminēts, piemēram, žurnāls "Veto" vai fotokvartals.lv. Būtu vērts kaut ar mājienu norādīt uz kultūras mediju redakciju radošajiem meklējumiem auditorijas un finansējuma, nelielā tirgus un zaudētās tradīcijas apstākļos, uz valsts finansēšanas struktūras izmaiņām 2017. gadā, K. Vērpes un H. Matuļa pētījumu par kultūras publikāciju autoru algām…, bet rakstā nav runāts par problēmām, tādēļ, piemēram, lai gan veltītas trīs rindiņas visu vizuālo mākslu nozares mediju klāstam, te pieminēts tikai žurnāls "Studija", kas tieši 2017.gadā beidza iznākt (tas gan pieminēts tikai kopsavilkumā pie "Stiprajām pusēm"), un kaut kur beigās it kā starp citu trīsvalodīgais "cīnītājs" Artteritory.com. Un viss… Tas netraucē autorēm visā raksta gaitā uzturēt optimistisku diskursu, sākot rindkopas ar "plaši" un "visplašāk", "visvairāk" un "vispilnīgāk" (kāpēc ne "šauri", "visšaurāk", "visnepilnīgāk", "vismazāk" (kvantitatīvā analīze netiek veikta, nav zināms, kas ar ko salīdzināts), un ne tikai kopsavilkumā, bet arī raksta vidū īpaši izcelt, ka nozares izdevumu "skaits un daudzveidība ir Latvijas kultūras dzīvei atbilstoša un pietiekama". Kā veidojies šis secinājums, diemžēl nav skaidrs – vispirms jau ko šeit nozīmē vārds "pietiekama"? Vai, lai to noskaidrotu, jāvēršas pie auditorijas, izzinot vajadzības un salīdzinot ieguldījumus ar pirktspēju, vai jāskatās kultūras patēriņš (kas, starp citu, atkarīgs no medijiem), vai jāsalīdzina valsts naudas ieguldījumi dažādās nozarēs, lai saprastu proporcijas, vai iesaistīto darbinieku skaits, lai saprastu atbilstību, un ar ko šeit salīdzināt: vai jājautā māksliniekiem, varbūt filozofiem utt., utt., galvenais - KAM pietiek? Nav arī vērtējuma par kultūras atspoguļojuma kvalitāti.

Savukārt lielajā daļā "Reprezentāciju daudzveidība" (a propos daudz, šī nodaļa varētu būtu daudz-veidīgāka) ir abu autoru raksts par kultūras diskursu daudzveidību. Šis raksts sniedz daudz dziļāku un plašāku ieskatu un atklāj arī atsevišķas problēmas (piemēram, par reklāmrakstu pieaugošo ietekmi). Te viesta skaidrība par kultūras mediju vietu mediju politikā, īsi ieskicēts arī kultūras jēdziens, mediju krīzes konteksts, doti vairāki aspekti un teorētiskās perspektīvas (piemēram, mediatizācijas un performances konceptu attīstīšana varētu interesanti un produktīvi veicināt izpratni par kultūras žurnālistiku), te noteikta uzmanība veltīta gan saturam, avotiem un kultūras ziņu ģeogrāfijai, gan arī krievvalodīgajam "Vesti Segodņa", bet būtu noderīgi ņemt vērā arī mazākas auditorijas mediju (reģionu, nišas, subkultūru u.tml.) kultūras diskursu, lai sadzirdētu tās balsis, ko tomēr arī mediju daudzveidības teorija lielā mērā uzsver, – minoritāro sociālo grupu, mazo kultūru (subkultūru, vietējās kultūras, etnisko minoritāšu kultūru) diskursus.

Tomēr nobeigumā es gribētu atzīt milzīgo darbu, kas ieguldīts grāmatas tapšanā un ko varētu traktēt ne vien kā pūles, bet arī kā sava veida uzdrīkstēšanos un aktīvu darbību. Akadēmiskajā (vismaz) dzīvē tik daudz izzinātā un apzinātā, kas citiem būtu nepieciešams, tā arī īsti nekad neierauga dienasgaismu, tādēļ šāda liela, aptveroša publikācija un lielais Latvijas Universitātes komunikācijas pētnieku, it sevišķi redaktores un vairāku nozīmīgu rakstu autores Vitas Zelčes apjomīgais ieguldījums ir izceļams īpaši. Starp citu, nav aizmirsta arī īsa analīze un kritika par komunikācijas un mediju zinātnes un studiju situāciju valsts izglītības un zinātnes prioritāšu kontekstā. Tomēr arī šī grāmata kārtējo reizi apliecina, ka sasauces starp universitātēm un pētnieciskajiem centriem, kas Latvijā ir spēlētāji nozares dažādo pētniecisko projektu saraustītajā attīstībā, īsti nav. Un varbūt uzdevums nr. 1 nākotnei ir veicināt dzīvāku apmaiņu un kopīgu diskursu veidošanu, kā arī uzturēt savstarpēju, draudzīgu kritiku, kas noteikti nenāktu par ļaunu arī Latvijas mediju vides attīstībai.



 

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!