Par grāmatām
18.01.2019

Dārzs un bordelis

Komentē
0
Saglabā

Par Ingas Žoludes grāmatu "1904. Melanholiskais valsis", apgāds "Dienas Grāmata", 2018

Tā jau ir vispārzināma patiesība, ka šobrīd mūsdienu latviešu literatūrā ir divas galvenās radošās Ingas – Gaile un Žolude (lai man pagaidām piedod Inga Ābele). Abas šīs Ingas savā īpatnējā veidā uzrāda atvērtību eksperimentiem ar formu un saturu, viņas gluži fiziski nemitīgi rada un piedāvā dažu labu pārsteigumu, kas iedarbojas kā interesants bites dzēliens – ne vienmēr dziļi "sāpīgs", bet vispārējā tekstu ainā noteikti ievērojams. Prozas pilnbrieda disciplīnā gan līderos ir Inga Žolude, kura 2018. gada nogalē romānam "Silta zeme" klāt pieaudzējusi nedaudz relaksēto "Materia botanica", kā arī laidusi klajā tādu kā izciestās iedvesmas brīža izelpu par Emīla Dārziņa likteni – stāstu "1904. Melanholiskais valsis" ar paratekstiem.

Izelpu laiks

Izelpa kā šībrīža noskaņas metafora latviešu prozā nez kāpēc šķiet ļoti iederīga. Un runa nav tikai par Lauras Vinogradovas miermīlīgo debijas stāstu krājumu "Izelpas", ar ko daudziem prozas ekscentrikas nomocītajiem pilnīgi pietiek. Izelpa nāk pēc grūti padarīta pagātnes darba, pēc Latvijas simtgades svinībām un ar to saistītām tēmām vai jebkādiem citiem saspringumiem, jo beidzot var mierīgi dzīvot un rakstīt par individuālo, ne tikai kopīgo. To uzrādīja arī vispārējs atslābums 2018. gada Prozas lasījumos, ja tos uzskata par aktuālās prozas šķērsgriezumu. Inga Žolude kopā ar Tītu Aleksejevu šajos lasījumos prezentēja īpatnēju divu rakstību sintēzi par vīrieša un sievietes attiecībām Livonijas laikā – tik tālā, ka arī to var uzskatīt par pateicīgu izelpu pēc visa, ko tagad atceramies par 20. gadsimtu.

Sarežģīts gadījums

Vienīgi Ingas Žoldes "Izelpas" ir komplicētas arī bez blakusautoriem. Var just, ka, ķeroties pie tēmas un koncepcijas, rakstniece savā parastajā rakstības stilā cenšas ieviest jaunas sajūtas un elementus, it kā pacelt prozu augstākā mijiedarbību līmenī: "Materia botanica" tā bija floras klātbūtne eksistenciālajā un ornamentālajā, gandrīz vai grafiskajā līmenī (latīniskie augu nosaukumi), savukārt "1904" ir veidots, iedomājoties, kā varēja just, "redzēt" un dzirdēt pasauli Emīls Dārziņš, tāpēc daži termini no mūzikas teorijas klātesoši tekstā kā apzināti signāli. Nereti gan radusies nedaudz komiska pieskaņa, un varbūt rakstniecei taisnība, ka par Emīlu ir vērts arī nedaudz pasmaidīt, jo viņam, piemēram, šķiet, ka "krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta" (12). Emīls šajā stāstā ir gandrīz akls, lai gan sākotnēji tas netiek pateikts tieši – priecīgais jaucas ar traģiskām notīm, lasītājs dejo ar gaismu, it kā skanētu "Melanholiskais valsis".

"1904" teksts pildīts ar dažādām maņām tveramiem tēlojumiem, īpaši stāsta sākumā, brīdī, kad komponists atmostas no miega, darbojas tauste, vielisks gaismas blīvums, krāsu toņi, tumsas un gaismas spēles, mūzika. Teksts kūsā no sajūtām, kurās romantiski ievijas arī Emīla Dārziņa uzskati un prātojumi: "Kaut kur virs cilvēka līmeņa ir īstā dzīve, īstā mīlestība un mūzika." (20) Prātojot par "īsto dzīvi", Emīls būs apskatāms visa Žoludes stāsta garumā – sākot ar atmošanos līdz pat "Melanholiskā valša" sacerēšanas brīdim, kas triumfāli un, jāsaka, patīkami dinamiski arī beidz stāstu. Starp citu, stāsta vērtīgākā daļa noteikti ir uzdrošināšanās literarizēt, atdzīvināt leģendu par "Melanholisko valsi", kas īsumā varētu būt klejojusi šādā atveidā:

"Kā izcēlies "Melancholiskais valsis"? (..) Emils bijis viesoties pie Poruku Jāņa viņa sievas vecāku mājās "Lāčos" Cēsu tuvumā. Gandrīz visu nakti pavadījuši kopā ar Poruku tanī lapenē, kur reiz notikuse Poruka saderināšanās. Kad Dārziņš palicis viens un aiz noguruma lapenē aizmidzis, viņam sapnī parādījusēs vizija: redzējis eņģeli un līdz ar to burvīgās skaistās skaņas skanējušas ausīs. Skaņas tik dziļi iespiedušās atmiņā, ka vēl no rīta, pieceļoties, D. tās atcerējies; sēdies pie klavierēm un sācis spēlēt. Atskanējušas taisni "Melancholiskā valša" pirmie akordi... Pēc šīs satikšanās šo lapeni visi turējuši kā kādu svētnīcu... vēlāk pat nofotografējuši — par piemiņu šim gadījumam."[1]

Nevar saprast – ticēt tam, ka Poruks ar Dārziņu lapenē pavadījis visu nakti, vai tam, ka Poruks strauji atvadījies, kā raksta Žolude. Taču arī otrais variants ir efektīvs – varonis paliek vienatnē ar sevi un savām vīzijām, viņu iedvesmo mīļotās tēls, nevis ūsainais "Pērļu zvejnieka" autors.

Dārzs (arī kā radošā telpa) ir Dārziņa paradīze, un šo kalambūra sajūtu lasītājam ir lemts just nemitīgi. Vēlme nepievērst uzmanību ikdienišķām lietām un uzmanība pret detaļām kļūst par Emīla Dārziņa pretrunīgo raksturlielumu. Stāstā par eskeipismu liecina dažas ne pārāk asas sadursmes ar sievu Mariju, dzīvē – gandrīz vai Daniila Harmsa cienīga pašironija, piemēram, 1904. gadā rakstītajā vēstulē Alfrēdam Kalniņam (vēstules autentiskumu nepārbaudīju):

"Mīļais Alfred!

Vēl Rīgā dzīvodams Tu biji paradis atnākt pie manis sevišķi tajās reizēs, kad Tev mājā grīdu mazgāja. Šorīt nu arī pie manis mazgā grīdu un tā kā es esmu blakus istabā, kur nevar ne spēlēt, ne lāgā partitūras lasīt, tad man nekas cits neatliek, kā vēstuli rakstīt un pie tam nevienam citam, kā Tev. Vispārīgi es Tev arī turpmāk rakstīšu tikai tādās reizēs, kad man patlaban mazgās grīdas."[2]

Emīls stāstā atceras visas sava mūža Marijas: aukli, pirmo mīlestību, Viktora Eglīša sievu, paša sievu un māti, kā arī, protams, Bībeles tēlus. Viņš pats kļūst nedaudz polifonisks, un rodas vairākas Emīla nokrāsas, kad tekstā var sastapt visus tos vārdus, kādos Dārziņu saukuši tuvie un tālie cilvēki: Emīls, Emīlis, Emīlijs, Iemīls. Nozīme ir arī nereti ieviestajai 20. gadsimta sākuma leksikai, kas patīkami kņudina aci, bet nepretendē uz pilnīgu laika restaurāciju, liekot domāt, ka rakstniece izvēlējusies "kuvēru", "nobeli ģērbies", "krāmīgāk" un citus pēc savas neapšaubāmi subjektīvās un labās gaumes.

Un varētu domāt, ka Žolude ir darījusi visu iespējamo, lai īsā stāstā pietiekami neuzmācīgi ietvertu viena cilvēka likteni, svarīgākos faktus un, protams, iespējamās tā brīža sajūtas. Taču kļūst žēl, ka plašāku piepildījumu Mariju tēli nerod, jo lēnām un varbūt nedaudz par lēnu ritošajam stāstam kādā brīdī beidzot jāvirzās uz "finālu" – "Melanholiskā valša" un Emīla Dārziņa tautas slavas tapšanas brīdi. Ne pārāk skaidri iezīmētas paliek dažas detaļas, kuras mazāk izglītots lasītājs (kā es) var nesaprast: "Klusi Emīls noģērbj apmitrināto nakts drānu, noplūdes ir daudz retāk, tomēr dažreiz notiek, labi, ka Marija šonakt gulēja pate, nebūs jāizskaidrojas." (12) Kāda slimība bez sliktas redzes te tika domāta? Liekas traģēdijas stāstā arī nebūs, jo nekas nespēj pārspēt īso, aukstasinīgo un vairākkārt citēto avīzes ziņu par mākslinieka briesmīgo nāvi:

"Pagājušajā naktī īsi priekš p. 1 ar vilcienu Nr. 74, kurš iet no Rīgas uz Ķemeriem, Zasulauka stacijas tuvumā sabraukts nepazīstams jauns, glīti ģērbies vīrietis. Nepazīstamajam nogriezta roka un pilnīgi sadragāta galva. Nogalinātā personība vēl nav izzināta." [3 ]

Un citi parateksti

Kā jau minēts, Ingas Žoludes "izelpas" nav vienkāršas, un šoreiz mazā grāmatiņa par Emīlu Dārziņu pārspējusi jebkuras cerības – bez stāsta par komponistu, kas, protams, ieņem centrālo vietu, ir arī muzikologa Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas eseja par grāmatas noformējumā izmantotās gleznas autoru Ādolfu Zārdiņu.

Nu labi, parateksts, kas apliecina Emīla Dārziņa īpašo, traģisko un tomēr ļoti skaisto statusu latviešu kultūrā, ir dabisks papildinājums, turklāt Silabriedis neveido episkas virāžas. Par komponistu tiek runāts melanholiski, bet aptverami un sirsnīgi, reizēm netieši apliecinot arī to, ka tikko beigas piedzīvojušais Žoludes stāsts varēja nebeigties un pāraugt par daudz lielāku tekstu: "Runājot par Emīlu Dārziņu, prātā grozās domas par to, ka daudz kas viņa mūžā ir kaut kādā ziņā neizdarīts." (48) Ne tikai viņa mūžā, bet arī citos, jo, piemēram, gribētos lasīt romānu par Emīlu Dārziņu.

Savukārt grāmatiņas lielākais mazais pārsteigums ir eseja par maz zināmo mākslinieku, ārpusnieku Ādolfu Zārdiņu (1890–1967) – mākslinieciska atslēga uz nekrītota, krāsu iesūcoša papīra izpildītajam pilnkrāsu izdevumam. Ne pārāk veiksmīgi izvēlētās (vai nodrukātās) teksta un fona krāsas dara eseju grūtāk un tāpēc jo uzmanīgāk lasāmu. Teksts ir lielisks un profesionāli veidots, saprotams labais nodoms veidot paratekstu par grāmatas noformējumu, jo tas nav tipisks gājiens. Un tomēr nedaudz dīvaini, ka grāmatas noformējumam izmantota Zārdiņa glezna "Modernā sabiedrība", kas ne tikai īsti neatbilst Dārziņa dzīves gadiem, bet arī piedāvā skatu no bordeļa. Stāsts un eseja viens otru izgaismo katrs savā krāsā. Jūtīgais, sapņainais, gaisīgas mīlas pilnais mūziķis + bohēmisks Latvijas pirmās brīvvalsts mākslinieks, kas uzsver savu kaislīgo erotismu... Iespējams, tas ir savienojami: gan Dārziņa dārzs, gan Zārdiņa bohēma ir sava veida paradīze, taču kokteiļa garša sanāk īpatnēja. Varbūt jāpriecājas, ka izdevumam nav pievienots disks ar mūziku vai citas šausmas.

Neliela brošūra, kas sevī ietver vairākus tekstus, mākslu, laikmetu un personību, ir drosmīga pieeja, jo, gaidot leģendu atdzimšanu grāmatā, esam pieraduši pie lielākiem izdevumiem. Retorisks paliks mūžīgais jautājums: "Kam šādas grāmatas vajadzīgas?" Koncepcija ir simpātiska, lai gan tās vērtība varētu būt saskatāma labāk, ja precedents atkārtosies šajā formātā ar tikpat dīvainiem paratekstiem bagāžā. Zinot, ka Inga Žolude to spēj, apcerīgi gaidīsim vismaz brošūru.

1 Straumes Jānis. Emilis Dārziņš // Mūzikas Nedēļa, nr. 35.-36., 1925. gada 29. septembris.

2 Turpat.

3 Mēs viņus pazīstam // Saule, Nr. 15., 1935. gada 1. februārī.

Tēmas

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) brīvā laikā ir literatūras kritiķe, bet visbiežāk vada projektus izdevniecībā. Kā arī cenšas pabeigt promocijas darbu par literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela dai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!