Darwin, C. R. ed. 1842. Fish Part 4 No. 4 of The zoology of the voyage of H.M.S. Beagle. By Leonard Jenyns.
 
Pētījumi
11.02.2019

Darvina saldie bruņurupuči

Komentē
0
Saglabā

12. februāris iezīmē 210. reizi, kad Zeme apriņķo Sauli kopš Čārlza Darvina dzimšanas. Šajā datumā atzīmē Darvina dienu – ar mērķi iedvesmot cilvēkus spriest rūpīgi un intelektuāli drosmīgi. Tās ir svinības par godu atklājumiem un zinātniskai pieejai, publicējot grāmatas, rīkojot izstādes muzejos, lekcijas, zinātnes entuziastu ballītes vai pasniedzot svinīgās vakariņās krāšņu "pirmatnējo zupu" ar visvisādām sugām receptē. Arī viņš pats studiju gados bijis "Gardēžu klubā", kas nodarbojās ar kulināro apvāršņu paplašināšanu – ēdot garšas kārpiņām iepriekš nepazīstamus dzīvniekus.

Par to arī būs šis stāsts – par Darvinu un citiem dzīvniekiem – kā barojoša viela pārdomām. Biogrāfiskā ekskursā iezīmēšu retāk dzirdētas nianses, kas papildus zināmajam viņa ieguldījumam Darvinu padara uzmanības vērtu joprojām. Laikā, kad, iespējams, vairāk nekā jebkad vajadzīga rūpīga, faktos balstīta domāšana, pieticība cilvēka pašvērtējumā, pacietība nezināmā priekšā un līdzcietība pret savējiem un pārējo sugu būtnēm.

Darvinu mēdz minēt kā pētnieku, kas satricināja izpratni par cilvēku un dzīvību. Jā, kopš viņa zinātnē daudz ir precizēts, un gan jau, pateicoties citiem pētniekiem, mēs nonāktu tur, kur esam, bet lielā mērā tieši ar viņa darbiem saistās pāreja uz būtiski citādu pasaules skatījumu. Īsi sakot, Darvins pamatoja, ka visu sugu būtnēm – tostarp Homo sapiens – ir kopīgs "dzimtas koks" un sugas laika gaitā mainās bez noteikta mērķa. Šie secinājumi satricināja vēl vienu cilvēka pārākumu sludinošās prāta konstrukcijas balstu – līdzīgi kā iepriekš bija noticis, Kopernikam, Galilejam un Kepleram gāžot priekšstatu, ka mūsu Zeme ir pasaules centrs. Pirms tam rietumu pasaulē valdīja bibliski iegrāmatotā pasaules aina, kurā cilvēks īsti nav dabas daļa, bet drīzāk tai pāri stāvošs, īpaši radīts "gans", ap ko griežas viss pārējais.

Bērnībā Čārlijs, iedvesmojoties no tēva intereses par dabaszinātnēm, kolekcionēja dzīvnieku čaulas, putnu olas, oļus un minerālus, taču vecāki vēlējās, lai viņš iet tēva pēdās, kļūstot par ārstu. Medicīnas studijas gan drīz tika pārtrauktas: lekcijas bijušas garlaicīgas un stulbas, pasniedzot novecojušas zināšanas, arī, piemēram, frenoloģiju jeb centienus spriest par indivīda prāta spējām, raksturu utt., vadoties pēc galvaskausa formas. Viņš neesot spējis paciest arī mācību operācijas: gan asiņaino skatu dēļ, gan tādēļ, ka tolaik anestēzija ķirurģijā bija sāpīgs jautājums – pacienta kliedzieni un ainas operāciju laikā nebija patīkama pieredze. Vēlāk, jau studējot Kembridžā, lai kļūtu par garīdznieku (jo tēvs uzstāja), kopā ar brālēnu viņi devās pastaigās, medīja un aizrāvās ar Viktorijas laikmetā populāro vaboļu kolekcionēšanu, kas bija kļuvusi bezmaz par nacionālo sporta veidu. Dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka reiz noplēsis mizu kritušam kokam un jau noķēris katrā rokā pa retai vabolei, bet tad pamanījis kādu īpaši retu. Aiz ieraduma rīkodamies kā putnu olu kolekcionārs, lai atbrīvotu vienu roku, viņš tajā turēto vaboli iemetis mutē – bet vabole negaidīti izdalījusi šķidrumu, kas apdedzināja viņa mēli, un Čārlijam nācās vaboli izspļaut, galu galā pazaudējot visas trīs…

1831. gadā pēc studijām, kuru laikā viņš šaubījās par ticību Dievam, bet teicami orientējās teoloģijā, Darvins varēja kļūt par garīdznieku, bet nejauši nonāca pasaules apceļotāju pulkā. 22 gadus vecais jauneklis tika vērtēts tik augstu, ka saņēma piedāvājumu kļūt par burinieka "HMS Beagle" kapteiņa Ficroja "džentlmeņa kompanjonu" – lai ceļojuma laikā pakavētu kapteinim laiku sarunās par dabaszinātnēm un teoloģiju, kā arī vāktu paraugus pētījumiem. Interesanti, ka kapteinis sākotnēji gandrīz atteica Darvinam viņa deguna formas dēļ – Ficrojs ticēja fiziognomijas hipotēzei (kas bija par pamatu arī t.s. "zinātniskajam rasismam") – spekulācijai, ka pēc cilvēka sejas var spriest par viņa temperamentu un raksturu. Pēc Ficroja domām, cilvēks ar tādu degunu kā Darvinam nav piemērots ilgam jūras braucienam.

Brauciena laikā, vērojot ģeoloģiskos veidojumus un fosilijas, kā arī saskatot līdzības starp sugām, viņš nonāca pie pārliecības, ka planēta nekādi nevar būt mazāk kā 10 000 gadus veca – kā tika rēķināts, vadoties pēc Bībeles. Drīzāk sugas pārveidojas ārkārtīgi lēni, bet Ugunszemē redzētās vulkāniskās aktivitātes un zemes slāņi rosināja domāt par Zemes plātņu kustību – to pārbīde ļautu arī skaidrot to, kā sugas nonākušas no viena kontinenta citā.

Pie atziņām par sugu evolūciju dabiskās izlases ceļā lielā mērā noveda Galapagu salu apmeklējums, kur viņš pavadīja ilgāku laiku – vēroja putnus un pētīja tos, ķēra un ēda milzu bruņurupučus. Apvienojot taksonomiju un gastronomiju, viņš brīnījās, ka vieni rupuči bija melnāki un saldāki nekā citi uz netālās salas. Kāpēc Dievs būtu radījis viņus tik atšķirīgus? Novērotais lika Darvinam apšaubīt sugu nemainību un dievišķo izcelsmi. Daba, kurā viņš rūpīgi ieklausījās, stāstīja citu stāstu, bez pār-dabiskiem spēkiem.

Darvins piedzīvoja arī skarbus brīžus saistībā ar joprojām likumīgo verdzību, piemēram, kad Brazīlijā viņš devās izpētes braucienā ar laivu pa upi kopā ar kādu vergu. Neatrodot kopīgu valodu un dedzīgi žestikulējot, Darvins netīši novicināja roku gar verga seju, un tālākais viņu šokēja. Augumā raženais vīrietis nodomāja, ka viņu sitīs, – sarāvās un pielika plaukstas sev priekšā. Pārdomas par to, kā vergturi padarījuši spēcīgo vīrieti par kaut ko tik iebiedētu, viņam likušas izjust milzīgu kaunu un vainu. Piezīmēs viņš ar nicinājumu apraksta arī citus gadījumus – par kādu ģimeni, kuras vīriešus īpašnieks pārdevis atsevišķi no sievietēm un bērniem un tamlīdzīgi. Jāpiezīmē, ka nostāja pret verdzību bija raksturīga visai viņa ģimenei – arī abi vectēvi bija iesaistīti 18. gs. abolicionisma kustībā.

Nepatika pret verdzību un nežēlību, iespējams, motivēja Darvina centienus pamatot cilvēku brālību un viņu saikni ar citām sugām. Kādu laiku viņš pat darbojās gluži kā dzīvniektiesību aktīvists – īsi pēc pētījuma "Par sugu izcelšanos" pabeigšanas kopā ar sievu izstrādājot brošūru, kurā argumentēja pret nežēlīgajiem tērauda slazdiem. Savukārt pēc iepazīšanās ar sufrāžisti, sabiedrības reformu aktīvisti un antivivisekcijas kustības aizsācēju Frensisu Paueri Kobi, Darvins esot sev neraksturīgi iesaistījies cīņā pret vivisekciju. Viņš palīdzēja izstrādāt likumprojektu, kas aizliedz dzīvniekus pakļaut nežēlībai, izņemot apstākļus, kad zinātniskos mērķus nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem. Rezultātā tapušais 1876. g. "Likums par nežēlību pret dzīvniekiem" bija pasaulē pirmais juridiskais regulējums par dzīvu dzīvnieku izmantošanu zinātnē.

Darvina ietekme uz mūslaiku dzīvnieku aizstāvības kustību ir milzīga – šķiet, uz viņu savos rakstos atsaucas teju ikviens ievērojamākais dzīvnieku aizstāvis. Doma, ka Homo sapiens kā suga fundamentāli neatšķiras no pārējām un jebkuras atšķirības ir drīzāk pakāpeniskas, liek jautāt: cik pamatoti ir uztvert cilvēku kā pārāku? Ja ņemam vērā Bībeles derīguma termiņu, mums ir beigušies iemesli domāt, ka cilvēka izcelsme ir dievišķa vai ka mums piemīt nemirstīg(āk)a dvēsele. Ne tikai cilvēkam piemīt spējas just un spriest, atmiņa, iztēle un citas mentālās spējas un emocijas. Kādreiz daļa pētnieku par to smējās, bet šobrīd kognitīvā etoloģija, kas pēta dzīvnieku uzvedību saistībā ar viņu prāta spējām un emocijām, strauji attīstās – pateicoties tādiem pētniekiem kā Donalds Grifins, Džeina Gudola, Džonatans Belkombs, Templa Grendina, Daiana Fosija, Franss De Vāls u.c. – un tas palīdz runāt par dzīvniekiem kā saudzējamiem.

Darvins esot minējis arī ideju, kas vēlāk pārtapa t.s. Gellapa spoguļa testā:

1838. g. Londonas zoodārzā viņš apmeklēja tur pirmo aizvesto orangutanu meiteni Dženiju un bija pārsteigts par viņas līdzību cilvēkbērnam prāta un emociju ziņā. Vērojot, kā Dženija spēlējas ar spoguli, pētnieks prātoja – vai viņa saprot, ka spogulī redz sevi? Tikai 1970. g. Gordons Gellaps veica šādu testu ar pērtiķiem, un kopš tā laika tas kļuvis par klasisku pašapzināšanās testu, ko "izturējuši" pērtiķi, delfīni, ziloņi, žagatas un pat skudras.

Savus secinājumus grāmatā "Par sugu izcelšanos" jeb pilnā nosaukumā "Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību" viņš visbeidzot publicēja 1859. gadā – vairāk nekā 20 gadus pēc atgriešanās Anglijā un astoņus gadus ilgas it kā vienkāršo organismu – sprogkāju – izpētes, arī lai pārliecinātos par savu secinājumu pamatotību un patiesumu. Galu galā Darvins bija savācis gana daudz pierādījumu, lai uzdrīkstētos paziņot, ka dabas norises uz Zemes ir visai labi izprotamas bez augstāku spēku piesaukšanas – pat ja evolūcijas teorija nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, teiksim, par dzīvības pirmsākumiem.

Pirmajā grāmatā Darvins izvairījās no jautājuma par cilvēka evolūciju. Sabiedrībā jau viļņojās pretestība bezdievīgajai idejai par sugu mainību laikā, un viņš negribēja to saasināt. Tomēr teksta nobeigumā viņš izteica mājienu, ka pētījumu rezultātā "daudz gaismas tiks mests arī uz cilvēka izcelsmi". Šī tēma tika izvērsta viņa otrajā slavenākajā darbā "Cilvēka izcelšanās un dzimumatlase" (1871), sīki salīdzinot cilvēkus un citus dzīvniekus un izsakot domu, ka cilvēkam tuvākās sugas visticamāk ir Āfrikas lielie pērtiķi – šimpanzes un gorillas. Šobrīd to pamato milzums pētījumu.

Šeit arī iezīmējās Darvina "ķecerīgais koks" – ideja par dzīvības formu vienotu klasifikāciju. Grafiskā zīmējumā tas sākotnēji tiešām bija kā koks, kur katrs zars sazarojas mazākos un palaikam kāds "nokalst", apzīmējot izmirušās sugas. Saskaņā ar šo mūsdienu bioloģijas izpratni arī cilvēks ar visiem pārējiem "sēž" uz kāda no zariem – blakus šimpanzēm, gorillām, orangutaniem, bonobo un vairākām jau izmirušām cilvēkveidīgo sugām. Ja pie zara, uz kura sēž Čārlzs Darvins (arī tu un es), būtu piesprausta informatīva plāksnīte, tur būtu teikts: "Dzīvnieku valsts, hordaiņu tips, zīdītāju klase, primātu kārta, Homo sapiens sapiens," – un nevienam par to nav jākaunas.

Pēdējā grāmatā īsi pirms nāves viņš nevis lepni rakstīja par saviem sasniegumiem, bet godbijīgi jūsmoja par sliekām. Darvins norādīja, ka sliekas vēl tūkstošiem gadu pirms cilvēka "ara" zemi, padarot to auglīgu – piemērotu dzīvības attīstībai, un tā šīs necilās būtnes ietekmējušas Zemes vēsturi vairāk nekā jebkuras citas.

Sandris Ādminis

Sandris Ādminis ir "zvērināts dzīvnieku advokāts". Veido Latvijas Universitātes radio NABA raidījumu "Zootehnikums", darbojas "Riga Animal Save" kolektīvā un interesējas par sociālajām kustībām un zin...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!