Pēdējā gada laikā esam bijuši liecinieki notikumiem, kuriem nevaram līdz galam apzināt izcelsmi un paredzēt sekas. No vienas puses, šķiet, ka sabiedrības patiesais noskaņojums, informāciju iegūstot un ar to apmainoties internetā, kur jebkurš kļūst par žurnālistu, kritiķi, mediju, samazina tradicionālās līdzdalības formas. No otras puses, varbūt apbruņotas ar vajadzīgo ekspertīzi, informāciju un prasmēm, arī nevalstiskās organizācijas, kas iepriekš spēlējušas nozīmīgu lomu sabiedrības interešu apkopošanā un aizstāvēšanā, varētu turpināt darīt nozīmīgu darbu un, iespējams, pat cīnīties ar negatīvajām informācijas visatļautības laikmeta sekām.
Neieslīgstot definējumos, īsumā varētu teikt, ka demokrātiska valsts iekārta nodrošina tās iedzīvotājus ar dažādām lieliskām lietām, kam kopumā būtu jādod iespēja pilsoņiem realizēt savas intereses valstī. Taču šis pats jēdziens paredz, ka iedzīvotāji vairāk vai mazāk kaut ko dara, lai šīs intereses sasniegtu. Līdz ar to nebeidzamas ir valstu vadību un nevalstisko aktīvistu pūles iesaistīt plašākas sabiedrības grupas savu interešu aizstāvībā.
Dažādās valstīs – atkarībā no demokrātijas tradīcijām un valsts attīstības līmeņa – šī iesaiste atšķiras. Attīstītās demokrātijās sabiedrība ne vienmēr aktīvāk par mums pilda savus pilsoņu pienākumus to zināmākajā izpratnē – piedaloties vēlēšanās un referendumos. Iedzīvotāju dalības kritums vēlēšanās ir plaši izplatīta tendence. Tajā pašā laikā valstīs ar spēcīgām demokrātijas tradīcijām, piemēram (un it īpaši), ASV, sabiedrība un dažādās tās grupas aktīvi, regulāri un ļoti efektīvi organizē paši sevi nozīmīgu mērķu sasniegšanai.
Latvijā būtu grūti tuvākajā nākotnē iztēloties, ka plašas sabiedrības grupas kļūtu par kaislīgiem kādas politiskās kustības vai partijas aizstāvjiem. Protams, tas skaidrojams arī ar to, ka mums vienkārši ir pārāk liela izvēle, kurai turklāt ir tendence mainīties no vēlēšanām uz vēlēšanām. ASV, kurā par varu sacenšas faktiski divas partijas, iedzīvotāji, protams, daudz spēcīgāk sevi identificē ar vienu no politiskajiem spēkiem. Tomēr atšķirība sniedzas tālāk par politiskās piederības nodalījumu. Ir grūti iedomāties, ka Latvijā kāds jebkad uz vēlēšanu laiku savā piemājas zālienā izvietotu savas partijas reklāmas un kandidātu plakātus, aplīmētu auto ar atbalstošiem saukļiem, vēl vairāk, savas brīvdienas pavadītu, klauvējot pie durvīm un zvanot kaimiņiem, draugiem un radiem, aicinot atbalstīt un balsot. Plaši izplatītas pie mums nav arī ielu vai rajonu kaimiņu pulcēšanās, lai kopīgi uzlabotu, teiksim, apgaismojumu uz ielas un tā remontu lobētu pašvaldībā vai ar kopējām akcijām rūpētos par ielas mājās dzīvojošo bērnu drošību.
Ļoti lielu lomu šajās un daudzās citās tiešās līdzdalības tradīcijās ASV spēlē ne tikai demokrātijas pieredze. Amerikāņiem svarīgs ir "community" jēdziens, ar to saprotot dažādās sabiedrības, grupas, pie kurām tie pieder. Draudze, nacionālā izcelsme, profesionālā darbība, dzīvesvieta – šīs un citas grupas attiecas uz daudziem no mums. Taču ASV šīs grupas nozīmē kaut ko daudz vairāk, jo piederība pie šīm grupām –visbiežāk pat neizbēgami – nozīmē diezgan aktīvu iesaisti sabiedriskajos procesos. Tomēr demokrātija, tāpat kā Rīga, nekad un nekur nav gatava, visu intereses nekad nav apmierinātas. Tiek meklēti arvien jauni un efektīvi veidi, kā iesaistīt sabiedrības locekļus, lai tie pašorganizētos savu interešu sasniegšanai, risinātu problēmas un gluži vienkārši palīdzētu cits citam.
Neapšaubāmi – nozīmīgu lomu dažādus sabiedrības interešu aizstāvēšanā pilda spēcīgas nevalstiskās organizācijas. NVO pārstāv dažādas organizētas grupas ar dažādām interesēm, un tās pilda funkcijas, kuras neizpilda vai nevar izpildīt valsts. NVO ne tikai apkopo intereses, bet arī nodrošina zināšanas, kas var būt nozīmīgas gan demokrātijas uzturēšanai, gan cilvēku labklājības veidošanai. Nevalstisko organizāciju kapacitāti ietekmē galvenokārt tām pieejamais finansējums, cilvēku resursa kvalitāte un spēja veltīt savu laiku un zināšanas tikai organizācijas mērķiem. Nav noslēpums, ka visi šie resursi ir visai ierobežoti bezpeļņas organizācijām jebkur pasaulē, kas liek meklēt alternatīvus veidus, kā celt organizāciju kapacitāti.
Viens no relatīvi jauniem, bet strauji augošiem veidiem, kā stiprināt organizāciju kapacitāti, ir ASV radusies "pro bono" kustība. "Pro bono" plašākā izpratnē ir prakse, kad dažādu jomu profesionāļi brīvprātīgi un bez atalgojuma ziedo savas zināšanas un laiku sabiedrības labumam. Nozīmīgi, ka uzsvars liekams uz vārdiem "profesionāļi un zināšanas", jo tieši specifiskās zināšanas un prasmes ir tas, kas atšķir "pro bono" no vienkāršas brīvprātīgā darba veikšanas. Tulkojumā no latīņu valodas, "pro bono" nozīmē uz labu, labajam, darbs sabiedrības labumam, varētu pat teikt, ka tas ir darbs, kas "iet labumā".
"Pro bono" kustības aizsākumi meklējami ASV, un tā sākumā tika praktizēta juristu vidū. Jurisprudencē darboties "pro bono" nozīmē ziedot kādu daļu sava darba un laika, lai aizstāvētu tos indivīdus vai organizācijas, kas tiesā nevar atļauties aizstāvēt sevi un organizācijas mērķus. Šī nozare ASV radās pirms aptuveni gadsimta, taču "pro bono" plaši pielietotas un pat institucionalizētas prakses statusu ieguva tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kustību radīja juristu kā profesijas ideoloģijas izmaiņas un ticība, ka uz juristu pleciem gulst īpaša atbildība pret sabiedrību. Kā viens no "pro bono" kustības piemēriem ir nozīmīgā loma diskriminācijas un rasisma apkarošanā ASV.
Visticamāk, daudziem no jums "pro bono" jēdziens nav jauns. Arī Latvijā ik pa laikam dzirdam, ka vēl kāds juristu birojs uzsācis akciju un piedāvā "pro bono" pakalpojumus. Tomēr, manuprāt, plaši zināma nav šīs kustības pieaugošā izplatība gan ārpus ASV, gan ārpus jurisprudences – dažādās nozarēs.
Otra lielākā joma, kurā jau vairākas desmitgades ASV pazīst "pro bono" kustību, ir reklāma un mārketings. Tā radās un bija nozīmīga kara laikā un kā veiksmīga reklāmas kompāniju sabiedriskā iniciatīva ir veidojusi nozīmīgās kampaņas arī pēc tam, piemēram, sabiedrības veselības veicināšanā. Arī pie mums redzam, ka reklāmas aģentūras mēdz darīt nozīmīgu darbu sabiedrisko organizāciju labā, taču interesanti, ka tas netiek tā afišēts kā, piemēram, tiesību jomā.
Mūsdienās ASV "pro bono" kustība izplešas arvien jaunās nozarēs, šobrīd lielākajām organizācijām nodrošinot "pro bono" servisus arī cilvēkresursu, projektu vadības, administratīvajā atbalstā, IT, finanšu piesaistē un plānošanā, organizāciju vadībā un daudzās citās jomās. Organizāciju savienošanu ar speciālistiem veic gan lielākas un mazākas "pro bono" organizācijas, tāpat uzņēmumi arvien vairāk iekļauj "pro bono" savā korporatīvās sociālās atbildības darbībā.
ASV ir spēcīga demokrātija ar visiem tās plusiem un mīnusiem, ar tradīcijās un sarežģītā sistēmā balstītām institūcijām. Taču ASV demokrātija sakņojas dziļāk – sabiedrības vispārējā iesaistē un aktivitātē, sadarbojoties un uzlabojot dzīvi savā ielā, rajonā, pilsētā, kā arī neatlaidīgi darbojoties valstī kopumā. Arī uzņēmumu sociālā atbildība aug augumā – sākotnēji ierosināta no valdības puses, bet nu jau strādā kā neatņemama jebkuras sevi cienošas kompānijas sastāvdaļa.
2