Dāmu paradīzē

Interesanti, vai jautājums par to, kā sievietes pašas "čakarē" viena otru, arī varētu tikt analizēts, jebšu ģenerālā līnija par vīriešiem kā visu nelaimju cēloni, nav pārkāpjama? Jautāju tādēļ, ka jebkura veida idiotiskas replikas un "labus padomus" attiecībā uz ārējā izskata uzlabošanu, man ir nācies dzirdēt tikai no sugas māsām. Vīrieši nekad nav man ieteikuši valkāt svārkus, klidzināt pa bruģi augstpapēžu zābakos, ne arī viņus interesējis - vai es savu "fasādi" regulāri pārkrāsoju.
Kas, diez, tas varētu būt, mīļās dāmas? Stulbums, skaudība jebšu vienkārši deguna bāšana citas sievietes personīgajā telpā?

un vēl - žurnāla 200 eksemplāri noteikti ceļos un nonāks pie cilvēkiem ārpus "savējo tusiņa" (vispirms pie mammām, māsām, omītēm un tantēm, cerams, arī pie tētiem, brāļiem, draugiem, darba kolēģiem un citiem līdzcilvēkiem), savu eksemplāru jau esmu iedevusi lasīt kolēģēm.Tās, protams, nav cilvēku masas stacijā vai kādā lielveikalā, bet ar kaut ko ir jāsāk, un reizēm svarīgākas ir ilgas, emocionālas sarunas virtuvē vai viesistabā ar tuviniekiem, nekā garāmskrienot 10min pirms vilciena

Biju žurnāla atklāšanā, pašu žurnālu vēl neesmu līdz galam izlasījusi.
1 - atklāšana patiešām bija tāds "savējo tusiņš", bet saprotu, ka tēmai un šāda žurnāla pirmajam numuram atbilstoši (starp savējiem pirmos soļus vieglāk spert, drošāk)
2 - vietas izvēle arī šķita atbilstoša tieši šī žurnāla pirmā numura atklāšanai (tematiska saistība ar mākslinieces izstādi, iespēja turpināt izstādē iesāktās pārdomas).
3 - jā, šajā reizē tikai 200 žurnāla eksemplāru, jā, atklāšanā visiem interesentiem nepietika vietas un jā, šajā reizē žurnāls netika plašākai publikai, bet tagad ir apjausts, ka sabiedrībā interese ir, var plānot ko lielāku, plašāku, var rūpīgāk izvēlēties telpu un tematus, sagatavoties plašākām diskusijām.
Jāsāk pamazām, soli pa solim, maratonu bez sagatavošanās nav ieteicams skriet.

Kāds klasiķis esot teicis, ka mūsdienās visi -ISmi ātri kļūstot par WASmiem. Ka tik ar tām feminu būšanām nesanāk līdzīgi. It īpaši, kad no okeāna otras puses sāks citādi vēji pūst. Pirmās pazīmes jau ir...dažs labs ļoti nopietns rietumu žurnāls jau tā piesardzīgi ieminas, ka esot tomēr tapuši diezgan grūti apstrīdami pētījumi par to, ka rasu vienlīdzības jēdziens tomēr nemaz nav tik absolūts un viennozīmīgs...un ja nu ar dzimumu lietām izrādās tāpat?

Pārciest sieviešu skaitlisko pārsvaru ir smaga nasta. Pie tā nākas pierast, ik pa laikam aizmukt uz Peipusa ezeru, lai klusi pasēdētu piesalušu dibenu uz makšķernieka kastes. Uz baznīcu ar īsti neiesi, tur arī sieviešu vairāk, tik pie altāra viņu nav. Jācer, ka par "Samantu" uzrakstīs arī kāda sieviete. Pauls varētu nākamajam numuram sacerēt rakstu "Kā es dīloju ar sieviešu pārsvaru savā vīrieša dzīvē".

Taisnības labad jāsaka, ka Latvijā mājo ļoti nekaitīgas formas feminisms, tomēr bez fundamentāla mērķa palikusi vaļā palaista sociāla kustība var pārtapt visai destruktīvā veidojumā. Tā nu sanācis, ka cīņa pret "islamofobiju" ir kļuvusi par vienu no mūslaiku liberāļu kustības mērķiem, un feministes ir iesaistījušās cīņa par musulmaņu tiesībām Rietumos piekopt kultūras normas un paražas, kas senāku paaudžu feministu skatījumā tiktu traktētas kā sieviešu apspiešana.

Ir tik neizsakāmi ironiski, ka islāmisti un feministes kolektīvi vajā un nosoda somāļu izcelsmes tiesību aktīvisti un ateisti Ajānu Hirsi Alī (Ayaan Hirsi Ali). Ja vieniem viņa ir ar nāvi sodāma reliģiskā atkritēja, tad citiem – mūslaiku liberālo ideālu ienaidniece-islamofobe. Trūkst faktu? Pie mums mediji bez skubināšanas metas noriet D.Trampu, bet kautri noklusēja neveiklo faktu, ka viena no Vašingtonas Sieviešu marša līdzpriekšsēdētājām visnotaļ prominentā un ietekmīgā Linda Sasūra (Linda Sarsour) Tvitterī pavēstīja sekojošo: "Brigitte Gabriel=Ayaan Hirsi Ali. She's asking 4 an a$$ whipping'. I wish I could take their vaginas away -- they don't deserve to be women." Visai sāpīgi mērķēts verbāls sitiens zem jostas vietas Ali, kura jau ir pārcietusi dzimumorgānu sakropļošanu.

Rietumos kultūru sadursme uzņem apgriezienus, sevi par klasiskajiem liberāļiem dēvējoši domātāji paradoksāli atzīst, ka liberālo vērtību – indivīda brīvību nevis grupu tiesību – aizstāvība ir kļuvusi par konservatīvu viedokli, uzbrukumi runas brīvībai ASV, kura atšķirībā no Eiropas ir konstitūcijā garantētas tiesības, kļūst aizvien vardarbīgāki (grautiņš Bērklijas universitātē), tādēļ izbaudīsim mierpilno laika posmu, kad varam cepties par netaisnību apmatojuma skūšanā u.tml. mēroga problēmām.

"Niansētākas viedokļu apmaiņas" neiespējamība ir vispārēja t.s. feminisma trešā viļņa iezīme. Ar feminismu notiek tas pats, kas ar jebkuru citu kustību bez konkrēti un precīzi noformulēta galamērķa – tā pārtop par kvazireliģisku sekulāru kultu, ar neapspriežamām dogmām un dalījumu sekotāju brāl…, tfu, māsībā, neapgaismotajās masās, un vēl ļaunāk – atkritējās. Ja vēlēšanu tiesību iegūšana u.c. diskriminējošas likumdošanas atcelšana ir precīzi definējami mērķi, kuru sasniegšana nozīmē noslēguma svinību ballīti un likumsakarīgu kustības izbeigšanos, mūsdienās, kad "Varoņu un diženo veikumu laikmets" ir pagājis, feminisms līdzinās uzpurnim no Ziedoņa "Uz pasakas", kurš izmisīgi meklē purnu, kam uzpurinoties. Tā nu feministes izmisīgi meklē jebkādus sociālus fenomenus, kuram piešūt skaidrojumu dzimumu diskriminācijā, tā teikt – pieķert netveramo patriarhāta dēmonu darbībā, un mesties ar to cīņā. Kāda tur vēl saruna?

Raksts tiešām ir vairāk pārdomas par atklāšanas pasākumu, nekā žurnālu, nu kas gan tur slikts? (vien neprecīzi norādīts pieteikumā, ka recenzija par žurnālu). Pārmest, ka sieviešu veidotu žurnālu recenzē vīrietis liekas nevietā, nu kāda gan starpība. Bodyshaming un tā apspriešana jau nav tikai sieviešu monopols, tad drīzāk jābrīnās, kāpēc lai par to rakstītu tikai sievietes. Raksta norāde par dzīvošanu tādā savējo burbulī arī interesanta un potenciāli produktīva. Vispār nogurdinoši, ka latviešu feminisma vilnī bieži vien ir sajūta "ar mums vai pret mums", bez iespējas uz niansētāku viedokļu apmaiņu, sarunu.

Cienījamais publicista kungs, Jūsu ierosinājums ir pretrunā cilvēka dabai - neatkarīgi no dzimuma. Jo tas prasītu argumentēti pierādīt savu uzskatu nosacītu atbilstību realitātei, bet tas jau ir zināms diskomforts. Vēl piedevām, ja piepeši izrādās ka oponenta argumenti "spēcīgāki"... Oi, nē, savējo bariņā, savā domu biedru pulciņā omulīgāk. Siltāk, patīkamāk, mīlīgāk.

Cienījamais publicista kungs, Jūsu ierosinājums ir pretrunā cilvēka dabai - neatkarīgi no dzimuma. Jo tas prasītu argumentēti pierādīt savu uzskatu nosacītu atbilstību realitātei, bet tas jau ir zināms diskomforts. Vēl piedevām, ja piepeši izrādās ka oponenta argumenti "spēcīgāki"... Oi, nē, savējo bariņā, savā domu biedru pulciņā omulīgāk. Siltāk, patīkamāk, mīlīgāk.

Piedodiet, niknās meitenes, bet profesionālie riteņbraucēji par kāju skūšanu bieži zina vairāk par lielu vairumu sievietēm. Savukārt pasaulē joprojām ir sievietes, kuras par kāju skūšanu un bikini vaksāciju nezina pilnīgi neko. Un ko tas pierāda? Pilnīgi NEKO!

"Saturam, manuprāt, nozīme vien ir tad, ja tas nonāk pie adresāta" - tad jau būtu normāli arī grāmatas recenzijā kritizēt tās atklāšanas pasākumu un izplatīšanas veidu, kā arī pārmest grāmatas mazo tirāžu tā vietā, lai pievērstos saturam - jo to tāpat neviens neizlasīs.