Ingrīda Pičukāne, "Samantas" redaktore. Foto: Diana Lelis (fragments)
 
Recenzija
08.02.2017

Dāmu paradīzē

Komentē
12
Saglabā

Kādudien nonācu vietā, kuru, ja vien nebūtu bezgaumīgi lietot pavisam anahronisku atsauci uz literatūras klasiku, varēja nodēvēt par "dāmu paradīzi". Ja atceraties, tieši tā – "Au Bonheur des Dames" – sauca sākotnēji serializētā jeb turpinājumu formā (TV un TV seriāls 1883. gadā vēl nebija izgudrots) izdoto Emīla Zolā romānu. Tā galvenās norises vietas prototips bija "Le Bon Marché" lielveikals Parīzē, kas zem viena jumta apvienoja visdažādāko preču pārdotavas. Tajās varēja nopirkt it visu, ko vien 19. gadsimta nogalē dzīvojušās dāmas varēja iekārot, sākot ar kurpēm, zeķēm un beidzot ar cepurēm un smaržām. Piedevām jau tolaik tika piedāvāti arī tādi pakalpojumi kā pasūtināšana pa pastu un piegāde mājās – sveiks, "Yoox" un "Asos"! Bet ne par to ir stāsts, jo es nebūt nebiju ieklīdis "universālveikala" "Stockmann" kosmētikas un rokassomu nodaļā ar diskrēti kādā kaktiņā nobēdzināto "vīriešu nodaļu" vai kādā no pilsētas ainavā ik uz soļa pamanāmajām un vairumā vīriešu negantas aizdomas uzvējojošajām solāriju, pilašu, matu, gēla nagu, pieaudzējamo skropstu, kriosaunas un visādām citādām studijām. Un tomēr es tur biju viens no pavisam dažiem vīriešu kārtas priekšstāvjiem. Vēl iztālēm manīju Haralda Matuļa allaž domīgo vaigu. Bija arī kaut kāds ērms, kas pasākumu mēģināja traucēt ar dažādiem starpsaucieniem un beigās uzskatīja par vajadzīgu galvenajām dalībniecēm izdalīt bēdīgi slaveno avīzīti "DDD" (eksemplāri somā bija salipuši kopā, un tas, kā izrādījās, nepavisam nebija viegls uzdevums), varbūt bija vēl kāds. Tas viss notika Latvijas Laikmetīgās mākslas centra telpās, kur pagājušās ceturtdienas vakarā vienlaikus ar Ingrīdas Pičukānes sienas gleznojuma "Sarkanā upe" pabeigšanas atzīmēšanu notika arī "body positivity" jeb ķermeņa pozitīvismam veltītā feministiskā žurnāla, zīna jeb varbūt precīzāk – femizīna "Samanta", pirmā numura atvēršanas pasākums.

Ar sieviešu pārsvaru sabiedrībā mani samulsināt ir grūti, jo esmu pie tā radināts vēl kopš bērnības. Vispirms bērnudārzā, kur visas audzinātājas bija sievietes un grupiņā bija vairāk meiteņu nekā puiku, pēc tam pamatskolā, kur no vairāk nekā diviem desmitiem klasesbiedru puikas bija tikai kādi septiņi, pēcāk Lietišķās mākslas vidusskolā kursā mēs bijām divi džeki un piecas meitenes, un līdzīga proporcija saglabājās gan universitātes kursā, gan vēlāk jau dažādos darbos, gan avīzes redakcijā, gan reklāmas aģentūrā, un, kā zināms, tādos un līdzīgos kantoros gan par projektu vadītājām, gan biroja administratorēm man nezināmu iemeslu dēļ pārsvarā strādā sievietes. Bet vīrieši – nu, vīrieši bīda lielo stratēģiju mākoņus un vispār ir radoši. Pārciest sieviešu skaitlisko pārsvaru, iespējams, palīdzēja arī apziņa, ka dzīvoju valstī ar vienu no lielākajām sieviešu un vīriešu populācijas atšķirībām (par labu sievietēm, protams). Un tomēr pasākumā drīz vien samanīju kaut kādu nepareizību.

Žurnāla veidotājas un rakstu autores – redaktore Ingrīda Pičukāne, Rasa Jansone, Elizabete Pičukāne, Zane Zajančauska – viesus iepazīstināja ar savu rakstu fragmentiem; klāt neesošās Linda Curiha un Agnese Krivade bija sarūpējušas video sveicienus. Rakstu tēmas bija šķietami dažādas un tomēr tā vai citādi tieši ar ķermeni saistītas, sākot ar atmiņām par pirmo menstruāciju pieredzi un sieviešu dzimumorgānu apzīmējumiem latviešu valodā un beidzot ar ķermeņa apmatojuma "jautājumu" un "šeimingu" (kaunināšanu), ko, mudinot vingrot, iedegt, skūt to pašu apmatojumu, nosūkt taukus un veikt dažādas citas manipulācijas, lai līdzinātos cita citai un iedomātiem "sieviešu-kiborgu" ideāliem, praktizē tā dēvētie sieviešu žurnāli.

Starp citu, viens no interesantākajiem materiāliem "Samantā" ir atvērums, kurā veikta sieviešu un vīriešu žurnālu satura analīzē balstīta salīdzināšana. Vai bijāt pamanījuši, ka vīriešu žurnālos jokiem jeb anekdotēm nereti veltīts pat vesels atvērums, taču sieviešu žurnālos šādas rubrikas nav vispār? (Man gan nešķiet, ka sievietēm par to būtu iemesls sūdzēties, drīzāk atviegloti uzelpot, bet tas nu tā). Un tomēr kaut kas bija aplam.

Un tad man pielēca. Šīs nojausmas iemesls nebija acīmredzami neproporcionālais publikas dzimumu sadalījums, bet gan vēl neproporcionālākais nošķīrums pēc vecuma, jo, būsim godīgi, lielākā daļa apmeklētāju bija piederīgas paaudzei vai paaudzēm, kas žurnālā aplūkotās tēmas jau itin labi spēj apzināties un, pat ja ne visam varbūt arī piekrīt simtprocentīgi radikālā dedzīgumā, tomēr saprot, par ko ir viss šis "cepiens" un kāpēc tas mums visiem ir svarīgi.

Respektīvi, pasākums kaut kādā ziņā atgādināja mūsu ikdienas dzīvi sociālajos tīklos, kur bieži vien labprātāk izvēlamies nesekot sev nepieņemamu uzskatu paudējiem, nobloķējam satraucošu komentāru rakstītājus un tādējādi nonākam labprātīgā pašizolācijā, pašas savā "paradīzē", lai gan mums netīkamos cilvēkus, nepieņemamos uzskatus un parādības šāda rīcība nepavisam nepadara par neeksistējošiem.

To, protams, nekavējoties var iztulkot kā manā vīrieša dabā balstītu un stāvus savā pašsvarīgumā saslējušos vēlmi uzbāzties ar padomiem un pamācīt, un tomēr uzdrošinos domāt, ka šādam pasākumam būtu krietni vien lielāks svars, ja tas notiktu ārpus tīkamajām Laikmetīgās mākslas centra un noteiktas paaudzes/paaudžu dāmām tīkamām telpām – kādā vietā, kur mēdz uzturēties un ir sastopamas gan visdažādākās sieviešu žurnāla "šeimingam" par upuri kritušo paaudžu pārstāves, gan dāmas, kas savu izpratni par ķermeņa pozitīvismu praktizē bez jebkādas teorētiskās bāzes, pat nezinot, kas tas tāds ir, vārdu sakot – tā publikas daļa, kurai "Samanta" spētu nest kaut ko jaunu un neapjaustu vai kuru spētu iedrošināt, stiprinot pārliecību, ka ikviena mēs esam tieši tā un tieši tāda, kāda nu mēs esam. Varbūt šāda vieta varētu būt tirgus, varbūt Imantas kultūras centrs vai kāda cita, jo citādi kāda gan jēga kaunināt kādu par kaunināšanu, ja šī kaunināmā kauninātāja un viņa upuru nemaz nav klāt.

Ar lielu nepacietību gaidīšu nākamo žurnāla numuru, turklāt krietni vien lielākā tirāžā, jo, kā šķiet, šis ir ilgi gaidīts domāšanas un darbošanās virziens, kurā ar 200 nodrukātiem eksemplāriem ir krietni vien par maz.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!