Strādnieces 1943. gadā. Foto: Bernards Hofmans
 
Zināšanas
05.07.2019

Mazo lietu enciklopēdija: Bikses

Komentē
8
Saglabā

Ar rakstnieces Dainas Tabūnas stāstu par biksēm sākam rakstu sēriju "Mazo lietu enciklopēdija", kurā lūgsim mūsu autorus radīt šķirkļus par mazāk vai vairāk nozīmīgām vai nenozīmīgām lietām, kas piepilda mūsu pasauli.

Jau piekto gadu pēc kārtas, sākoties vasarai, manā informācijas laukā ielaužas akcija #30dienassvarkos, kas aicina sievietes visu jūniju ģērbties kleitās un svārkos un atrādīt savus veidolus sociālajos tīklos. Sākusies kā privātā iniciatīva, tā ātri piesaistīja plašu uzmanību (Facebook lapai "30 dienas svārkos" šobrīd ir vairāk nekā 8700 sekotāju), un pašlaik to sadarbībā ar apģērbu tirgotājiem virza tādi mediji kā STV un tvnet.lv. Akcijas piekritēji sludina, ka svārku un kleitu valkāšana "vairo sievišķību", un dažkārt piesauc arī ezoteriskākus pamatojumus – konusveida apģērbs palīdzot uzņemt "sievišķo" zemes enerģiju utt.

Taču kāda ir šīs kampaņas patiesā būtība? Lai gan svārki un kleitas vairs neieņem tik dominējošu vietu sieviešu garderobē kā senāk, tomēr izzušana tiem it kā nedraud. Problēma acīmredzami nav tajā, ka sievietes nevalkātu svārkus; problēma ir tā, ka viņas valkā bikses. Tādējādi, vai nu akcijas veidotāji un dalībnieki to apzinās, vai ne, caur šo tēmturi viņi pasīvi agresīvā veidā iesaistās gadu tūkstošiem ilgušajā karā pret pāris vīlēm starp kājām.

Senākās zināmās bikses 2014. gadā atrastas Siņdzjanā, Ķīnā, un to vecums tiek lēsts ap 3300–3000 gadiem. Kā norādīja arheoloģe Maike Vāgnere, to nokarenā žākļa daļa atgādina Džastina Bībera iecienīto modeli.

Foto: M. Wagner / German Archaeological Institute

Tiek uzskatīts, ka bikses izgudroja nomadu ciltis, lai padarītu ērtāku jāšanu ar zirgu, un Āzijā tās valkājuši kā vīrieši, tā sievietes. Kad ciltis pārstāja doties klejojumos, sievietēm tika liegta jāšana un līdz ar to bikses: tā skaitījās greznība – neļaut savām sievietēm darīt "vīru darbus".

Ironiskā kārtā senie grieķi, kas bija iecienījuši hitonus, bikses apsmēja kā nevīrišķīgas, un vēlāk šo attieksmi pārņēma arī senie romieši – visticamāk, gluži vienkārši tāpēc, ka tās saistījās ar svešādajām, "necivilizētajām", t. s. barbaru kultūrām. Tomēr parastie ļaudis ātri novērtēja šī apģērba praktiskumu un ieviesa to savā garderobē. 4. gs. beigās bikses bija izplatījušās tik lielā mērā, ka Romā tika pieņemts aizliegums tās nēsāt – bikšaiņiem tika draudēts ar visu īpašumu atņemšanu un mūža izsūtījumu trimdā. Nav gan zināms, vai šis likums jebkad tika reāli piemērots, jo jau nākamajos gadsimtos bikses kļuva par oficiālo formas tērpu sastāvdaļu.

Sākot no viduslaikiem, bikšu uzvaras gājiens vairs nebija apturams. Bikšu stils variēja atkarībā no valkātāja šķiras un reģiona. Augstākajās aprindās iecienītas kļuva šauras un īsas bikses komplektā ar augstpapēžu kurpēm. Šāds apģērbs izcēla vīrieša muskuļotos stilbus. Uzsverot ideoloģiskās atšķirības, Franču revolūcijas laikā Parīzes dumpinieki sāka valkāt garās bikses. Lai ierobežotu šī bīstamā modes kliedziena apmērus, tika pieņemts likums, kas aizliedza sievietēm valkāt garās bikses bez saskaņošanas ar pilsētas varu (1902. gadā tam tika pievienoti daži izņēmumi – ja sieviete jāj uz zirga vai brauc ar velosipēdu). Oficiāli šis likums tika atcelts tikai 2013. gadā.

19.–20. gadsimtā plašumā izvērtās sieviešu centieni padarīt bikses par dzimumneitrālu apģērba gabalu. Novērtējot bikšu sniegtās ērtības, pirmās to aizsāka fiziska darba darītājas un riteņbraucējas. Sākotnēji pāri biksēm viņas nēsāja pagarus svārkus, taču pat šāda kombinācija bija skandaloza.


Viganas ogļraces 19. gs. vidū šokēja Anglijas sabiedrību. Gan ar savu "vīrišķīgo" nodarbošanos, gan apģērbu. Foto: Dave Lane.

Līdz pat 20. gadsimta vidum bikšu valkātājas riskēja tikt arestētas par transvestītismu vai nepiedienīgu uzvedību (Sudānā – līdz pat mūsdienām). Tā, piemēram, 1850. gados par mediju zvaigznēm kļuva padsmitgadnieces Emma Snodgrāsa un Harieta Frenča, kuras, ceļodamas cauri visai ASV, neskaitāmas reizes tika apcietinātas par bikšu valkāšanu.


Bērnudārza audzinātāja Helēna Halika 1938. gadā Losandželosā tika arestēta pēc tam, kad atkārtoti ieradās liecināt tiesā, ģērbusies biksēs. Foto: Andrew H. Arnott / George Wallace / L.A. Times Archive/UCLA.

1930. gados bikses popularizēja aktrises Marlēna Dītriha, Grēta Garbo un Ketrīna Hepberna, taču vispārēju sabiedrības atzinību tās vēl neguva.


Ketrīnas Hepbernas publicitātes foto

Publikācijas Latvijas 1930. gadu presē liecina, ka arī pie mums noritējušas karstas debates par sievietēm biksēs. Piemēram, izdevumā "Pasaules Pasts" 1931. gada 12. jūlijā atrodama publikācija ar virsrakstu "Dāmas vēlas bikses valkāt". "Ar sievietēm grūti saprasties. [..] viņas vairākus gadu simteņus bija laimīgas, jo varēja valkāt svārkus. Bet tagad sieviešu pasaulē izcēlusies liela revolūcija – vasarā visas sievietes grib valkāt bikses. Pagaidām gan tikai jūrmalā, pidžamas veidā. Bet kas mums var galvot, ka sievietes drīzi arī balles zālē nesāks staigāt biksēs?" raizējas anonīmais autors. Arī laikraksta "Brīvā Zeme" pielikums "Zemes Spēks" (Nr. 17–18) 1931. gadā publicē apceri ar nosaukumu "Vai lauku sievietei vajadzīgas darba bikses?", nonākot pie secinājuma – nav.

Īpatnējs risinājums dilemmai "Vai sievietei valkāt bikses?" rasts laikrakstā "Rīts" 1938. gada 28. jūlijā: "Uz šo vēl aizvien strīdīgo jautājumu kāds franču žurnāls sniedzis šādu atbildi: jā, bet... tikai tādā gadījumā, ja sievietes gurnu apmērs nepārsniedz 100 cm. Ja to ievērotu katra sieviete, tad bikšu modes piekritējām nebūtu jābaidās ieteikt bikses sporta nodarbībām un patīkamas dažādības ievešanai sievietes ģērbā, tad, šķiet, apklustu arī modes pēlēju īgnās balsis, jo viņu galvenais iebildums – biksēs tērptas sievietes neestētiskais izskats – būtu zaudējis savu spēku."

Otrā pasaules kara laikā bikses beidzot ieņēma stabilu pozīciju sieviešu apģērbā un kopš tā laika pamazām kļuva aizvien vairāk normalizētas. Šodien fakts, ka sievietei kājās bijuši apspīlēti džinsi, vairs nenoder par iemeslu noraidīt viņas izvirzīto apsūdzību par izvarošanu, kā tas notika Romā 1999. gadā. Tomēr joprojām pastāv atsevišķas jomas, kurās svārku/bikšu kaujas turpinās. Viena no profesijām, kurā darba devēji bieži arī mūsdienās pieprasa sieviešu dzimuma darbiniecēm valkāt svārkus, ir stjuartes. Tikai pēdējo dažu gadu laikā formas tērpa bikšu versiju stjuartēm ieviesušas tādas kompānijas kā "British Airways", "Virgin Atlantic", "KLM", "Ethiopian Airlines", "Alitalia", "Air India" un "Bangkok Airways". Arī Latvijas lidsabiedrība "airBaltic", lai gan savā publicitātes video par 2018. gadā izstrādātajiem formas tērpiem stjuartes demonstrē tikai svārkos, sievietēm piedāvā arī bikšu variantu.

Vēl viena joma, kas bieži nonāk diskusiju krustugunīs, ir skolēnu formas tērpi, kas meiteņu gadījumā bieži vien nozīmē piespiedu brīvprātīgu svārku mīlēšanu ar neatņemamajām šļūkošajām zeķbiksēm piedevā. Veicot īsu izpēti, var secināt, ka vairākās Latvijas skolās meitenēm formas svārku vai sarafāna valkāšana tiek piedāvāta kā vienīgā iespēja. Visticamāk, paies vēl ilgs laiks, līdz Latvijā kāda skola ieviesīs dzimumneitrālu uniformu politiku, atļaujot ne vien meitenēm valkāt bikses, bet arī zēniem – sarafānus, kā to nesen izdarīja kāda pamatskola Īrijā.

Varētu domāt, ka visi šie konflikti ir tikai vēstures kuriozi, kas izriet no triviāliem modes untumiem. Tomēr drēbes, ko izvēlamies valkāšanai – sevis pašu vai citu dēļ –, ir spēcīgi simboli. Kad TV3 raidījumā "Gatava pārvērtībām" dizainers Aleksandrs Pavlovs bezmaz katrā sērijā dalībniecēm nerimtīgi atkārto, ka sievietēm jānēsā kleitas un jācep kūkas, lai iepriecinātu mīļoto vīrieti, viņš nepauž tikai savu modes profesionāļa viedokli – viņš kultivē savu pasaules redzējumu. Kad es izvēlos uz darba interviju ierasties biksēs, tas nav tikai ērtības jautājums – bikses ļauj man justies pārliecinātākai un izlēmīgākai. Uģis Kuģis un citi ezoterikas flagmaņi varētu sacīt, ka tas ir tāpēc, ka aizstāju savu sievišķo ("zemes") enerģiju ar vīrišķo ("gaisa"), taču, kā noskaidrojām, senie grieķi šim uzskatam noteikti nepiekristu. Man patīk domāt, ka enerģija, ko es piesaistu, uzvelkot bikses, ir viennozīmīgi sievišķa un jutekliska, tikai tā ir cita veida sievišķība – tāda, kas piemitusi Amēlijai Erhartai, Ketrīnai Hepbernai, Koko Šanelei un daudzām citām drosmīgām sievietēm; sievietēm, kas dzīvoja pašas pēc saviem noteikumiem un nekaunējās no sava spēka.

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014). Interesējas par sieviešu jautājumiem un dažādu laiku popkultūru. Strādā pie romāna par raganām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!