"Visi mūsdienu mākslas brīnumi ir tikai pelēka viduvējība salīdzinājumā ar trīs četru gadu simteņu veciem šedevriem," angļu rakstnieks Džeroms K. Džeroms (1859 – 1927) prāto "Trīs vīros laivā (Nerunājot nemaz par suni)". "Es bieži domāju, vai šie vecie šķīvji, alus kausi un sveču knaibles, kas tagad maksā tik milzīgu naudu, patiešām ir skaisti, vai arī to burvība mūsu acīs izskaidrojama vienīgi ar pagājības oreolu. Vecie zilraibie trauki, kas tagad izkārti pie mūsu sienām kā rotājums, pirms dažiem gadu simteņiem bija visikdienišķākie virtuves piederumi; sārtie avju gani un dzeltenās ganumeitenes, ko tagad mēs rādām saviem viesiem, lai viņi izbaudītu un novērtētu to smalkumu, kādreiz bija bezvērtīgi kamīna greznojumi, ko astoņpadsmitajā gadu simtenī mātes deva pasūkāt saviem brēcošajiem zīdaiņiem.
Vai tā būs arī nākotnē? Vai vienmēr mums vakardienas lētie nieki šodien liksies kā dārgumi? Vai arī mūsu pelēcīgajiem vītoliem izgleznotie pusdienu šķīvji rindosies uz kamīnu malām 2000. gadā un vēlāk?"
Pirms gandrīz 125 gadiem tapušo grāmatiņu Džeroms K. Džeroms bija iecerējis kā praktisku ceļvedi laivu braucējiem, taču tapšanas gaitā tā izvērtās par kaut ko citu. Arī pie mums Vizmas Belševicas tulkojumā "Trīs vīri laivā" daudziem ir daudzkārtējas pārlasīšanas cienīgs dažādu citātu, atsauču un bezmaz vai sektantisku mājienu (pēc tiem lasījušie atpazīst sev līdzīgos) avots. Sviests tējkannā? Pie jūras aprakts siers, kas ar savu "stipro gaisu" pievilina vājos un diloņslimos? Ja jums tas neko neizsaka, jūs neesat bijuši tajā pašā laivā. "Trīs vīrus laivā" nolēmu pārlasīt, ja tā var teikt, "tūristisku motīvu" mudināts. Pēc garāka izbraukuma pa Sēliju un Latgali, kur ezeru krastos pie saprāta cenšas nākt pilsētas gaisa nomocīti latvieši, gadījās nonākt Anglijas "ezeru novadā", pa kura kanāliem lielākās vai mazākās laivās savās vasaras brīvdienās slīd angļi.
Džeroma K. Džeroma darbu pieņemts uzskatīt par izklaidējošu, vieglu un tātad ne visai nopietni ņemamu sacerējumu. Tomēr sākumā citētajās gandrīz trīs lappušu garumā izvērstajās pārdomās nav nekā uzjautrinoša. Mēs, tagadnē dzīvojošie, bezmaz vai izmisīgi ar vērtību apveltām vien tos priekšmetus, kas jau gandrīz gājuši zudumā. Savā ziņā tā ir ikviena ceļotāja vai tūrista ierastā uztvere un domu gaita.
Šī nespēja savā acu priekšā, šeit un tagad pieejamajā saskatīt vērtību, šķiet, pieaug apgriezti proporcionāli attālumiem, kas ceļotājiem bijis jāpārvar. Igaunija mums šķiet eksotiskāka par pašu pakalniem šajā Gaujas krastā, kūrorts Turcijā – pievilcīgāks par kūrortu Lietuvā u.tml.
Nesen ar kādu ciemiņu no citas valsts runājos par gaidāmo naudas reformu. Nu jau skaidrs, ka Latvija kļūs par vēl vienu zemi, kurā visi norēķini, algas un cenas – un ne tikai tās, kas norādītas auto vai nekustamo īpašumu pirkšanas vai pārdošanas sludinājumos, – turpmāk būs eiro. Pieminēju apstākli, kas vismaz man šķita krietni vien nozīmīgāks un līdz šim mazāk apspriests nekā kopīgā Eiropas Savienības un eiro zonas nākotne vai fakts, ka mūsu pašu zīmēto, bet ārzemēs iespiesto un kaldināto latu vietā jau pavisam drīz mūsu maciņos būs citur zīmētas un drukātas banknotes un mūsu pašu zīmētas, bet citur kaldinātas eiro monētas.
Saskaņā ar eiro ieviešanas plānu divas nedēļas pēc valūtu maiņas dažādās tirdzniecības vietās būs iespējams norēķināties gan latos un santīmos, gan eiro un eirocentos. Faktiski tas nozīmēs, ka ikvienam pārdevējam par pirkumu, kurš maksājis, piemēram, 15 eiro, bez kurnēšanas būs jāņem pretī arī 10 eiro un 5 lati, no kuriem žigli vien jāaprēķina nepieciešamais izdodamās naudas daudzums. Ja mazu un lielu veikalu kasēs pārdevējas gan jau kaut kā galā tiks (lai gan rindas uz priekšu šādu "jauktās naudas" norēķinu dēļ varētu kustēt krietni vien lēnāk), nav grūti iztēloties, ka pārdevējiem un pircējiem tirgū šis pārmaiņu laiks varētu būt īpaši aizraujošs. Vieniem, iespējams, visai ienesīgs, otriem – nepatīkamu pārsteigumu pilns.
Protams, tirgū ir šmaukušies, apsvēruši un apskaitījuši vienmēr. Tālāk uz Austrumiem vai Dienvidiem šādas pārdevēju un pircēju attiecības pat netiek uzskatītas par šmaukšanos, jo dārgāk maksāt vienkārši spiests tas, kurš neprot kaulēties. Ja tu nekaulējies, tu, visticamāk, esi vai nu pārāk bagāts, vai vienkārši stulbs tūrists.
Līdzīgi uz gaidāmajām latu un eiro jukām mūsu tirdzniecības vietās mani mudināja paraudzīties arī mūsu ārzemju ciemiņš. "Es tajā neredzu neko sliktu," viņš teica. "Tā vienkārši ir dalīšanās ar turību (viņš lietoja frāzi distribution of wealth)." Tie, kuriem ir nauda un kas var atļauties kaut ko pirkt, kādu daļu – un ne jau to pašu lielāko – šādi atdod tiem, kam naudas ir mazāk.
Šo atgadījumu atminējos pirms pāris nedēļām, atpūtas vietā un ēstuvē "Vojāža" pie Daugavpils – Rēzeknes šosejas ēzdams kaut ko, kas bija nodēvēts par "Cūkgaļas karbonādi Milānas gaumē" un maksāja aptuveni tikpat, cik pusdienas kādā Rīgas centra ēstuvē. Šādas karbonādes ir sastopamas it visos Latvijas nostūros. Biezos ēdienkaršu foliantos iemūžinātas vietējo saimnieču izštukotas variācijas par saklapētas un miltos un olā panētas cūkgaļas tēmu. Tur ir "franču gaume", "meksikāņu gaume", "mednieku gaume", tagad arī "Milānas gaume" un vēl visādas. Tur ir labi daudz siera ("Kāpēc latvieši pilnīgi visiem ēdieniem grib pielikt sieru?" reiz vaicāja tas pats ārzemju paziņa), tur ir lērums majonēzes, dažās variācijās ir marinēti šampinjoni, citās – konservēts ananāss, tomāts vai sīpola šķēles, tur tālu nav stāvējusi "Vegeta", bet piedevās ir nevis eļļā izcepināti saldēti frī, bet pašu mizoti un ikvienam dietologam nāvējoši lielā eļļas daudzumā sacepti kartupeļi un vismaz trīs četros dažādos veidos sagriezti svaigi un marinēti dārzeņi.
Un ziniet ko? Varu atzīties, ka man visas šīs "majonēzes rūtiņas", kas nu jau laikam ir kļuvušas par tādu pašu lamuvārdu un pāķiskuma apzīmējumu kā "zeķes sandalēs", ārkārtīgi garšo. Tas nenozīmē, ka es to vien darītu, kā pārtiktu no šādām pārpilnības raga cienīgām porcijām, taču ikreiz, kad man ar ko tādu iznāk darīšana, no visas manas vēlmes ironizēt, kaut ko sarkastiski komentēt vai snobiski norādīt, ka siera ir par daudz, bet bez eļļas varētu vispār iztikt, nekas daudz vairs pāri nepaliek.
Savā ziņā šo provinces kulinārijas meistarstiķu izbaudīšanu vismaz reizi dažos mēnešos uztveru pat kā pienākumu, kura pildīšana man sagādā patīkamus brīžus. Un vēl to var saukt par patriotismu. Latviešiem patīk iztēloties, ka esam laucinieki. Visvairāk to patīk darīt tiem, kas dzīvo pilsētās, bet "uz laukiem" ar pilsētas lielveikalā piepirktiem pilniem mantu maisiem aizbrauc vienīgi dažas reizes gadā, kad jānopļauj mauriņš, pirms kapu svētkiem jānogrābsta smiltiņas vai jānobrauc kāds strēķītis jautrā kompānijā ar laivu pa upi. Par to dzīvi laukos, kādu dzīvo tur pastāvīgi mītošie, mums, no laukiem nākušajiem pilsētniekiem, ir visai miglains un bieži vien aizspriedumains vai romantisks priekšstats. Retu reizi aizbraukt, bet pēc tam pasūkstīties vai pajūsmot, ir kaut kas viens, bet prast taisīt kaut vai to pašu karbonādi "Milānas gaumē" un ar to nopelnīt sev dienišķo iztiku – pavisam cits.
Es negrasos mēģināt kādu mācīt vai iestāstīt, ka nevajag braukt uz tuvākām vai tālākām un vēl visādām eksotiskām ārzemēm. Ja vien ir iespēja, vajag, protams, taču jāpatur prātā, ka arī mums pašiem ir sava, turklāt ārkārtīgi interesanta zeme. Tās labklājība nebūs atkarīga tikai un vienīgi no iebraukušiem ārvalstu tūristiem, dzīvesvietas nopirkušiem krieviem un ķīniešiem vai mūsu pašu godprātīgi samaksātiem nodokļiem. Labklājību veido arī mūsu gatavība "dalīties ar turību", maksājot par vietējo uzņēmēju pakalpojumiem, brīvdienas pavadot lauku saimniecībās ierīkotās apmešanās vietās un iepērkoties lauku veikalos.
Es zinu, daļa pilsētnieku mēdz raukt degunu gan par Latvijas lauku visu namos valdošo lakoto guļbūvju un lēto Itālijas flīžu estētiku, gan par visām tām karbonādēm. Es gan uzskatu, ka kritizēt un pieprasīt kaut ko vairāk drīkst vienīgi tad, ja esi gatavs samaksāt rēķinu. Vispirms aizbrauc, nopērc, apskati, izmēģini, uzzini, pavaicā. To, ka melnai kafijai jābūt tikpat necaurspīdīgai kā pilsētā, pastāstīsi, kad būsi to nogaršojis. Citādi sanāk tāda bērnišķīga ņergāšanās – pagaršojis neesmu, bet negaršo. Kā nesen teica Jānis Macāns, kas "Zvejniekos" pie Lubāna mēdz ēdināt un izmitināt ceļotājus, no saviem viesiem viņam visu laiku esot ko mācīties. Un ir taču skaidrs – ja nebūs viesi, nebūs ne vien ienākumi, bet arī pamudinājums izmēģināt visu ko jaunu un darboties arvien sekmīgāk.
Man šķiet, Latvija ir tieši tik sekmīga un interesanta valsts, cik tā ir vispirms jau mums pašiem. Un, ticiet man, brīnišķīgu vietu mums netrūkst. Taču pirms gaidīt, kad tās tīkos ieraudzīt ārzemju tūristi, varbūt ir vērts tās uzmeklēt, apskatīt un tādējādi arī atbalstīt pašiem. Un pārstāt reiz apskaust tos igauņus.
"Ņemsim kaut vai porcelāna suni, kas grezno manas guļamtelpas mēbelētajās istabās," rakstīja Džeroms K. Džeroms. "Mēs, sava gadu simteņa bērni, nesaskatām šī suņa skaistumu. Mēs esam pie tā pārāk pieraduši. Gluži tāpat mūs nemulsina saulrietu un zvaigžņu daiļums, mūsu acīm tas viss ir ikdienišķs. Tas pats sakāms par porcelāna suni. 2288. gadā ļaudis, to apbrīnojot, gūs mākslas baudu. Šādu suņu izgatavošanu uzskatīs par izzudušu mākslas paveidu. Mūsu pēcnācēji lauzīs galvu, kā tas varētu būt darināts, un apbrīnos mūsu prasmi. Mūs cildinās kā "lielos vecmeistarus, kuru māksla uzplauka deviņpadsmitajā gadu simtenī, kad taisīja šādus porcelāna suņus."
Standarta rokdarbs, ar ko ģimenes vecākā meita nodarbojusies klasē, tiks dēvēts par "Viktorijas laiku gobelēnu" un maksās neiedomājami dārgu naudu."
0