Kamēr Rīga cīnās par savām tiesībām uz šķietami pelnītām un pienācīgām telpām mūsdienu mākslas izstādīšanai, Tallinā Igaunijas Nacionālais mākslas muzejs "Kumu" žilbina gan ar majestātisko ēkas pamatkonstrukciju un tās kopto apkārtni, gan ar saturiski daudzveidīgo piedāvājumu. 2008. gadā, tikai divus gadus pēc "Kumu" atklāšanas, tas saņēma Eiropas muzeja gada balvu kā labākais muzejs Eiropā. Sākotnējā iecere par nacionālā muzeja izveidi bija pārdomāts lēmums, taču būvniecības gaitā eksperti ieviesa korekcijas: tika lemts, ka "Kumu" apvienos igauņu tautas kultūras mantojumu no 18. gs. sākuma līdz Otrajam pasaules karam un mūsdienu laikmetīgās mākslas daudzējādās izpausmes. Un rezultāts runā pats par sevi: šodien "Kumu" mākslas centrs ir ne vien dārgumu krātuve, bet daudzdisciplināru ideju laboratorija – vieta, kur paust brīvo gribu un eksperimentēt.
Mākslas un dokumentālo filmu programmas, koncerti, semināri, radošās performances, izglītības centrs ar iespējām apgūt sev interesējošus mākslas virzienus dažādām vecuma grupām, bibliotēka ar plašāko mākslas grāmatu kolekciju Igaunijā – tas viss veido sinerģiju "Kumu" radošo un domāt gribošo mākslinieku, kuratoru un apmeklētāju starpā.
Simbolu simbioze, organisks hronoloģiskums pastāvīgajās un mainīgajās izstādēs, kas iekļaujas pārdomātā muzeja telpu iekārtojumā, ļauj "Kumu" apmeklētājam, kurš, iespējams, nav Igaunijas kultūrvēsturiskās telpas eksperts, skaidri tvert un reflektēt par daudzslāņaino Ziemeļu reģiona valsts kultūras mantojumu un skandalozajām mūsdienu mākslas izpausmēm.
Taktilu, vizuālu un emocionālu piedzīvojumu kopš šī gada 4. septembra piedāvā "Kumu" mākslas centra 4. stāvs, kur, atceroties igauņu dzejnieka un publicista Ilmāra Lābana (Ilmar Laaban) radošo praksi sirreālisma un eksperimentālās literatūras laukos, izveidots audiovizuāls eksponātu komplekss izstādē ar nosaukumu "Silence d'Or. Ilmar Laaban and Experiments in Sound and Language" (tulk. – "Klusums d'Or. Ilmārs Lābans un eksperimenti ar skaņu un valodu").
Pirms ieejas durvju šķērsošanas muzeja personāls apmeklētājiem piedāvā izmantot bahilas, kas sākotnēji liek iztēloties karaliski smalku grīdas parketu, kuru nenāktos sagandēt ar kurpju papēžiem. Bet drīkstot zilās celofāna čībiņas arī neņemt! Kā izrādās, daļa no "Kumu" 4. stāva pārvērtusies par pludmali – un tādēļ bahilas. Skatam paveras plašums, pārredzamas telpas ar smilšu uzbērumiem. Izstādes apmeklētājs ir spiests brist un kārpīties, lai iepazītos ar interaktīvo skaņu un valodas praksi literatūrā un mākslā no 20. gs. 20. gadiem līdz pat mūsdienām.
Visas izstādes telpas ieskauj krēsla, un tikai apskates (jeb drīzāk – apklauses) objekti ir izgaismoti.
Pirmajā mirklī ir skaidrs, ka interaktīvās tāfeles, vadi ar austiņām, smiltīs izklātie paklāji un videoinstalācijas pieprasa skatītāja iesaisti. Tikai izlasot izstādes vadmotīvu, pamazām sāk veidoties izpratne par apkārt notiekošo. Kā izrādās, izstādes darbi piedāvā vienu no mūsdienīgās mākslas praksēm, kas apvieno skaņas, valodu un tekstu. Dažādas pieejas tā dēvētajai dadaistu skolai piedāvā komponisti Džons Keidžs (John Cage) un Udo Kasemets (Udo Kasemets), kā arī mākslinieki Hugo Balls (Hugo Ball), Isidors Isū (Isidor Isou), Ilmārs Lābans (Ilmar Laaban), Eivinds Fālstrems (Öyvind Fahlström), Jāns Malins (Jaan Malin) un Romets Jakapi (Roomet Jakapi).
Tā dēvētā skaņu dzejniecība par atsevišķu žanru izveidojās kā prakse atteikties no konvencionālās valodas lietojuma, struktūrām un tradicionālās, semantiskās komunikācijas, izveidojot jaunu neverbālu formu, lai paustu domas, jūtas un komunicētu ar apkārtējiem.
Tādas cilvēka balsij piemītošas iespējas kā izsaucieni, klepus, dažādas rīkles skaņas, bubināšana, ņurdēšana utt. tiek izmantotas audiovizuālajos materiālos, kurus izstādes apmeklētājs var dzirdēt, izmantojot austiņas un nospiežot kādu no izvēlnes pogām.
Reflektējot par dadaisma saknēm, kas veidojās kā protests pret kara šausmām, noliedzot un nonivelējot pastāvošās idejas un to izteiksmes veidus, skaņu dzejniecība, tāpat kā tēlotājmāksla, teātris, grafiskais dizains un citi mākslas virzieni, toreiz, 20. gs. sākumā, runāja multinacionālā, simbolu valodā un bija izplatīti starp imigrantiem, kuri pēc Pirmā pasaules kara bija izklīduši pa Eiropas valstīm. Tā laika visdažādāko mākslas virzienu pārstāvji apzināti nonivelēja līdz absurdam visus līdz šim pastāvošos priekšstatus par mākslas būtību un tās izpausmes veidiem. Iracionālais un bezjēdzīgais, haoss kā vienīgā pastāvīgā eksistence, algoritmu noliegums – tā dadaisti ar Marselu Dišānu (Marcel Duchamp) priekšgalā propagandēja savas idejas toreiz, un līdzīgus izteiksmes veidus pārņēmuši mūsdienu eksperimentālās literatūras praktizētāji, kuru darbi apskatāmi Tallinā, "Kumu".
Ilmārs Lābans, izstādes galvenā persona, ietekmējās ne tikai no dadaistiem, bet arī sirreālistiem. Andrē Bretons bija Lābana paraugs mākslas interpretāciju daudzveidībā. Igaunijā mūsdienās Lābana mantojums tiek transformēts arī caur Jāna Malina radošo darbību, kurš virtuozi eksperimentē ar robežām starp skaņu dzeju un literatūru. Videodzeja kļuvusi par vienu no dominējošajām Malina izteiksmes formām.
"Silence d'Or" mākslinieki apskata Marsela Dišāna, Izidora Isū, Džeimsa Džoisa (James Joyce), Ģertrūdes Stainas (Gertdude Stein), Stena Hansona (Sten Hanson) un citu 20. gs. dadaisma un sirreālisma skolu zīmīgākos vārdus. Reflektējot par vēsturiskiem notikumiem, ikviens tiek aicināts izlasīt "Lekciju par neko" (Lecture of Nothing). Tā un citādi – valoda un skaņa izstādē "Silence d'Or" stāsta par pagātni, mūsdienām un nākotni, eksponējot daudz un neko vienlaicīgi. Tikai apmeklētāja ziņā ir pieņemt kādu no sniegtajiem pasaules uztveres aspektiem, grimstot kontemplācijā, vai noraidīt piedāvājumu un dēvēt izstādē notiekošo par šizofrēniskiem murgiem.
Dzīvojam laikā, kad latviešiem, igauņiem un citām Eiropas nācijām 20. gs. pasaules kari ir atgādinājums par senču ciešanām daudzu dekāžu garumā. Vēl piedzīvotās šausmas kalpo par veiksmīgu propagandu nacionāli noskaņotiem politiskajiem spēkiem, kas manipulē ar līdzpilsoņu bailēm par savas identitātes drošību un pastāvību. Jau kādu laika sprīdi apslāpētā segregācija un vispārējā ksenofobija atkal kļuvušas par sabiedrības apspriestākajiem tematiem vēl pavisam nesen šķietami stabilajā Eiropas diskusiju telpā. Par ko ir izstāde "Kumu"? Kāds ir tās vēstījums? Vai 'dadaisms 2015' atdzimst kā reakcija pret hibrīdkara diskursu medijos un ievieš korekcijas laikmetīgās mākslas konceptuālismā uz ilgāku laiku? Vai tā ir tikai smalka provokācija, ar kuras palīdzību mulsināt un šokēt mākslas cienītājus? Vai tiešām rēķināšanās ar 'Eirābijas draudiem' ir neizbēgama laikmetīgās mākslas sastāvdaļa 21. gs.? Ir vērts apskatīt "Silence d'Or", lai rastu savas atbildes uz šiem jautājumiem.
1