Kultūra
29.06.2012

Dabas zīmuļi

Komentē
0

Naoja Hatekajama, "Sprādziens", 2008

Jūlijā Japānas vadošajā fotomākslas centrā – Tokijas metropolitēna Fotogrāfijas muzejā – tiks atklāta izstāde "Dabas zīmulis" ("Pencil of Nature") ar apakšvirsrakstu: tehnika un stils. Veidotāji ir atlasījuši 160 fotogrāfijas attīstības vēsturē ievērojamu darbu, pievēršot īpašu uzmanību tieši fotogrāfijas "ķīmijai" – pārmaiņas pēc nevis jūtu, bet īstajai: skatītāji varēs vienkopus aplūkot un salīdzināt dažādās fotogrāfijas uzņemšanas, attīstīšanas un drukāšanas tehnikas no 19. gadsimta fotogrāfijas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Līdzās tiks izstādīta viena no pirmajām trīskrāsu procesa izdrukām uz papīra, ko 1877. gadā veidojis franču krāsu fotogrāfijas pionieris Luī Diko di Hurons (Louis Ducos du Hauron), fotogrāfa Franko Fontana ainavas, kas tapušas pagājušā gadsimta 70. gados specifiskajā cibachrome tehnikā no pozitīva uz stabilas poliestera pamatnes, Edvarda Vestona (Edward Weston) un Daido Morijamas (森山 大道) tradicionāli melnbaltās sudraba želatīna drukas, Mena Reja fotogrammas, Bauhaus skolas fotomontāžas utt.

Lai gan reti kurš no mums paspēs līdz jūlija sākumam tikt līdz Tokijai, šo izstādi ir vērts pieminēt ne vien dārgo un reto eksponātu, bet tieši koncepcijas dēļ. Digitālo attēlu pārbagātības un bezgalīgu pavairošanas iespēju laikā tehnoloģiju galvaspilsētas Tokijas muzejs piedāvā tradicionālās fotogrāfijas smalkumus cildinošu un izglītojošu izstādi, kas ir nosaukta par godu britu fiziķa, ķīmiķa un izgudrotāja Viljamsa Henrija Foksa Talbota (William Henry Fox Talbot) grāmatai ar tādu pašu nosaukumu – "Pencil of Nature" (1844), kas skaitās pirmā komerciālos nolūkos izdotā un ar fotogrāfijām ilustrētā grāmata, savukārt pats Talbots pirmais (1841. gadā) izgudroja metodi – kalotipiju, ar kuru kļuva iespējams pavairot fotogrāfijas neierobežotā skaitā. Viņa metode, kas ļāva attēlu iegūt dažu minūšu laikā, patentu dēļ gan nekļuva tik populāra kā krietni nepraktiskākā Luisa Dagēra metode – dagerotipija, kur portretam bija jāpozē stundām. Toties fotogrāfijas entuziasts Talbots savā grāmatā formulē daudzas brīnišķīgas pamatatziņas par fotogrāfijas būtību, piemēram (paskaidrojums ievadā): "Šis darbs ir tapis, vien gaismai atstājot nospiedumu uz plates, bez jebkādas mākslinieka zīmuļa palīdzības. Šie ir pašas saules radīti attēli, nevis imitējošas gravīras, kā daži cilvēki iedomājas."

Smalkiem ķeltu un barokālajiem rakstiem ornamentētajā grāmatā "Pencil of Nature" kopumā publicētas 24 fotogrāfijas (ainavas, klusās dabas, dažādu objektu tuvplāni, portrets), un katrai pievienots noderīgs apraksts par attēla tapšanu un nozīmi: pie slavenā attēla ar smalku ķīniešu porcelānu ir rakstīts, ka ar fotogrāfiju iespējams īsākā laikā aprakstīt dažādos porcelāna veidojumus nekā ar vārdiem, citur paskaidrots, ka fotogrāfijā cilvēku grupas ir iespējams iemūžināt tikpat ātri kā atsevišķus indivīdus, bet visaizkustinošākais ir britu izgudrotāja lietišķais plates nr. VI "Atvērtās durvis" apraksts:

"Šī darba mērķis ir atzīmēt jauna mākslas veida rašanās sākumu pirms perioda, kas, mūsuprāt, tuvojas un, pateicoties britu talantam, ļaus novest to [fotogrāfijas mākslu] līdz briedumam. Šis ir tikai nevarīgs centiens pašā sākumstadijā, kuru daži neobjektīvi draugi atzinuši aiz laipnības. Holandiešu skolai ir pietiekami liela ietekme, lai mēs kā attēlojamo priekšmetu izvēlētos pazīstamas ikdienas ainas. Gleznotāja acs bieži apstājas tur, kur parastie cilvēki nesaskata neko īpašu. Vienkāršs saules atspīdums vai ēna, kas pārslīd viņa ceļu, nokaltis ozols vai sūnām klāts akmens spēj radīt virkni domu, sajūtu un gleznainu iztēles ainu."

Henrijs Fokss Talbots "Atvērtās durvis", 1844

Tātad fotogrāfijai kā mākslas veidam ir pavisam konkrēts rašanās brīdis, savs dibinātājs un pat atklāšanas vārdi, ar kuriem, uz savu mākslinieka talantu vēl pieticīgi raudzīdamies, viens no fotogrāfijas pamatlicējiem paredz jaunajai tehnoloģijai daudzsološu mākslas karjeru. Interesanti, ka viņu tobrīd nemulsina ne pavairošanas iespēja, kas nākotnē apdraudēs "oriģināla auru", ne tas, ka šo "attēlu zīmējusi saule", nevis cilvēka roka, – viņš lieliski pārzina fotogrāfijas izgatavošanas tehniku un to, cik daudzos dažādos veidos cilvēks spēj ietekmēt attēla izteiksmi, gleznojot ar gaismu.

Iespējams, dabas un saules gaismas pieminēšana, varbūt vienkāršie un neapgāžamie formulējumi, bet "Pencil of Nature", tieši ietilpīgo nosaukuma metaforu, ir ļoti iecienījuši japāņi. Varbūt instrumenta – zīmuļa pieminēšana bija svarīga, lai tālajā 19. gadsimta vidū (pirmās fototehnoloģijas ar holandiešu kuģi līdz Japānai nokļuva tikai dažus gadus pēc metodes izgudrošanas Eiropā) paskaidrotu fotogrāfijas procesu lielajiem gravīru meistariem un tautai, kas vizuālajā mākslā (pat mazvērtīgās piktorālās ainiņās) bija radusi novērtēt ieguldīto darbu un aso līniju precizitāti. Katrā ziņā fotogrāfijas tradīcija Japānā ir ne vien tikpat sena kā Rietumos, bet arī cieši saaugusi ar vietējo kultūru un izgājusi daudzās attīstības un jaunu meklējumu stadijas, kļūstot par vadošo fototehnikas ražotājvalsti un lielāko patērētāju.

Cilvēki visā pasaulē gan Japānas vārdu lielākoties saista ar tehnoloģijas attīstību, nevis ar fotogrāfijas praktizētājiem, t. i., rietumniekiem gan ir priekšstats par lieliski ekipētajiem japāņu tūristiem, taču maz informācijas par grandioziem māksliniekiem un tehniski izciliem fotogrāfijas meistariem.

Viens no "dabas zīmuļa" metaforas tiešiem interpretētājiem ir arī starptautiski plaši pazīstamais urbānās ainavas fotogrāfs Naoja Hatakejama (畠山 直哉, Hatakeyama Naoya, dzimis 1958. gadā), kas strādājis kopā ar tādiem slaveniem mūsdienu arhitektūras radītājiem kā Tadao Ando un Tojo Ito un sava smalkā un precīzā rokraksta dēļ tiek dēvēts par fotogrāfu – rasētāju. Veidojot personīgo fotogrāfiju sērijas, Hatakejama meklē "dabas zīmuli" pilsētā jeb cilvēka rokas vadīta zīmuļa pēdas.

"Vai gan manām fotogrāfijām nebūtu jākalpo kā šādam "dabas zīmulim"? Tādēļ es iesākumā pārzīmēšu ar šo zīmuli līnijas pilsētā un iegūšu dubultas līnijas, ko vilkusi cilvēka roka un daba. Starp šīm dubultajām līnijām var parādīties kaut kas līdz šim apslēpts, kas ļautu mums atklāt metaforas pavedienu, kurš mūs aizvestu līdz pašu mājas namdurvīm. Es lietošu šo zīmuli, jo pastāv tāda iespējamība," Hatakejama paskaidro 2007. gada ekspozīcijas "Izsekošanas līnijas. Rasētāja zīmulis" anotācijā.

Naoja Hatekajama "Upe / Ēnas", 2002–2004

"Zīmuļa" metafora ir pietiekama, lai fotogrāfs radītu neskaitāmas stilistiski un tehniski atšķirīgas fotogrāfiju sērijas, atveidojot cilvēka rokas atstātās pēdas gan tiešā (arhitektūras un pilsētas līnijas), gan pārnestā nozīmē – otra svarīgākā tematika viņa darbos ir sprādzieni, apstādināti un precīzi izzīmēti ekspolzijas mirkļi, nojaucot ēkas, un cilvēka rokas radītas dabas katastrofas. Hatakejama atsaucas uz Talbota "dabas zīmuli", paskaidrojot, ka izjūt fotogrāfiju kā lēnu mediju, kāds tas arī ir, lietojot pirmatnējo camera obscura:

"Objektīvs sienā ir novietots tā, ka gaisma, kas nāk no aizmugures, atspīd augšējā spogulī un krīt uz galda, radot attēlu, kuru es pārzīmēju ar zīmuli. Tas mazliet atšķiras no parastās zīmēšanas manieres. Es jūtos, it kā būtu pārvērties par fotopapīru un atrastos iekšā kamerā. Kopš tā laika es jūtos mazliet citādi, uzņemot fotogrāfiju. Katru reizi, nospiežot slēdzi, es jūtu, kā ieplūst gaisma," no intervijas Sasaki Masato.

Naoja Hatekajama, "Habitat '67", 2005

Dažreiz cilvēka rokas radītais satricinājums viņa ainavās panākts, vien iemetot upē tukšu pudeli, – vesela sērija gleznainu, viegli saviļņotu upju un pilsētas kanālu, kuros deformētā veidā atmirdz naksnīgā pilsēta, atgādinot tumši pludinātus akvareļus vai notecējušas eļļas gleznas. Hatakejama ir fotogrāfs ar vērā ņemamu inženiera izglītību, kas ļauj viņam pašam izgatavot iecerētā efekta panākšanai nepieciešamo kameru. Viņš jūt šo aparātu un apgaismojumu, līdzīgi kā gleznotāja vai kokgriezēja roka pazīst savu instrumentu. Ainavas Hatakejamas fotogrāfijās atgādina kluso dabu – ideāla kompozīcija, ilgs vērojums, garas ekspozīcijas – kluso lielpilsētas vai kluso sprādziena dabu. Daudzslāņains viņa monumentālajās fotogrāfijās ir ne tikai gaismas radītais attēls, bet arī cerības caurvītā ironija, kas apliecina, ka fotogrāfija mūsdienās ir sasniegusi tieši tik lielu nākotni, kādu fiziķis, ķīmiķis un izgudrotājs Talbots reiz tai paredzēja.

Naoja Hatekajama, "Osaka", 1998–1999

Rakstu sēriju par fotogrāfiju atbalsta:

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!