Foto: Andrejs Strokins
 
Nekrologs
05.03.2019

Citādāk nedrīkst būt

Komentē
6
Saglabā

Sestdien nomira Andra Neiburga. Viņu atceroties, es gribu pastāstīt par dažām lietām, kas man šķita pašas svarīgākās. 

Viņa bezgalīgi mīlēja savus bērnus. Tiešām bezgalīgi. Tas, kuram trūka labvēlības pret viņas bērniem, nemaz nevarēja būt viņas draugs. Viņa vienmēr bija gatava stāstīt, kā bērniem iet un ko viņi dara, un burtiski atdzīvojās, kad viņai par tiem pajautāja. Piemēram, man viņa reiz sacīja, ka viņas ar meitu nēsā vienādus vai līdzīgus gredzenus, kas ir kā mīlestības zīme. Es kādā dienā viņai zvanīju, un viņa pārskatījās, domādama, ka zvana meita no kāda sveša telefona, un jautāja klausulē: "Zaķi? Tas esi tu?"

Es zinu, ka viņa uztraucās par savu dēlu, kā viņam dzīvē ies. "Jo," viņa sacīja, "viņš ir ļoti jūtīgs, bet to neizrāda." "Dzīve," viņa sacīja, "dzīve nav viegla." Viņa mums izstāstīja – un mēs ilgi smējāmies – šādu gadījumu no sava dēla pusaudža gadiem: viņš bija aizbraucis mācīties uz Angliju un kādā vakarā par kaut ko satraucies un nav varējis aizmigt. Andra tad bijusi ārzemēs un zvanījusi viņam no viesnīcas. Viņa teikusi, lai viņš apguļas ar visu telefonu un mēģina aizmigt, viņa tepat palikšot, pie klausules. Un, dēlu midzinot, pati aizmigusi un vēlāk no viesnīcas saņēmusi ārprātīgu rēķinu par zvanu, 60 latus vai tamlīdzīgi. Piedodiet, ja es nepareizi atceros kādas detaļas – es gribu pateikt tikai svarīgāko.

Andra ļoti ilgi un ļoti smagi pārdzīvoja savu vecāku nāvi. Vispirms tēva, tad mātes. Viņas vecāki mira sirmā vecumā – mira tā, kā lielākoties mirst cilvēki (tas ir, ne tā, kā nomira Andra) – no slimības, pēc lēnas lejupslīdes, bezpalīdzībā, radiniekiem vienlaikus gan baidoties no beigām, gan arī gaidot šīs beigas. Es laikam nepazīstu nevienu cilvēku, kas būtu tik ilgi sērojis par vecākiem. Raudājis un lauzījis rokas arī vairākus gadus pēc bērēm. Vai, pareizāk sākot, es par šādiem cilvēkiem esmu tikai lasījusi grāmatās. Romānos. Un Andra bija rakstniece – viņa rakstīja garas vēstules, slejas, rakstīja dienasgrāmatu un dalījās ar to. Viņā bija reta un savāda kaislība – gribēt liecināt, atklāt sevi. Šāda kaislība lielākoties, man šķiet, piemīt jauniem cilvēkiem un piemīt tāpēc, ka viņi domā: viņi ir pavisam atšķirīgi no pārējās cilvēces, viņu pieredze ir unikāla un citi nespēj viņus saprast. Bet Andra gribēja dalīties tāpēc, lai dalītos, lai būtu tuvāk. Viņa kaut kā izmisīgi gribēja, lai viņu redzētu tādu, kāda viņa ir. Un viņa atklājās arī svešiem cilvēkiem. 

Viss, kam viņa pieskārās, kļuva skaists. Viņas rokas bija ļoti skaistas. Brilles, svārki un auskari. Viņas virtuve bija ļoti skaista. Arī netīrie katli bija skaisti. Uz galda vienmēr bija ziedi, daudz ziedu, un visi – ļoti skaisti. Cepumiņi šķīvītī bija sabērti skaisti. Gan jau bija cilvēki, kas domāja – šis lielais skaistums ir tāpēc, ka viņa mantoja visus tos namīpašumus, un, ja tev ir namīpašumi, tu vari atļauties kļūt skaists. Tā, protams, nav taisnība. Tā domā tie, kas nav dzimuši un dzīvojuši Padomju Savienībā. Padomju Savienībā nevienam nekā nebija, bet arī tur dzīvoja cilvēki, ap kuriem viss bija skaists. Strādāja par kurinātājiem un vienalga sēdēja skaistās virtuvēs, dzēra no skaistām glāzēm. Pacēla un nolaida tās ar skaistu kustību. Gleznoja skaistas gleznas un rakstīja skaistus dzejoļus. Tā ir tā īstā aristokrātija, kuru lielās revolūcijas tik kvēli apskauda un ienīda, un tomēr to priekšā izrādījās bezspēcīgas. 

Gistavs Flobērs kādā sāpju brīdī rakstīja, ka dvēseles nemirstību cilvēki vienkārši izgudrojuši tādēļ, ka nav spējuši samierināties ar tuvu cilvēku nāvi. Bet tā nav tikai nāve, ar kuru nav iespējams samierināties. Nav iespējams samierināties ar mūsu fundamentālo nepilnību. Pat lielākā mūsu dzīves mīlestība un draudzība ir nepilnīga. Tā ir kašķīga, prasīga, uzpūtīga un pļāpīga. Neko tā nevar izdarīt vislabākajā veidā – tā, kā vajadzētu. Un tad vēl tas viss pēkšņi apraujas. Tagad mums, piemēram, ir sēras. Bet mēs pat nemākam sērot. Es, teiksim, nemāku. Es nezinu, ko darīt.

Jūs varbūt zināt, ka 13. gadsimta sākumā Akvīnas Toms mēģināja uzrakstīt Dieva esamības pierādījumu, balstītu šajā spriedumā par pilnības pakāpēm. Ir jābūt kaut kam, kas ir vispatiesākais, vislabākais un viscēlākais un kam tādējādi piemīt esamība vislielākajā mērā. Visam pārējam tātad esamība piemīt tikai daļēji – atkarībā no šīs pilnības. Kā mēs to zinām? Jo jūtam to. Par šo argumentu, kuru es šeit nepilnīgi pārstāstu, vēlāku gadsimtu filozofi smējās, vēderus izgāzuši. "Premisas," viņi sacīja, "nav pārliecinošas." Nepilnīgi izdomātas. Nepilnīgi uzrakstītas. Vajag censties labāk.

Ideāls it kā zaigo acu priekšā – neaprakstāms, neizsakāms –, bet, izstiepjot rokas, atkāpjas. Nesasniedzamā un tomēr nojaustā pilnība un alkas pēc tās it kā piešķir vektoru visai cilvēka dzīvei – visām mīlestībām, visiem darbiem, visiem brīžiem.

Es ticu dvēseles nemirstībai, un es ticu, ka Dievs tagad mielo Andras dvēseli. Un arī viņas mammītes un papiņa. Un arī pār viņas bērniem un dzīvesbiedriem ir izstiepis savu saudzējošo roku. Tam vienkārši jābūt tā. Citādāk nedrīkst būt. 

 

Atvadīties no Andras Neiburgas būs iespējams dievkalpojumā pirmdien, 11. martā plkst. 13.00 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2). Tuvinieki lūdz Andrai nenest ne vainagus, ne īpaši izveidotus ziedu pušķus, bet tikai puķes.

Agnese Irbe

Agnese Irbe, Dr. Philol. ir sengrieķu valodas filologs, tulko antīko filozofiju. Kopš 1998. gada publicējas žurnālā "Rīgas Laiks".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!