Recenzija par Maikla Bonda grāmatu bērniem "Lācītis Padingtons"
Izdevniecība: "Zvaigzne ABC"
Kad mūsu rokās nonāca Maikla Bonda grāmata "Lācītis Padingtons", es nopūtos, jo šīs grāmatas iznākšana latviešu valodā šķita daļa no mārketinga stratēģijas pilnmetrāžas filmas par Padingtonu nesenai demonstrēšanai Latvijā. Zināma skepse pret grāmatu inscenēšanu kino radusies tāpēc, ka grāmatas bieži vien tomēr ir daudz izteiksmīgākas par to ekranizācijām. Jāatzīst, ka mēs filmu par Padingtonu nebijām redzējuši. Biju izteikusi piedāvājumus to noskatīties, bet Marģers (6 gadi) vienmēr ļoti pārliecinoši atteicās, pieņemot, ka tā ir filma (mazākiem) bērniem. Tā nu mēs sākām lasīt Padingtonu, un šie stāsti mums lika mainīt domas.
Sāku interesēties, kā tas nākas, ka mūsdienās sarakstīta tik saturīga bērnu grāmata, jo nereti literatūra bērniem ir mūsdienīgi popsīga ne tajā labākajā nozīmē gan satura, gan formas ziņā. Lieti noderēja latviešu valodas izdevumā ievietotais priekšvārds un autora pēcvārds. Tajā uzzinājām, ka pirmie stāsti par lāci Padingtonu publicēti jau 1958. gadā. Cita laikmeta ietekme jūtama labestībā, ko iemieso šie stāsti, un morālētiskajās vērtībās. Mūsdienās šādas parādības bērnu literatūrā nereti aizstāj stilīgums un aktuālie civilizācijas sasniegumi, kas diemžēl biežāk nekā gribētos mērāmi ar mīnusa zīmi. Vai arī tieši pretēji – bērnu literatūra mēdz būt pārāk moralizējoša.
Pēc grāmatas izlasīšanas filmu par Padingtonu mēs tomēr noskatījāmies. Un abi bijām negaidīti un patīkami pārsteigti. Pirmkārt, šī bija viena no jaukākajām pēdējā laika bērnu filmām/animācijām. Mēs novērtējām lāča īstumu un pārdomātos risinājumus dažādos filmas aspektos, kas atbalsojās filmas augstajā kvalitātē. Otrkārt, arī pēc grāmatas izlasīšanas filmā atklājām daudz ko jaunu, jo stāstu par Padingtonu ir sarakstīts daudz, taču tikai daži no latviešu valodā tulkotajiem atainoti arī filmā.
Lācis Padingtons ir īpašs tēls, jo viņš ir lācis, bet nemaz neatbilst mūsu priekšstatiem par lāčiem. Pirmkārt, Padingtons ir mazs augumā, jo ir lācis no Peru un nemaz neatgādina pieņemtos priekšstatus par lāci, ko mēs varētu iedomāties, piemēram, brūno vai balto lāci, kas ir biežāk lietotie lāču prototipi mūsu kultūrā. Otrkārt, lācim Padingtonam garšo marmelādes maizes. Tā kā stāsti par Padingtonu sarakstīti Lielbritānijā, uz maizītēm smērējams džems britu kultūras kontekstā nav nekāds brīnums, bet latviešiem saprotamākas būtu zaptsmaizes. Marmelādes maizes Padingtonam līdzi ir vienmēr – paslēptas zem cepures vai mētelī – nebaltām dienām. Tieši šīs marmelādes maizes un to līdzņemšana mums ir palikusi atmiņā visvairāk. Tomēr, par laimi, mēs neesam sākuši tās bāzt kabatās!
Tā nav tikai sakritība, ka Padingtonu sauc tieši tāpat kā vienu no Londonas stacijām. Padingtons ir nosaukts tai par godu. Padingtona peruāņu vārds esot pārāk sarežģīts un nesaprotams, tāpēc Braunu ģimene, kas viņu uzņem savā mājā, nosauc to angļu valodas vārdā. Man šķiet, ka Padingtonam viņa vārds piestāv. Lācis Padingtons kļuvis par vienu no Londonas un angļu literatūras simboliem, Padingtona stacijā pat uzstādīta bronzas statuja lāča Padingtona veidolā. Varētu teikt, ka Padingtons britiem ir tas pats, kas mums, piemēram, Sprīdītis: neatradīsiet nevienu cilvēku, kurš to nebūtu lasījis, redzējis vai vismaz dzirdējis par to.
Lāča Padingtona brīnumainie piedzīvojumi balstās faktā, ka viņš ir ieradies Lielbritānijā no pavisam citas pasaules malas un no pavisam citas kultūras. Tāpēc daudzas lietas Padingtonam notiek pirmo reizi dzīvē, un viņš tās piedzīvo, kā nu viņam tas sanāk, – nereti amizanti. Lācī Padingtonā es saskatu līdzību ar bērnu. Arī mazulis ir jaunatnācējs šajā pasaulē, kur visu piedzīvo pirmo reizi – teātra apmeklējumu, braucienu ar metro, izbraucienu uz jūrmalu utt. Varbūt tāpēc Marģeram šī grāmata patika, jo kaut kādā ziņā tā ir ļoti tuva viņa jaunatklājēja pieredzei, caur kuru iziet visi bērni, kas sastopas ar kādu parādību pirmo reizi.
Iepazīstoties ar svaigiem iespaidiem, no Padingtona var mācīties pozitīvu attieksmi. Padingtons nepārdzīvo par to, ka viņš nezina, kā lietas eiropeiskā pilsētā noris, un bieži viņš šīs norises piedzīvo pavisam pārsteidzošos vai neveiklos veidos, tomēr nejūtas apkaunots, ka nav zinājis "pareizo" pieeju. Padingtonam netiek sniegtas izsmeļošas pamācības, jo angļu ģimene, kura viņu pieņem, Padingtonam nepazīstamo uztver kā pašsaprotamu un neiedomājas, ka vajadzētu lāci tajā iesvētīt. Līdzīga pieeja nereti sastopama pieaugušo attieksmē pret bērniem – neiedomāšanās parādīt ar savu piemēru un paskaidrot, kā pat šķietami vienkāršas lietas veicamas. Taču par Padingtona mēģinājumiem pielāgoties un iekļauties neviens īpaši nebēdā, jo viņš jau pašā sākumā ir paziņojis Brauniem: "Ar mani vienmēr kaut kas notiek. Tāds nu es vienkārši esmu." (20. lpp.) Padingtons ir vienkārši jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Tāpat kā bērni to dažādībā – ir ļoti aktīvi un kustīgi bērni, ir mierīgi un savrupību mīloši bērni, ir bērni, kuriem nepieciešama nemitīga klātbūtne un uzmanība utt. Nereti dažādajā un pat savādajā izpausmē un uzvedībā tiek vainota slikta audzināšana. Taču mūsdienās slikta audzināšana izpaužas kā universālas receptes izmantošana, it kā visi bērni būtu vienādi, un pārpratums, uztverot labu audzināšanu kā bezierunu paklausību un zaldātveidību. Šādā aspektā sasniegums ir filmā attēlotā angļu ģimene, kurā ienāk Padingtons, – ģimene, kurā tiek cienīta dažādība un personība.
Padingtons savā ziņā ir bēglis, jo nokļuvis Londonā labākas dzīves meklējumos un jau no mazotnes gatavots "emigrācijai", un apmācīts angļu valodā. Lasot šo stāstu mūsdienu situācijā, tas iegūst mazliet citas dimensijas – līdzcietību, izpalīdzību un vienlīdzību pret citas kultūras ienācējiem. Jāpiezīmē – grāmatā radītā pasaule ir tik dabiska, ka nerodas šaubas noticēt tam, ka angļu ģimenē varētu dzīvot lācis, kas runā, tāpat kā nerodas šaubas pieņemt par notikušiem visus neticamos atgadījumus, kuros Padingtons ir bijis galvenais varonis. Tieši tādām ir jābūt bērnu grāmatām – ticami neticamām vai neticami ticamām!
0