Foto: Marts Augusts
 
Mūzika
29.08.2019

Cita veida dievkalpojums

Komentē
0
Saglabā

Par Father John Misty koncertu Rīgā, "Palladium" koncertzālē

Father John Misty ir spīdeklis, kas pie indie mūzikas debesīm turas jau labu laiku. Iespējams, lielākā daļa šī žanra entuziastu šo pastorālo pseidonīmu pirmoreiz sadzirdēja pirms nepilniem pieciem gadiem – līdz ar mūziķa otro albumu "I Love You, Honeybear", kas izpelnījās kritiķu un publikas plašu atzinību. Ieraksts gozējās vairākos labāko 2015. gada albumu topos, tostarp arī prestižajā “Pitchfork" – respektablajā 12. vietā.

Četrus gadus un divus veiksmīgi uzņemtus albumus vēlāk amerikānis Džošs Tilmans jeb Father John Misty ir paspējis pierādīt sevi kā spējīgu mūziķi, producentu, vokālistu un aranžētāju. Viņa pūrā var atrast dažādu mūzikas apbalvojumu nominācijas un uzvaras, tostarp "Grammy" balvu ar labākā dziesminieka titulu. Tāpat viņš regulāri pulcē pilnas koncertzāles visā pasaulē un ir sadarbojies ar tādiem mūziķiem, kuru vārdi, visticamāk, liks pacelt uzacis pat kūtriem mūzikas klausītājiem. Un tagad, sava jaunākā albuma "God’s Favorite Customer" atbalstošās tūres izskaņā, Father John Misty ar savu klātbūtni uzstājās Rīgā, koncertzālē "Palladium".

***

Kad ierados koncertzālē vien nepilnu pusstundu pirms norādītā koncerta sākuma, jutos nedaudz samulsis, ieraugot pustukšās telpas. Kur gan ir visi cilvēki? Smēķētavā? Vai būšu sajaucis laiku? Tomēr, redzot, ka darbojas tikai viens bārs, bet viss otrais stāvs ir aizvērts, sapratu, ka nekādu cilvēku pieplūdumu nesagaidīšu, – iespējams, biju novērtējis FJM popularitāti Latvijā par augstu. Varbūt vainīga arī muzikāli bagātā vasara – galu galā, aiz muguras jau visi festivāli, kā arī daži labi grandiozi koncerti Lucavsalā. Katrā ziņā šis manā atmiņā paliks kā viens no visvājāk apmeklētajiem koncertiem, ko nācies pieredzēt "Palladium". No vienas puses, kļuva nedaudz skumji, apzinoties: pastāv zināma iespēja, ka Džošs, pēc tūres atgriežoties ASV, paziņos, piemēram, saviem bijušajiem kolēģiem no "Fleet Foxes", ka uz Latviju nav vērts braukt, jo tur cilvēkiem šāda mūzika neinteresē. No otras puses, man kā pūli nemīlošam cilvēkam tas sagādāja prieku, turklāt pavēra potenciālu patiesi izbaudīt koncertu intīmā gaisotnē, atrodoties starp īstiem FJM daiļrades cienītājiem.

Tilmans koncertu iesāk, uzreiz ķeroties vērsim pie ragiem, – ar jaunākā albuma pirmo dziesmu "Hangout at the Gallows". Uzreiz redzams, ka Tilmans ir viens no tiem, kurš, šķiet, ir piedzimis, lai atrastos uz skatuves. Nepārsteidz daudzviet piesauktais fakts, ka mūziķis agrā jaunībā vēlējies kļūt par mācītāju – tieši šīs profesijas performances aspekta dēļ. Sludināšana viņam piestāv, neatkarīgi no tā, vai sludināti tiek svētie raksti vai sociālkritiski dziesmu teksti. Šo tēlu būtiski papildina arī mūziķa izstīdzējušais augums, kas, šķiet, sasniedz gandrīz divus metrus, – ģitāra viņa kalsnajās rokās atgādina bērnu rotaļlietu, taču, kad mūziķis žestikulē ar akrobāta cienīgām kustībām, rodas asociācijas ar priedes koku, kas līgojas vējā. Tāpat, spriežot pēc pavadošā sastāva dalībnieku garajiem matiem un bārdām, atliek vien secināt, ka viņi kalpo tajā pašā draudzē, ko vada Tilmans, – tur šāda paskata etiķete ir obligāta.

Koncerts rit tālāk, bet sajūta, ka tas tiešām notiek, parādās tikai ap kādu piekto dziesmu. Sākotnējais iepazīšanās mulsums ir pazudis, pirmajās rindās fani dzied līdzi, un izdodas pat aizmirst, ka zālē atrodas desmitiem, nevis simtiem cilvēku. Šķiet, arī paši mūziķi to pieņēmuši. Dziesmas rit cita pēc citas, un, lai arī bez jebkādām muzikālām atkāpēm, tās skan labi – galu galā, Tilmana galvenais trumpis ir pati dziesma un tās vēstījums, nevis, piemēram, ģitārspēles virtuozitāte. Un tomēr, šo atkāpju mazliet pietrūkst, jo zināma dziesmu "nepareizība" galu galā ir liela daļa no tā iemesla, kāpēc vispār ir vērts apmeklēt koncertus, kuros tiek spēlēti klausītājiem jau pazīstami skaņdarbi.

Runā, ka mūzikas valoda ir universāla, taču šis atzinums FJM gadījumā ir patiess tikai daļēji. Nav noslēpums, ka Tilmana daiļradē ārkārtīgi liels fokuss ir likts tieši uz dziesmu tekstiem. Patiesībā aiz šķietami pašpārliecinātā mačo hipsterroka fasādes slēpjas gan ļoti introspektīvi apcerējumi, gan arī jau iepriekšminētā ironijas pilnā sociālā kritika. Šīs ir tādas tēmas, kas rokmūzikas koncerta kontekstā nav viegli nolasāmas, vēl jo vairāk – ja to autors nāk no citas vides un izmanto tik specifiskus kultūrcitātus, kas lielai daļai vietējo klausītāju, iespējams, paslīd gar ausīm, pastāv iespēja tulkojumā pazaudēt lielu daļu dziesmas vēstījuma. Tas, savukārt, izveido zināmu emocionālu distanci starp mūziķi un klausītājiem, un diemžēl šī izjūta – mēs līdz galam viens otru nesaprotam – nepameta visa koncerta garumā. To nepalīdzēja kliedēt arī tie apmeklētāji, kas starp dziesmām mūziķu virzienā raidīja dažādas frāzes – tikai ar nolūku sev pievērst mūziķu uzmanību. Jūs droši vien zināt, par ko ir runa.

Vakara augstākie punkti neapšaubāmi bija koncerta otrajā pusē, izskanot pagalam intīmajiem gabaliem "I Went To The Store One Day" un "The Palace": šie arī bija tie brīži, kad visvairāk varēja sajust, ka aiz Tilmana saulesbrillēm tomēr atrodas tāds pats cilvēks, kādi esam mēs visi, – ar savām cerībām, gaidām un laiku pa laikam arī melanholiju. Jāsaka, arī skatītāji šos atklātības brīžus spēja novērtēt, dziesmu laikā ievērojot pilnīgu klusumu. Lai kliedētu koncerta skumīgo noskaņu, tika spēlēti arī dejojamie gabali, piemēram, "Chateau Lobby #4", "Date Night" un "Real Love Baby", no kuriem pēdējo, kā izrādās, nemaz nebija plānots koncertā iekļaut.

Šo koncertu, tāpat kā pašu Father John Misty, ir sarežģīti novērtēt. Pieļauju, ka sagurums pēc tūrēšanas visas vasaras garumā mūziķiem traucēja nospēlēt koncertu ar tikpat lielu atdevi un emocionalitāti kā tūres sākumā. Nevienā brīdī nedzirdējām klasisko koncerta sākuma frāzi "How are you feeling tonight, Riga?" vai ko tamlīdzīgu, taču izvairīšanās no šādām koncertu klišejām varētu būt apzināts lēmums, lai ieturētu tēlu, – tāpat kā saulesbrilles, kuras Tilmans vakara gaitā tā arī ne reizi nenoņēma no acīm. Katrā ziņā Father John Misty ir muzikāla parādība, kurai šobrīd nav nekā līdzīga, tāpēc salīdzināt to ar tādiem šovasar Latvijā pabijušiem māksliniekiem kā Eds Šīrans vai "Rammstein" būtu pavisam nevietā. Tie ir dažādi mērogi, formāti, mērķauditorijas, kā arī dažādas mākslinieciskās ambīcijas.

Cerams, ka Džošs Tilmans pēc kāda laika tomēr atgriezīsies Latvijā, bet, ja parādās izdevība viņu dzirdēt citviet, noteikti ir vērts šo iespēju izmantot. Ar nosacījumu, ka pirms tam ir iespēja paklausīties viņa albumus. 

Tēmas

Matīss Kļaviņš

Aizraujas ar mūziku, zinātnisko fantastiku un kaķiem. Kad izaugs liels, grib būt profesionāls kritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!