Titulbildes un pārējo raksta foto autors: Valdis Jansons
 
Recenzija
04.07.2019

Cirks bāreņiem

Komentē
2
Saglabā

Par Gudrunas Holkas un Evas Vēveres rituālu-performanci "Uzskaņo Rīgas cirku" (2019).

Jūnija sākumā Kanāda pievienojās tām pasaules valstīm, kurās ir aizliegta vaļu un delfīnu turēšana nebrīvē un pavairošana izklaides nolūkiem, bet Norvēģija nupat paziņojusi par savu nodomu atteikties no dzīvnieku audzēšanas kažokādu ieguvei. Savukārt aprīlī divi pārtikas ražotāji Latvijā – "Fazer" un "Lido" – pauduši apņemšanos atteikties no sprostos dētu olu izmantošanas. Vispārējais sabiedrības informētības līmenis par dzīvnieku tiesībām un labturības standartiem pieaug, taču cirka draugi Latvijā turpina sērot par tradicionālā Rīgas cirka ēras beigām, jo, kā teikts kopienas feisbuka lapā, "bez dzīvniekiem cirks nekad nebūs īsts cirks". Cirka draugi jūtas kā "bāreņi, kas zaudējuši savus mīļos", un ir sašutuši par tām laikmetīgās mākslas formām, kas šobrīd cirka ēkā iemājojušas.

Viena no šādām jaunā cirka formām ir performance-rituāls "Uzskaņo Rīgas cirku", kas tapis, skaņu māksliniecei Gudrunai Holkai (Gudrun Holck) no Dānijas sadarbojoties ar vizuālo mākslinieci Evu Vēveri no Latvijas. Darba sagatavošanas stadijā Gudruna uzturējās Rīgas cirka rezidencē, kuras laikā, kā māksliniece pati atzīst, viņai izdevies sajust šīs 130 gadus vecās ēkas atmosfēru – tā esot sākusi caur viņu runāt un stāstāmā tai esot bijis gana daudz. Šie stāsti interpretēti starpdisciplināri, telpiskas instalācijas apvienojot ar muzikāliem priekšnesumiem un performatīviem uzvedumiem, kuru radīšanā un aktīvā piedzīvošanā tika aicināti iesaistīties arī pasākuma apmeklētāji. Vairāk nekā pusotras stundas garās performances daudzslāņainajā saturā iespējams atrast arī pavedienu, kas skatītāju netieši aizved pie "īsta cirka" paplašinātās izpratnes.

Gudrunas un Evas performanču cikls "Uzskaņo..." jeb "Set Sound to..." līdz šim noritējis Kopenhāgenā, Knippelsbro tilta tornī, kas pārveidots par eksperimentālu kultūras centru, un Žagarē, vēsturiskajā arēnā, kur notiek zirgu izjādes, ik reizi veidojot telpai specifisku uzvedumu, kura mērķis ir radīt iekļaujošu (immersive) mākslas pieredzi un izcelt intersubjektivitātes dimensiju, ko netieši simbolizē dzijas pavediens, kas caurvij performanču ciklu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rīgas cirkā rādītajā priekšnesumā, kas sastāvēja no sešām daļām, tika uzsvērta ēkas vēsture ar tās izklaidējošo, uz izrādi vērsto funkciju, kā arī tai atbilstoši afekti – izbailes, pārsteigums, sajūsma, ovācijas. Mākslinieces Evas Vēveres iemiesotā loma – pašapzinīgos žestos un melnbaltā ģeometriskā tērpā – performancē atsaucās uz dresētāja figūru, kura vara izpaužas ne tikai pletnes svelpjošajā švīkstoņā, kas bija atsevišķs priekšnesums, izpildīts pilnīgā klusumā tukšā cirka arēnā, ļaujot skatītājiem iztēlē papildināt ainu ar trūkstošajiem elementiem, bet ietver arī maigas un pat šķietami nevainīgas un rotaļīgas pakļaušanas stratēģijas. Savukārt Gudrunas Holkas atraisītais un uzlādētais tēls, ko pastiprināja ne tikai mākslinieces košais, plandošais tērps, bet arī mežonīgās rudo matu cirtas, asociējās ar dabas spēkiem, plūstošo un dzīvo matēriju. Līdz ar to abu mākslinieču duetu var uzlūkot kā metaforu kultūras un dabas nošķīrumam un, ņemot vērā vietas kontekstu, implicētām pretenzijām dabu "civilizēt" un "transformēt", lai tā atbilstu cilvēka noteiktajiem kritērijiem; šajā gadījumā – būtu piemērota mazizglītotas tautas izklaidei. 

Performances sākumā – par laimi vai nelaimi apkārtējo namu iedzīvotājiem – Gudruna izpilda dziedājumus uz cirka ēkas kupola, iedvesmojoties no ziemeļvalstu tautu vokālajām tradīcijām, tostarp sasaukšanās tehnikām, ko izmanto kalnu iedzīvotāji. Dziedājumi ik pa brīdim tiek pārtraukti, it kā gaidot atbildi no publikas, šādi jau sākotnēji piešķirot skatītājiem tiesības būt par pilntiesīgiem performances dalībniekiem (skatītāju gatavība un vēlme šīs tiesības izmantot gan bijusi mainīga). Izskanot dziedājumiem, no priekšējā pagalma publika tiek aicināta iekšpagalmā un tad dziļāk cirka ēkā, ienirstot tās tumšajos, ar sirreāliem gleznojumiem klātajos gaiteņos, kurus piepilda nenosakāmas izcelsmes aromāts: tajā jaušama vecas ēkas putekļainā elpa, kas sajaukusies ar dzīvnieciskiem smārdiem un cukurvates lipīgo saldmi. Mākslinieces pasniegtajā telefona klausulē skan vēja gaudas, bet vienmērīgu džinkstoņu rada viena no izrādes performatorēm, kura iesprostota būrī un mētājas pa to kā trauksmains kaķveidīgais. Tā atgādina tā saukto stereotipisko uzvedību, kas ir nebrīvē turētu savvaļas dzīvnieku stresa izpausme – monotonas, atkārtotas kustības, kurām nav skaidra mērķa vai funkcijas, piemēram, ilgstoša skriešana pa apli vai triekšanās būra sienās ar galvu. [1]

Nākamajā performances posmā Gudruna sagaida skatītājus vēl vairāk aptumšotā telpā, kurā kādreiz neiedomājamā šaurībā tika turēti dzīvnieki. Viņas sniegtais vokālais priekšnesums svārstās starp draudoši rūcošām un pakļāvīgi murrājošām intonācijām, un, izzūdot distancei starp mākslinieci un skatītājiem, Gudruna arvien vairāk sāk atgādināt plēsoņu, kurš izvēlas nākamo upuri. Taču asinsizliešanas vietā māksliniece šo priekšnesuma daļu nobeidz ar kopīgu dungošanu, kas tukšajā telpā izskan meditatīvi un samiernieciski. Tālāk skatītāji nonāk "degošu apļu" istabā – tajā zvēru dresētājs neuzkrītoši sāk "civilizācijas" procesu, ar krāsainu skoču – kas ir atsauce uz iepriekšējām Evas Vēveres un Lauras Prikules veidotajām "Poētiskā robotisma" performancēm – marķējot apmeklētājus. Zīmīgi, ka pats "savaldītājs" veikli izvairās no skoča gabaliņiem, neļaujot kādam atstāt nospiedumus uz savas ādas, – tas signalizē par nomaskētām varas attiecībām.

Cirka arēna kā izrādes kulminācijas vieta ar semantiski noslogotu "aizmuguri" ir arī šīs performances centrālā un pēdējā pietura. Nonākšana tajā simbolizē gan dresūras panākumus ("kultūras uzvaru pār dabu"), gan sevis atsegšanu cita skatienam un savas ievainojamības demonstrēšanu, gan pāreju no pasīvi vērojošās uz aktīvu pozīciju. Ļaujoties Gudrunas balss vilinošajam spēkam un muzikālā repertuāra bagātīgajām izvēlēm, kuras papildina Kārļa Tones skaņu intervences, kā arī sekojot Evas Vēveres neuzkrītošajām norādēm, performances dalībnieki vienojas kopīgā priekšnesumā, mēģinot saprasties bez vārdiem. Tas ir gan neērti, gan izaicinoši, un procesu var uztvert kā logocentriskās komunikācijas kritiku. Līdz ar to viens no performances efektiem ir iztēles telpas radīšana, kur piedzīvot rituālu dehumanizāciju – ar to saprotot atteikšanos no antropocentriskajām privilēģijām un robežas, kas šķir cilvēku no dzīvnieka, apšaubīšanu. Šāds interpretācijas pavediens ļauj uztvert abu mākslinieču darbu kā ekofeminisma iedvesmotu kritisku komentāru ne tikai par dzīvās dabas piesavināšanu un objektivizēšanu peļņas un izklaides nolūkos, bet arī par tādu attiecību modeli vispār, kas balstās cirka dzīvnieku "apmācības" mehānismos – iebiedēšanā un pakļaušanā. 

Tiesa, pavedienu, arī burtiskā nozīmē, izrādē ir daudz – tās stāstījums nav ne viennozīmīgs, ne lineārs, un manis iezīmētā perspektīva ir tikai viena no daudzajām. Tomēr tās aktualitāti uztur vēl arvien Latvijā pārāk bieži sastopamā dzīvnieku ekspluatācija, ko attaisno apelēšana pie tradīcijām, šīs ekspluatācijas it kā izglītojošā satura, savstarpējā izdevīguma un citi apšaubāmi argumenti. Lai arī aizliegums izmantot savvaļas dzīvniekus cirkā ir milzīgs solis, vēl lielāks ceļa posms ir priekšā, un tas ietver fundamentālu revīziju ne tikai sabiedrības izklaides sektorā (piemēram, kritiski izvērtējot un atzīstot par nepieņemamiem apstākļus, kādos dzīvnieki tiek turēti Rīgas Zooloģiskajā dārzā [2]), bet arī ēšanas, ģērbšanās un mājokļa iekārtošanas paradumos. Paplašinot izpratni, cieņpilnu attieksmi būtu pelnījuši arī koki, par kuru saglabāšanu Rīgā regulāri notiek zibakcijas, pilsētas apstādījumi, par kuriem vietvara ir aizmirsusi parūpēties, un Zemgales lauki, kuros nopludināts ķīmisks piesārņojums, – šie ir tikai daži piemēri pēdējā laika aktualitāšu sarakstā.

Vai šādā pasaulē cilvēciskās būtnes (jautājumu, kas īsti cilvēku padara par cilvēku, šoreiz atstājot nerisinātu) justos kā bāreņi, kuri "zaudējuši savus mīļos"? Iespējamu atbildi sniedz pati performance, iezīmējot jaunas solidaritātes, līdzdalības un līdzāspastāvēšanas iespējas kā ilgtspējīgu alternatīvu bārenības sindromam, proti, pārākuma apziņas radītajam izolācijas stāvoklim. Performances "dzīvā" scenogrāfija un it īpaši tās nobeiguma daļa, kas visus dalībniekus sapulcina aplī pie iztēlota ugunskura, dekonstruē attiecību hierarhiju un uzsver savstarpējo atkarību un ievainojamību, kā arī uzticību, sadarbību un tādu pasaulē iemājošanas veidu, kuras cena nebūtu citu būtņu ciešanas. 

 

[1] Vairāk sk. biedrības "Dzīvnieku brīvība" 2016. gadā sagatavoto zinātniskās literatūras apskatu "Par savvaļas sugu izmantošanu cirkā".

[2] Ar izvērstu ziņojumu par dzīvnieku turēšanas apstākļiem Latvijas zooloģiskajos dārzos un tajos novērotajiem pārkāpumiem, ko sagatavoja starptautiskā dzīvnieku aizsardzības organizācija "Born Free Foundation", var iepazīties internetā.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!