Foto - Maksis Kotovičs
 
Sarunas
11.01.2019

Circenītis aizkrāsnē

Komentē
0

Ar mūziķi un režisoru Siegfried sarunājās Jānis Lipšāns.

Lipšāns: Savu roku esi iespējis pielikt vairākās mākslas disciplīnās. Sākot jau ar kinematogrāfiju: filma "Sansa" (izrādīta kinofestivālā "Arsenāls" 2004. gadā), ko tūdaļ iemīlēju un kas savā ziņā bija viens no pieteikumiem tev kā jaunam, daudzsološam franču kinorežisoram. Protams, arī mūzika.

Siegfried: Bet īstenībā viss aizsākās ar mūziku.

Lipšāns: Vai vari pastāstīt, kā tas notika?

Siegfried: Es jau no agras bērnības mācījos spēlēt čellu un vēlāk apmeklēju arī konservatoriju, kur, cita starpā, apguvu klasisko perkusiju un arī afrikāņu perkusiju, ko ļoti apbrīnoju. Papildus apguvu arī harmoniju, kompozīciju, orķestrāciju. Lai gan mācības padevās diezgan labi, kad man bija 15-16 gadu, pārtraucu vidusskolas gaitas, turpinot apmeklēt tikai čella nodarbības, jo man patika mans pasniedzējs. Gadījās, ka mani izmeta pēc pēdējā eksāmena par neatļautu improvizēšanu, un mans pasniedzējs apelēja pie tā, lai man tomēr atļauj atgriezties. Lūgums tika noraidīts, taču man tika dota iespēja piekļūt mēģinājumu telpai ar instrumentu un praktizēt. Es biju, var teikt, bez saistībām un tā nu sāku ceļot – ar vilcienu izbraukāju Eiropu, iepazinu Āfriku. Pēcāk atgriežoties, 17 gadu vecumā izlēmu pievienoties ceļojošai deju trupai. Katru vakaru cita pilsēta un teātris. Cilvēki gūst kaifu no tā, ko darām. Dodam un saņemam atpakaļ, un katrā ziņā tas nebija tikai ceļošanas aspekts. Caurmērā tā bija fantastiska pieredze. Pēcāk pievērsos arī fotogrāfijai, rakstīju dzeju, dialogu skečus, un tad man ienāca prātā doma uztaisīt filmu. Es teiktu, ka tajā vecumā doma par visa kā pamēģināšanu ir diezgan tipiska. Mēs ar draugu uztaisījām īsfilmu ("La Faim", 1996), kas bija diezgan veiksmīga un tika izrādīta arī Kannu kinofestivālā.

Tāda veida pagrīdes filma bija kaut kas nebijis, jo tajā laikā filmas saistījās ar buržuāziju, ar lielu naudu, standarta scenāriju. Sanāca tādā nepieradinātā ielu stilā. Man bija kādi 20-21, es daudz skatījos kino, bet tas uz mani neatstāja iespaidu, tomēr radās vēlēšanās uztaisīt filmu pilnīgi brīvā stilā.

Es sevi uztvēru kā daļu no ielu kultūras – mūziķi, metro, ielas – ap to laiku, kad 90. gadu sākumā hiphops līdzās elektroniskajai mūzikai un tehno sāka gūt arvien lielāku atpazīstamību. Tā bija tāda underground kustība. Un es pie sevis domāju – Vellos! Mēs šos tipāžus neredzam, filmās viss izskatās tik ļoti komerciāls. Pat art-house filmās tādus tipāžus nevarēja ieraudzīt. Tajā brīdī sapratu, ka man ejams cits ceļš, un viss, ko līdz tam brīdim biju darījis, – mūzika, fotogrāfija, rakstīšana – tas viss norezumējās uz kinematogrāfiju.

Par pārsteigumu visai Kannu kinofestivāla komūnai, ģimenei nenākot no kino aprindām un man esot bez jebkādas kino skolas izglītības, – tā bija izdošanās. Jo vairāk, man ir samērā garlaicīga, jauka franču vidusmēra ģimene: vienkārši cilvēki, kas nekādā mērā nebija saistīti ar mākslas pasauli. Esmu tāda melnā avs. Man patīk, ka Krievijā saka – baltā vārna. (iesmejas)

Nu, un pēc tam sekoja mana pirmā pilnmetrāžas filma – "Louise (Take 2)" (1998) –, kura tika izrādīta daudzos kinofestivālos: tas ilga kādus 2-3 gadus. Paralēli veicu mūzikas ierakstus filmai "Sansa" un koncertēju, jo, kad taisu filmu, esmu pilnībā pārņemts ar to, ir iesaistīti daudz cilvēki un vairs nekam citam neatliek laika. Tas man prasīja apmēram gadu, lai vispār sagatavotos "Louise" uzņemšanai.

Lai kā, man tik ļoti pietrūka mūzikas, ka pēc "Sansa" nolēmu iepauzēt ar filmām, lai varētu koncentrēties uz mūzikas radīšanu un koncertēšanu. Tomēr atgādinu sev neuztvert to par pašsaprotamu parādību, gluži kā ar valodām – var likties, ka manī mīt kādi pieci personāži: filmu režisors, kurš pie tam spēlē visus šos mūzikas instrumentus, tāds izkliedēts tips. Tas tomēr atsvaidzina, bet būtiski, ka man joprojām jāvingrinās. Kad neesmu kādu laiku spēlējis klavieres un man gaidāma uzstāšanās, es kādas 30 minūtes cenšos atcerēties savas prasmes un tad esmu gatavs – tās dabiski atjaunojas. Manuprāt, tas ir tāpat kā ar valodām. Domāju, tā ir visiem piemītoša spēja.

Lipšāns: Ja vien ir skaidrs tas, uz ko vēlies tiekties.

Siegfried: Jā, un ja ir pietiekami spēka pie tā strādāt. Nu, piemēram, tevi interesē kino, mūzika, vēl tur kaut kas... un dažkārt viens otram netraucē, bet reizēm viens ar otru cīnās. Bet vairākumā gadījumu cits citu papildina. Viss atkarīgs no fokusa un no tā, vai esi emocionāli un fiziski pietiekami spēcīgs, lai ar to strādātu, nodotos tam pilnībā.

Lipšāns: Vai bieži nonāc pie apziņas, ka tava iztēle ir konfliktā ar realitāti, ko konstruē citi?

Siegfried: Konflikts baro. Viens slavens tunisiešu fotogrāfs man reiz pateica, ka es atrodos konfliktā ar pasauli, kurā dzīvoju, bet es tāpat pret to attiecos ar mīlestību. Es iestājos pret revolūciju.

Es ticu, ka varam līdzpastāvēt, dot, parādot attieksmi un sniedzot citu skata punktu. Vienlaikus esam tādi paši. Reizēm domāju, ka redzu lietas citādi vai arī ievēroju to, ko citi nepamana. Bet tas mani nepadara par ģēniju.

Es tikai domāju, ka tas varētu būt kaut kas oriģināls, un varu piedāvāt palūkoties uz pasauli no cita skata leņķa. Tas var patikt vai nepatikt. Teiksim, ja tu man palūdz kaut ko nospēlēt vai arī jau esi man atvēlējis divas stundas sava laika, noskatoties "Sansa", – domāju, ka šī filma ir sanākusi samērā oriģināla, tā nav perfekta, tāpat kā mūsu dzīve tāda nav, bet es tikvien kā esmu centies būt godīgs. Tas ir kaut kas, ko zinu. Dzīve, kādu to redzu.

Tāpēc, ja vien tas spēj piedāvāt citu aspektu – un tev ir jāpatur prātā arī veids, kādā tu pieej tai lietai –, lai tas būtu oriģināls piegājiens. Katrā ziņā neuzskatu sevi par virtuozu, lai gan es tāds gribētu būt. Bet tāds neesmu, jo nepietiekami praktizēju. Bet es to daru, saproti?

Ja vien tu spēj piešķirt kādu jaunu krāsu, jaunu formu... Ja viss, ko darīšu, ir interpretēšana par citiem, tad no sevis nedabūšu ārā to labāko. Tas nebūs nekas jauns. Tāpēc ir svarīgi būt godīgam un pajautāt sev: kas ir tas, ko vari sniegt tu? Teiksim, kā jauna garšviela ēdienam. Un, atgriežoties pie tava jautājuma, pilnīgi noteikti – tas dzimst konfliktā, bet tā sadursme pati par sevi ir skaista. Un tad vēl ir tas konflikts, kas rodas tevī.

Lipšāns: Sevi redzi esam vairāk prāta vadīts vai arī intuīcijas mudināts?

Siegfried: Es teiktu, ka esmu iedvesmas nests. Es neesmu cilvēks, kurš aprēķina. Man nepatīk aprēķina vadīti mākslinieki, kas ir izkalkulēti korekti. Lai gan jāatzīst: es dažus no tādiem spēju apbrīnot. Man ir daži draugi, kas velk uz to pusi. Vairāk gan tādā ziņā, ka viņi, cenšoties panākt iecerēto, veic super sagatavošanās darbus – tam ir jābūt tā un nekā citādi,. Es dodu priekšroku būt aklam un ieraudzīt, kā tas sanāk. Būt klāt tieši tajā brīdī. Bet, protams, ka dažreiz lietas plānoju.

Tā būtu utopija, ja es teiktu, ka nemaz neplānoju. Tādā ziņā, ka, teiksim, kad taisu filmu, man ir mazliet jāplāno. Bet pat tad man patīk izplānot, izmest plānu miskastē un ķerties klāt, improvizēt. Man ir ļoti paveicies spēlēt kopā ar izciliem džeza mūziķiem vai klasiskās mūzikas izpildītājiem vai arī savās filmās strādāt ar labākajiem aktieriem – tad vienkārši atļauju viņiem būt. Viņi zina, ko ar to visu iesākt, viņi ir meistari. Tas ir tāpat kā ar cilvēku, ko mīlam un ar kuru vēlamies būt kopā, – ir jāatļauj viņam būt brīvam. Tas ir skaisti – tā brīvība, ko viņam esam spējīgi sniegt.

Iespējams, tas mūs aizved atpakaļ pie tā konflikta, cilvēkiem vēloties būt svabadiem, bet tanī pašā laikā ieslodzītiem, saproti? Tāda dualitāte. Un cilvēki par daudz nododas plānošanai, nevis ļaujas tam, kas pie viņiem atnāk pa ceļam. Un arī ar mani notiek tā, ka, atgriežoties bērnības vietās – ņemot vērā, ja tā būtu tava pirmā pieredze tur, tas tevī izsauktu kaut kādu apbrīnu. Bet man tas ir kaut kas, ko esmu jau iepriekš redzējis ikdienā un esmu aizmirsis saskatīt un ieraudzīt.

Iedomājies cilvēkus lidostas tranzīta zonā vai vilcienu stacijā! Viņiem nav nekādas drošības, viss var notikt, un viss, kas nepieciešams, ir pieņemt lēmumu doties ceļojumā, atvērt tās durvis un izrauties. Tā ir māksla – atklāt, izrauties no tās drošības un riskēt. Sākt no nulles. Katra jaunā filma, pie kuras pieķeros, – es sev atgādinu, ka neko nezinu. Man tā ir jāuztaisa no jauna, no nulles. Cilvēki piemin, ka tas ir tas pats čalis, tātad tā būs laba filma, tāpat tiks teikts par katru koncertu – tas būs izcils, jo tas ir tas pats čalis.

Sagatavošanās fāzē vienmēr esmu pilns skepticisma, bet pēcāk, kad to noklausos un sadzirdu radīšanas aktu... Tā ir ļoti trausla lieta. Es jūtos nedroši, jo staigāju pa neiepazītu teritoriju. Bet tad citkārt atkal, kad jūtos ļoti pārliecināts par to, kas noticis, klausos, un tur...nekā nav.

Lipšāns: Pēc filmas "Riga (Take 1)" noskatīšanās uzklausīju vairākus viedokļus par tajā attīstītajiem naratīviem, un viens, kas bija ļoti izteikts un pielipa, ir tāds, ka filma ir par neveiksminiekiem, teju vai savās neveiksmēs panākumiem bagātiem cilvēkiem, kas neizsamisuši ir gluži nelaimīgi un neapmierināti ar to, kā viņu dzīves izvērtušās. Savā ziņā, "Les Misérables".

Siegfried: Es teikšu, kā ir – mani nevadīja aprēķins uztaisīt filmu par to. Es uzturējos Rīgā, te ir brīnišķīgi mūziķi un aktieri, un es tik vien kā pieturējos pie šeit valdošā gara un pie tā, kā tas krāso ikdienu. Novēroju. Reflektēju par tipāžiem, kas mēģina ko paveikt, sasniegt. Tas var būt mūziķis, dejotāja, aktrise. Tikpat labi arī ikdienas cilvēks. Ļoti godīgi, nevis pašmērķīgi. Un tas viens izteiktais neveiksminieks, kurš izsijājās... viņš salaida visu grīstē, viņa meitene ir pamatoti uzvilkusies un nikna...

Lipšāns: Tas kļuva teju pārāk smieklīgi vērot Kaspara Znotiņa attēloto teātra režisoru – tipāžu, kurš sevi uztver pārmērīgi nopietni.

Siegfried: Jā, Kaspars. Un es viņam tikai pateicu – aiziet! Viņš man jautāja: vai redzi to kā psihu vai tikai enerģisku? Un es teicu: lai viņš ir tāds enerģisks psihs! (smejas) Tas sanāca tiešām traki! Bez problēmām. Es šos aktierus mīlu, viņi ir gluži kā mūziķi, apveltīti ar milzīgu atdevi! Un nevienā brīdī neizlīda ārā kaut kāda personīgā ambīcija – es tikai ļāvu viņiem doties tur, kur viņi vēlas to nest. Tas nebija par to, kurš ir labākais.

Lipšāns: Uzņemšanas laukumā bija arī daudz neprofesionālu aktieru. Vai filmēšanas laikā tas kaut kādā brīdī radīja zināmas bažas?

Siegfried: Man patika, ka mēs varējām profesionāliem aktieriem pielikt klāt neprofesionāļus. Tā bija savstarpēja enerģijas apmaiņa starp viņiem un uzlādēja abus. Arnis Rītups man teica, ka viņš nekad nav redzējis latviešu filmu ar tik dabīgiem dialogiem. Turklāt, kad filmu taisa čalis, kurš pats ne runā, nedz arī saprot latviešu valodu. Cilvēki man atzina, ka tieši šādi sarunājas un tur nav nekā mākslīga. Es jau nu par to zināju vismazāk. Ievadīju dialogus angļu valodā, bet bez precīza teksta, kas būtu jāatceras. Tikai klausījos balsu melodijās. Un paši aktieri man pēc tam atstāstīja: pateicām to un šito, bet pēc tam vēl pielikām klāt šo. Es saku: O.K., turpinām! Pēc tam bija ļoti daudz, kam iet cauri, daudz montāžas materiāla. Montējot pieturējos pie balsu melodijas, un pēcāk tā arī titrējām.

Lipšāns: Atļauj man tevi noķert pie tās daļas, kur tu saki: "(..)klausījos balsu melodijās". Kā radās "Riga (Take 1)" skaņu celiņš?

Siegfried: Bija ļoti daudz mūzikas, no kā izvēlēties... un es varētu, teiksim, paņemt no materiāla, kas radīts Turcijā vai Malaizijā, bet, godīgi sakot, tas viss nāca no koncertsesijām Kaņepes Kultūras centrā (KKC), uz kurieni Dāvis aicināja braukt mūziķus no dažnedažādākajām pasaules valstīm, bez aprēķina – tikai lai atvestu uz Rīgu kaut ko jaunu – viņš noteikti ir pelnījis atzinību par to, ko ir devis Rīgai! Es labprāt izmantoju visus savus kontaktus un pazīšanās, lai palīdzētu viņam, kā vien spēju.

Un tā nu es kādu laiku veicu mūsu kopīgo koncertu ierakstus, izmantojot Zoom mikrofonu. Pat tad, kad mums bija filmēšanas, vakaros notika koncerti, un tas šķita pašsaprotami: izmantot šo materiālu filmas skaņu celiņam – šī mūzika ir vienā elpā ar filmu. Tas ir tas pats laika periods, kad tapa filma, tie paši cilvēki, mana kamera. Bam! Un vēl, tas bija ne tik daudz par elektroniku, bet vairāk par džezu. Edvīnam Ozolam un Artim Orubam, ar ko man ir kopīgs trio, ļoti patika tieši tā akustiskā skanējuma stilistika, kā tas sanāca. Es uzskatu, ka viss beigās iznāca lieliski – tas šķīvis un staigājošais kontrabass. Bet tad, iepazīstinot ar gados jauno filmas varoni, tas aiziet uz hiphopu. Un visubeidzot elektroniskās mūzikas daļa, ko izmantojām ainai "Pienā", kurai es uzrunāju Tomasu Bangalteru no "Daft Punk", ko pazīstu no bērnības, jo nākam no viena Parīzes rajona. Savelkot galus, sanāk tāds trīsdaļīgs piegājiens. Es tam iztērēju daudz laika.

Lipšāns: Lielākajās straumēšanas platformās tevi uziet bija pagrūti.

Siegfried: Es tajā visā neieguldu daudz laika, bet meklētājā mani atrast var. Jā, kāds jau pamanījās bez atļaujas izlikt nelegālās kopijas youtube vietnē, daži jau ir noklausījušies. Bet tas nekas. Es uzskatu, ka pašlaik jau tā ir zināms korķis ar mūziku, kas tiek augšupielādēta, un tāpat arī ar filmām, kas visas ir pieejamas internetā. Ko darīt tādos gadījumos? Izvēlēties sānieliņas un mazākus ceļus, lai apietu sastrēgumu. Dažreiz ir labi, ka ir kas tāds, kas ļoti uzrunā, bet to ir redzējuši/dzirdējuši nedaudzi. Tas pārtop par kaut ko vērtīgu. Mākslu sagandē cilvēki, kas tiecas tikai pēc tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to būtu redzējuši, dzirdējuši. Es izvēlos to darīt citu motīvu dēļ, pat ja man būtu tikai pieci sekotāji, – man patīk būt patiesam un godīgam tajā, ko radu. Tas ir fluīds, kas iet uz cilvēka dvēseli, un, ja tam pieiet ar korumpētiem nodomiem, tad likumsakarīgi tas tiks sabojāts. Māksla ir jārespektē, tāpat kā jārespektē tie cilvēki, kas nāk to skatīties un klausīties.

Lipšāns: Šķiet, cilvēki bieži mēdz laist gar ausīm to, ko tu dēvē par patiesu un sirsnīgu tā iemesla dēļ, ka ir nenormāls spiediens, kas nāk no tāda iepriekš sagatavota, lietošanai gatava materiāla.

Siegfried: Šajā laikmetā cilvēki ir pārāk fokusēti uz iepakojumu. Tas ir ļoti savādi... Jau kopš dažiem pēdējiem gadiem, un mēs ar Dāvi par to esam runājuši, lielā laikmetīgā māksla ir kļuvusi par konceptu, kas attiecināms uz visu apkārtesošo, pašu mākslu iekļaujošo.

Man bija liela, samērā klasiska melnbalto fotogrāfiju izstāde Sanktpēterburgas Erarta laikmetīgās mākslas muzejā. Ikdienā kādi 2000 cilvēki iziet tai cauri. Pēc izstādes atklāšanas tur mazliet uzkavējos un pavēroju cilvēkus. Kas mani sašāva, bija tas, ka cilvēki ne tik daudz apskatīja pašas fotogrāfijas, bet gan izmantoja savus mobilos telefonus, lai tās ātri nofotografētu un dotos tālāk. Tik, cik vajadzīgs, lai tu varētu kādam nosūtīt un parādīt, ka tu tur esi bijis un it kā redzējis izstādi. Līdzīgi ar koncertiem – ko cilvēki dara, kad aiziet uz koncertu? Paiet piecas minūtes, viņi izvelk ārā savus telefonus, un svarīgāk ir kļuvis tas, ka to izliekam savos sociālajos tīklos, nekā klātienē piedzīvot pašu koncertu. Agrāk, kad vēl nebija tādu ierīču un kad mums gadījās redzēt kaut ko fantastisku, tas bija jāietērpj vārdos, lai izteiktu un aprakstītu tās emocijas, izmantojot savu iztēli, savu sejas izteiksmi, acis... Tagad ir tā – skaties! Ok? Tag! Soli pa solītim, pazaudējot izziņas procesu mākslā, mēs apejam ķermenisko un dvēselisko pieredzi. Tas ir ļoti, ļoti savādi... Šodien mākslai nevajag būt kaut kam dziļam un jēgpilnam. Ir tikai jābūt konceptam. Tas viss iet uz nekurieni, tā ir izteikti tumša un auksta vieta. Jā, tas varbūt paveikts nevainojami, bet pēc tam, kad esmu to redzējis, jūtos tukšs. Saproti, ko gribu pateikt...?

Lipšāns: Jā, es domāju, ka saprotu. Atļauj man vēl pajautāt – ņemot vērā, ka esi daudz ceļojis, uzturējies dažādos ģeogrāfiskajos punktos un joprojām bieži atrodies ceļā, tas gandrīz neatstāj iespēju tev sailgoties pēc mājām, es to domāju tādā semantiski pierastā nozīmē. Gluži vai sanāk tā, ka "būt mājās" saistāms ar aktu, kad esi mākslā. Vai ir tomēr tāda vieta, kuru tu dēvē par mājām?

Siegfried: Ikreiz, kad ierodos Rīgā un esmu šeit KKC, un kad apsēžos pie klavierēm un sāku spēlēt... es esmu mājās. Cilvēki, kas mani mīl un kurus es mīlu... varu pazust uz diviem gadiem, atgriezties, un viņi mani neapgrūtinās ar tādiem jautājumiem kā: kur tu biji? Nē, viņi teiks: nāc, piesēdi un paēd kaut ko! Lūk, te tev vieta, kur atgulties un atpūsties. Vēlies šovakar uzspēlēt? – es jūtos kā mājās it visur pasaulē. Pats svarīgākais ir atgriezties, un ne vienu reizi vien. Vienmēr atgriezties. Visam ir pirmā reize. Kad viss ir jauns un esi mazliet akls attiecībā uz smaržu, garšu, cilvēkiem, attieksmi un to, kā lietas notiek. Tu sevi baro. Bet nākamajā reizē viss šķiet familiārs un jūties kā mājās. Zini īsākos ceļus vai arī visskaistākos, un tas var būt jebkur pasaulē. Tas ir tas, ko es dēvētu par jušanos mājās. Tās ir mājas.

Lipšāns: Pēdējais jautājums – kas vai kāda, tavuprāt, ir tava sūtība?

Siegfried: Es par to nekad neesmu tā domājis. Domāju, ka mana problēma ir tā, ka es nedomāju. Es daru. Ja sāc pārāk aizrauties ar domāšanu, tad paliec uz vietas un šaubas kļūst par pārāk smagu nastu. Ja arī ir kaut kāda sūtība, tad tā ir dot citiem, un es cenšos to darīt. Vari arī neko nedarīt. Bet pat tad, ja tu neko nedari, vismaz pacenties būt labs tajā!

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!