Cinītis

Važa Pšavela.

Važa Pšavela (ვაჟა-ფშაველა,1861-1915), īstajā vārdā Luka Razikašvili, gruzīnu rakstnieks, dzimis un lielāko mūža daļu pavadījis Pšavijā (kalnu novads), tāpēc savus darbus parakstījis ar vārdu Važa Pšavela (Pšavijas vīrs). Pšavela ir viens no gruzīnu literatūras lepnumiem,36 poēmu un vairāk nekā 400 dzejoļu, stāstu autors. 14. jūlijā tiek svinēta autora 150. jubileja. Latviešu valodā tulkotās literatūras ģeogrāfiskā zīmējuma aprises pēdējos gadu desmitos tikai retumis iesniegušās Aizkaukāza reģionā; Gruzijas literatūras elpa Pšavelas darbos ir laikā konvertējama, tāpēc piedāvājam šo mazo fragmentu portāla ¼ Satori lasītājiem. (Iepriekšējo reizi par Važu Pšavelu Latvijā vēstīts 1961. gadā, literatūrzinātnieka Jāņa Čākura materiālā, laikraksta „Literatūra un māksla” 29. jūlija numurā. Šeit, savukārt, rodams neformāls teksts par Pšavelu, daži reti attēli un pat balss ieraksti gruzīnu valodā.)
Pšavelas radītajai pasaulei raksturīga etnogrāfiska precizitāte un mitoloģisks vēriens. Viņa daiļrades antropomorifskos, naivi reālistiskās simbolikas pilnos tēlus var salīdzināt ar Pirosmani vēlīnajām gleznām.

Kā uzskata gruzīnu valodas eksperti (plašā nozīmē), Pšavelas daiļradē sižetu veido tieši valoda, vienlaikus tautiski atraisīta un akadēmiski izsvērta.

 Pšavelas domu pasaules ainava ir nerimtīga, nemierīga, tā saskan ar romantisma priekšstatiem par mūžīgo kustību un tās virzītājspēku.

Padomju gados krievu valodā Pšavelas dzeju tulkoja tādi literatūras milži kā Osips Mandelštams, Nikolajs Zabolockis, Arsēnijs Tarkovskis un Boriss Pasternaks. Pēc Pšavelas filozofiskās dzejas motīviem uzņemta pirmā no slavenās Tengiza Abuladzes triloģijas “Lūgšana”, “Vēlmju koks”, “Grēku nožēlošana”. 1967. gadā, otrajam Atkusnim tuvojoties nobeigumam, negaidīti drosmīgi un aktuāli izskanēja Pšavelas un Abuladzes kopīgā tēze, ka „nacionālās katastrofas rodas tādēļ, ka grēkā krīt atsevišķi sabiedrības locekļi”.

„Lai tava liktenīgā roka mani sarga,” viņš izšķirošā brīdī vēršas pie Dieva, „jo man paliek tā viena vienīgā lūgšana.”

Cinītis

Es esmu sīks kalnu zāles cinītis, ieaudzies kādas milzīgas klints pašā viducī. Man līdzās nav neviena cita auga. Tikai man vienīgajam tas ir lemts: Cinītis! Klints lai ir tava māte un tavs tēvs, tava daļa un liktenis, pagātne un nākotne tava.

- Klints! Vai tu esi mans radītājs, sargs un aizbildnis?
- Jā, es. Nebīsties, tumšvaidzīt. 

Visapkārt man – varen kalti klintsbluķi. Kas zina, kur celti to pamati; daži no tiem mani ne dzird, ne redz, itin kā tie nemaz nebūtu dzīvi; viņu skatiens allaž vērsts lejup, bezdibenī.  Pēc kā viņi tur lūkojas? Kaut simtām reižu taujāti, tie nesaka man, ko domā. Viņu pārdomas ir bezgalīgas, viņu ilgas – neatminamas. Reizēm klints novaidas, droši vien tai uznāk kādas lielas skumjas. Bet citādi vienmēr nesalaužama un cieta ir mana māte; tā nebīstas pat lavīnas, kas ziemā kā draud mums gluži kā negaiss, atnāk un dārdēdama traucas bezdibenī, nogāžas tur lejā un nopūšas smagi kā pēc saldas atpūtas. Reizēm Klints itin kā raud. Tad arī man jāraud, kad redzu mātes asaras. Māmiņa pēc saviem bojā gājušiem bērniem raud, kuri allaž tepat acu priekšā; ja arī gribētu, viņa nevar no tiem acu atraut. Tie klintsbluķi, kas lejā viens otram virsū sakrituši, ir klints bērni, no viņas krūts atrautie...

Lūk, viņi ir tur lejā un žēlīgi raugās savos vecākos, kā lūgdamies: kamdēļ jūs nepaceliet mūs, kamdēļ mēs neesam jums līdzās. Pat, ja tie spētu savus lūgumus izsacīt, gluži velti; tas nav vecāku spēkos. Raugos no augšas uz tiem un rasa pa lāsītei vien pil lejup. Viņiem tas ļoti patīk. Būtu jel man kāds draugs ar ko parunāties. Lai Dievs palīdz puķēm, kuras aug pretējā kalna nogāzē. Tās tik saldi lulina  un dzied maigās, klusās balsīs; viņas ir tikpat nelaimīgas kā es, iemīlējušās Pirimzē.

Daiļā Pirimzē, tik tālu no manis būdama, tu tomēr ievainoji manu sirdi. Cik stipri es mīlu viņu! Alkstošām acīm raugos, skatu neatrauju ne mirkli, tik ļoti es viņu mīlu, bet viņa – kaut reizi būtu uz mani palūkojusies, lai atdzīvinātu manu ievainoto un mīlestības apdedzināto sirdi. Viņa skatās uz sauli, viņa mīl sauli. No ausmas līdz rietam pavada to ar ciešu skatienu; kad saule noriet, viņa sāk raudāt kā skumjās par šķiršanos no mīļotā. Viņa raud, un es raudu par viņu. Šķiet, vakar viņa pievērsa man savu skatienu. Nē, blēņas, viņa taču ir tik tīrs, tik nevainīgs radījums, bet es – kroplis un grēcinieks.

Kāpēc es esmu notriepts ar asinīm un spalvām?! Tas vecais ērglis vainīgs, kurš tepat blakus ligzdo. Mostas no rīta un rej tik briesmīgi, kādam draudēdams, bola savas asinskārās acis un tad dodas medībās; visi putni griež viņam ceļu. Pārrodas ar guvumu, iekārtojas uz kāda ērta klintsbluķa un knābā, asinis pil tieši man virsū. Kā lai es no tām izvairos? Es kļūstu sarkans no  asinīm, vēlāk saule uzlūko un izžāvē mani. Lai svētīgs lietus, kas nāk pār mums! Viņš mani nomazgā. Droši vien šo asiņu dēļ Pirimzē novēršas no manis, citādi taču varbūt būtu laipni uzrunājusi: Esi sveicināts, Cinīt, klints bērns!

Es mīlu šo puķi... ļaudis to dēvē par Pirimzē, tas nozīmē - seja pret sauli, jo viņas seja un acis mūžam pievērstas saulei; saules dievinātāja; kā bērns, kas neatrauj savas acis no mātes un cenšas savu mīļo māti  nepazaudēt, tā arī viņas acis. Saule ir māte, bet Pirimzē – saules bērns. 

Bet kurš gan zina, ka es mīlu Pirimzē? Un kas gan ir mīlestība? Es nevaru nokļūt pie viņas, un viņa nevar tikt pie manis. Nevaram noskūpstīt viens otru. Saldas mocības ir tāda mīlestība. Nepacietīgi gaidu rītausmu, kad ieraudzīšu mīļoto. Kad iestājas  ziema, mana sirds satumst, un Pirimzē saplūst ar zemi. Kaut es spētu saplūst ar zemi, lai satiktos ar viņu! Atnāk pavasaris, Pirimzē atdzimst, un arī es atdzimstu. Aizmirstu par sūnām un pelējumu uz sava pakauša, pielīdzinu sevi Pirimzē un saucu kā negudrs: mana mīļā skaistule!

Es gribu zināt, kurp ziedi dodas ziemā? Man šķiet, to sauc par nāvi. Kurš iemācīja man vārdu nāve? – Lūk, tas klintsbluķis, kurš man līdzās noliecis degunu lejup un draudīgi ieurbies ar skatienu ainavā. – Un tas divsimtgadīgais ērglis.

Nē, nāve nevar būt labi. Vakar, kad tas neremdināmais vecis rija teteri, tas nelaimīgais tur augšā virs manis vaidēja, bet ērglis tikai knāba un knāba bez žēlastības, plosīja ar savu dimantcieto knābi. 

- Ei, Cinīt, muļķīt, lūk, tā ir nāve! – man čukstēja klints. Aiz žēluma par putnu es raudāju. Ja tāda ir nāve, tad tā noteikti nav laba. 

Reiz es redzēju šausminošu skatu, tas arī bija līdzīgs nāvei. Tas notika, tur, tālu lejā, kur tas lielais lauks. No divām pusēm parādījās ļaužu pūļi; viņi visi izskatījās tik skaisti; tie lepni sēdēja savos zirgos un tuvojās viens otram. No attālumā nebija dzirdamas viņu sarunas. Tie saskrējās, ieroču mirdzums griezās acīs; tie gāza cits citu zemē, mīdīja kājām, dūra ar zobeniem.

Beigās izgaisa visi, itin kā migla tos būtu pārklājusi. Kad migla izklīda, bija jau vakars. Skatos, jātnieki ar saviem zirgiem bez dzīvības vāļājas laukā, gluži kā šie klintsbluķi. Tas bija skumjš skats, un es apraudājos. Skaistums un lepnums tos bija pametis. Tāpēc man bija žēl un tāpēc es raudāju.

Saule, uzlūko mani! Lietu, noskalo! Augstā klints, sargi manas saknes, neatņem dzīvību, neizrauj, neizgrūd mani!

Skaistā Pirimzē, mana mīlestība! Lūdzu tevi, kaut reiz paskaties uz mani, dāvā savu smaidu! Iežēlojies par visu aizmirsto, nelaimīgo Cinīti! Kalnu vējš, dzīvību nesošais gars! Uzpūt elpu, dzesē manu karsto sirdi!

Ērgli, tu - diženais putns! Dieva dēļ, dari tā, lai manas acis neredz, kā tu lej nevainīgas asinis; neliec man klausīties tavu upuru vaidos, jo šie vaidi ir mani vaidi, manas sirds raudas un manas sāpes.

Radītāj, sargi mani, neauglīgajā klintī ieķērušos Cinīti.