Redzējumi
21.05.2015

Cīņas par simbolu, kura nav

Komentē
1

Šonedēļ noslēdzas kandidātu izvirzīšana Valsts prezidenta postenim. Ikvienas vēlēšanas – sākot ar Rīgas pašvaldību, beidzot ar LU rektora – noteiktā sabiedrības daļā izraisa pastiprinātu interesi un emocijas. Plus ģeopolitiskais konteksts, plus Valsts prezidenta posteņa līdzšinējā ieņēmēja personība. Un tomēr man subjektīvi liekas, ka neapmierinātība ar to, kā notiek pretendentu atlase valsts pirmās amatpersonas "krēslam", ir mazliet pārspīlēta.

Iespējamais piktošanās iemesls – viedoklis, ka Valsts prezidenta institūcija ir kaut kas no politikas as usual ("kā parasti") atšķirīgs, pāri stāvošs, kam izvirzāmi citi kritēriji utt. Jo, cik noprotams, lielāko īgnumu izraisa nojauta, ka arī Bērziņa pēcteča izvēlē notiek politiskajā procesā ierastā kombinēšana, tirgošanās un līdzīgas nesmukas lietas. Jautājums: kādēļ lai Melngalvju nama (vai Rīgas pils) iemītnieka gadījums būtu atšķirīgs? Tādēļ, ka "runa tomēr ir par Valsts prezidentu"? Liela muiža. Politiķi manipulē, pielāgo savām specifiskajām interesēm krietni būtiskākas "lietas" par rumpi vienā konkrētā postenī – cilvēku baiļu sajūtu, izmisumu utt.

Kas tad ir noticis un potenciāli notiks? Vairākas partijas izvirza savus kandidātus. Neviens no tiem negūst nepieciešamo balsu skaitu Saeimā. Tad tiek meklētas citas kandidatūras. Nu un?

Problēma, šķiet, tā, ka daļai politiski aktīvo ļaužu ir aizdomas, ka pirmo izvirzīto kandidātu (Vējonis, Levits) neveiksme ir kaut kādās aizkulišu sarunās jau iepriekš izplānota, lai pavērtu ceļu aizkulišu sarunu dalībniekiem tīkamākam personāžam. Un tas savukārt esot draņķīgi tāpēc, ka publikai apriori nav zināms šādu aizkulišu sarunu saturs un personālsastāvs. Īsi sakot, necaurspīdīga politika. Nē "Zoodārzam 2"!

Pirmkārt, aizkustinoši, ka "zoodārza" kā metodes noraidīšana tiek lietota tieši Valsts prezidenta izvēles gadījumā, savukārt tas, ka šī metode tiek lietota ikdienā parlamenta un izpildvaras darbā, publiku uztrauc krietni mazāk. Otrkārt, lai gan man nav ilūziju par aizkulišu sarunu dalībniekiem, nevajadzētu arī pārspīlēt viņu ietekmi. Klasiskais Zatlera piemērs. "Zoodārza" prezidentam acīmredzot laika gaitā pašam mainījās atbildes versija uz jautājumu "kas es esmu?", sava nozīme bija ambiciozajai komandai ap viņu, tomēr jebkurā gadījumā rezultāts bija diezgan negaidīts. No šī viedokļa sliktākais, ko "aizkulises" var izdarīt: panākt, ka par Valsts prezidentu kļūst cilvēks, kurš, prasti sakot, vienkārši grib tikai labi pavadīt laiku un maksimāli maz ar kaut ko nodarboties. Savukārt to, ka "izbīdīto" var droši un vērienīgi raustīt vairāku gadu garumā, atļaušos apšaubīt. Visu paredzēt nevar. Un tieši tāpat nevar paredzēt, kā uzvedīsies pēc amatā pavadītiem gada, diviem cilvēks, kurš šodien tiek uzskatīts par vispiemērotāko.

Tēze, ka kandidātu izvēles procesā politiķi nav ņēmuši vērā "sabiedrības viedokli" (ar sabiedrību saprotot būtībā samērā šauru aktīvu cilvēku slāni), manuprāt, arī ir pārāk dramatizēta. Ja prezidentu izvēlas parlaments, tad atskaites punkts tomēr ir parlamenta vēlēšanas. Mēs ievēlam konkrētas partijas, kuras tālāk rīkojas, to skaitā, izlemjot, cik lielā mērā tām jāņem vērā mierīgo civiliedzīvotāju domas. Ja mums nepatīk ieklausīšanās līmenis, ja mūs neapmierina deputātu balsojums (šajā gadījumā par prezidentu), nekas mums netraucē šo neapmierinātību lietot kā argumentu nākamajās vēlēšanās. Nelaime, šķiet, ir tā, ka politika Latvijā ir ar īsu atmiņu. Tā teikt, ja aktīvā pilsoņa viedoklis netiek uzklausīts konkrētā jautājumā, vai nu pats dažu gadu laikā savu sūrmi būs piemirsis, vai arī viņa atgādinājums, ka tie un tie pirms dažiem gadiem rīkojušies aplami, aktīvista līdzcilvēkus vairs sevišķi neuzrunās. Tā ir problēma, tomēr diez vai iemesls prasīt, lai dažos jautājumos parlaments pēkšņi atsakās no savām pilnvarām un arī atbildības.

Bet ja nu "melnais zirdziņš" ir pārāk neizlēmīgs (vismaz vienas sabiedrības daļas ieskatā) ārpolitiskajos jautājumos? Ak tu dievs – viena lieta ir "amata apraksts", tomēr, ja pārējai politiskajai elitei vien ir patiesa vēlēšanās, šādu pārāk "mīkstu" prezidentu var izolēt kā tikai vienu viedokli, kam nav reālas ietekmes uz valsts politiku. Neesmu Rinkēviča fans, tomēr liekas, ka šis ārlietu ministrs ir bijis gan pietiekami patstāvīgs, gan savā patstāvīgumā efektīvs. Protams, ja valsts prezidenta ārpolitiskās izpausmes būs kaut kādā pretrunā ar valdības, parlamenta vai mediju viedokli, tas ārzemēs izraisīs jautājumus, tomēr šāda situācija nav nekas unikāls (te, šķiet, būtu ko teikt čehiem) un katastrofāls.

Dabūsim prezidentu, par kuru būs jākaunas (vismaz vienas sabiedrības daļas ieskatā), salīdzinot viņu ar citu valstu prezidentiem? Īsā atbilde: vai tiešām viens humanoīds ir galvenais, ar ko Latvija var lepoties vai par ko kaunēties? Nevajag pašiem absolutizēt šī cilvēka lomu, konstruēt viņu par simbolu (valsts, nācijas un sazina vēl kā). Cik saprotu, savulaik patiešām liela amerikāņu sabiedrības daļa spļāva zilas ugunis par Bušu Junioru kā negodu un nelaimi, tomēr nedomāju, ka tādēļ amerikāņi bija mazāki patrioti.

Līdz ar to atļaušos teikt, ka vienīgā sabiedrības grupa – par laimi, ļoti neliela –, kuras nervozēšana prezidenta vēlēšanu sakarībā ir saprotama, ir paši politiķi, precīzāk, valdošās koalīcijas politiķi, kuriem nu ir nepatīkamais pienākums izsvērt, ko izvēlēties: valdības stabilitātes vārdā pakļauties disciplīnai vai tomēr saglabāt tiesības uz savu viedokli? Šo sevis "laušanu" daudzi no viņiem jau piedzīvo ik gadu, kad jāpieņem valsts budžets, jo tad visbiežāk izrādās, ka paša viedoklis un iepriekš paustais jāpakārto "kaut kur" Finanšu ministrijā, koalīcijas padomē vai ministru kabinetā lemtajam, turklāt jābūt gataviem izlemto publiski aizstāvēt kā savu un pareizu.

Proti, varu iedomāties situāciju, kad deputāti – pat nobalsojuši atbilstoši pašu pārliecībai – tomēr nonāk daudz apspriestajā situācijā, kad no pašreiz izvirzītajiem kandidātiem neviens pienācīgu atbalstu nesaņem, un nu spiesti gaidīt, ko dārgie partiju oficiālie un neoficiālie līderi liks viņiem priekšā kā "kompromisa figūras". Un ja arī tās liekas šķības un greizas? Tā teikt, kaut kādā brīdī tas pats mazākais ļaunums jau vien būs jāizvēlas. Nepatīkami? Protams. Bet, piedodiet, darbs jums tāds. Turklāt tieši tādas pašas nepatīkamas izvēles priekšā jūs regulāri nostādāt lielu daļu vēlētāju.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!