Ar Roja Andersona kino mani iepazīstināja brālis, pats būdams aizrautīgs eksperimentētājs un oriģinālu pieeju meklētājs kino veidošanas procesā, viņš mani nosēdināja ekrāna priekšā, degošām acīm paziņojot: "Iedomājies, tas viss ir uzfilmēts paviljonā!" Mēs skatījāmies režisora trešo pilnmetrāžas filmu "Tu, kas dzīvo" (Du levande, 2007), kaut gan drīzāk tā būtu jāsauc par viņa "tikai otro" filmu, jo debija – "Zviedru mīlasstāsts" (En kärlekshistoria, 1970) – bija no pavisam citas operas un koncentrējās uz jaunu cilvēku mīlestības niansēm, kamēr "šodienas Andersonam" šis motīvs viņa darbos parādās diezgan epizodiski.
Mūsu smiekli atbalsojās brāļa mansarda dzīvoklīša sienās – kādā filmas ainā nelaimīgs strādnieks dalās savā sapnī, kurā ir ielūgts uz smalku dzimtas dineju, tikai atšķirībā no pārējiem ģimenes locekļiem, kuri ir saposušies, viņš ir ieradies kombinezonā un rūtainā flaneļa kreklā. Cenšoties izgaisināt stīvo atmosfēru, protagonistam ienāk prātā veikt sarežģītu triku – noraut galdautu no bagātīgi klātā, masīvā ozolkoka galda, taču tā, lai visi uz galda novietotie priekšmeti paliktu neizkustināti. Mēģinājums noslēdzas ar fiasko, un strādnieks attopas cietumā, elektriskajā krēslā. Tajā viņu nogādājuši paša radagabali, jo, iedomājies tikai, lielā zupas terīne, kas atradās pašā galda vidū, esot bijusi 400 gadus veca. Absurdo situāciju vēl traģikomiskāku padara kusla vīriņa parādīšanās, kurš ierodas salabot krēsla iedarbināšanas slēdzi, šim nolūkam par palīgu ņemot vairākos sīkos gabaliņos salocītu lietošanas pamācību. Par laimi, sapnis beidzas un uz ekrāna atkal parādās strādnieka skumīgā seja. Stāvot satiksmes sastrēgumā, viņš no savas mašīnītes skatītājiem retoriski sauc: "Kāpēc viņi tā darīja? Kāpēc viņi bija tik ļauni?!"
Humānās idejas ir viena no pašām izteiktākajām Andersona risinātajām tēmām, turpat seko vientulība un nāve. Viņa filmu varoņi ir Mazie cilvēki – skumīgu tēvoču pārītis, kuri cenšas tirgot "mantiņas, kuras sagādā jautrus brīžus"; mūziķis, kurš savā dzīvoklītī mēģina basa bungas partiju orķestrī un tamdēļ dabū izjust kaimiņu neapmierinātību; veca panku dāma, kuru "neviens nemīl" un kura šņukstot sēž uz soliņa pilsētas nomalē, atraidot sava drauga atvainošanos (kuram gan īsti nav par ko atvainoties)... Tie ir cilvēki, kuri sēž uz soliņa. Vecmodīga nodarbe, kuru šai steidzīgajā laikā piekopj vai nu pensionāri, vai dzērāji. Pat jaunās māmiņas, kuras stumj bērnu ratiņus, labprātāk izvēlas pastaigāt parkā pa apli, lasot kindlā kādu romānu vai pamācību kopumu harmoniskai dzīvei. Soliņš Andersona gadījumā ir atgriešanās Arkādijā, tas ir objekts, uz kura sēžot var skatīties romantisma zvaigznājā un kāpelēt pa iztēles klintīm, apzinoties savu vienlaicīgo "zemumu" un "augstumu", šos apjomus piedēvējot arī pasaulei.
Andersona jaunāko filmu "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci" (En duva satt på en gren och funderade på tillvaron, 2014) Venēcijas kinofestivālā apbalvoja ar Zelta lauvu par labāko filmu, savukārt otrās tūkstošgades sākumā viņa visskaudrākais vēstījums, "Dziesmas no otrā stāva" (Sånger från andra våningen, 2000), ieguva žūrijas balvu Kannu kinofestivālā. Kritikā un "vieglākā publicistikā" Andersonu mēdz dēvēt par "slapstick Ingmaru Bergmanu", kas ir precīza ilustrācija tam, kā jauni mākslas notikumi, kuri ir atšķirīgi no kopējā sortimenta ar savu "pieprasījumu" iedziļināties, koncentrēties un lasīt starp rindiņām, tiek nonivelēti skaidrojumos, kuri domāti ar popkultūras cienastiem pārsātinātiem lasītājiem/skatītājiem. Slepstiks ir komēdijas paveids, kuru praktizēja Basters Kītons un Čārlijs Čaplins, kā arī vairāki citi komiķi. Tā ir komisku ķibeļu sērija – kāpšana uz grābekļiem, krišana no dažādām vietām citās, zemākās vietās, braukšana lejup pa kāpņu lenteriem un tamlīdzīgs jūklis. Iespējams, salīdzinājuma autors vēlējies skaidrot, ka Andersona kino ir smieklīgs, bet "ne līdz galam", jo slepstika tirādes mēdza robežoties ar klaju vardarbību vai arī pārāk attālināja skatītāja piesaisti konkrētās filmas naratīvam; turklāt šo triku veicējiem, piemēram, Kītonam, bieži nācās ārstēt kaulu lūzumus un citas traumas, jo aktieris teju visu fizisko kumēdiņu arsenālu izspēlēja pats.
Andersona filmu mizanscēnās jestru fizisku aktivitāšu nav, ja vien par tādu neuzskata deju grupas mēģinājumu "Balodī". Aktieri atrodas atsvešinātās vidēs, kurām nav konkrētas ģeogrāfiskas vai kulturālas piesaistes – tā, protams, vienmēr ir Ziemeļeiropa, bet tikpat labi kāds no ēku stūriem režisora attēlotajā pilsētā varētu būt filmēts arī Rīgā vai Cēsīs. Aktieru izkārtojums katrā plānā pakārtots tā dziļumam, bieži vien arī fonā atrodas kāds tēls, kurš lielākoties nedara neko būtiski svarīgu konkrētās situācijas ietvarā, jo viņa klātbūtne ir estētisks dekors. Mazkustīgu, glezniecībai pietuvinātu tēlu izkārtojumu kino mēdz dēvēt par tableau vivant, dzīvo gleznu. 19. gadsimtā tableau vivant bija turīgu kārumnieku izprieca nakts restorānos Vakareiropā – puskailas vai pilnīgi kailas sievietes kompozicionālos izkārtojumos uz skatuves attēloja kādu ainu no grieķu mitoloģijas, nekustīgos stāvus iedzīvināja rūpīgi izstādīts apgaismojums.
Vienā no Andersona filmu aprakstiem redzams kāda censoņa darba rezultāts: filmā "Tu, kas dzīvo" viņš saskaitījis 46 dzīvās gleznas. Režisoram esot raksturīga skrupuloza pieeja tam, cik dubli nepieciešami vienas ainas uzņemšanai – ja filmēšana rit bez lielas aizķeršanās, pietiekot ar 40 dubliem, pie pavisam veiksmīga zvaigžņu stāvokļa vai arī ja aina ir salīdzinošai vienkārša – ar 25. Turklāt katru reizi varot dzirdēt režisora ķiķināšanu par ainā izskanējušo joku, un nav svarīgi, ka viņš un pārējā filmēšanas grupa to dzirdējusi jau vairākas reizes.
Taču omulīgais, septiņdesmitgadīgais kungs, kurš atgādina Pasaku Jūli no grāmatas par Karlsonu, spēj būt arī indīgs un pakratīt pirkstu tām cilvēka izpausmēm, kuras nav glaudāmas pa spalvai. Tā, piemēram, viņa jaunākajā filmā ir iekļauts minicikls "Ecce Homo", kurā redzama sekojoša aina: atbaidošā statīvā ieslēgts mērkaķis, kuram uz galvas piestiprināta bļodiņa, kas savukārt ik pa brīdim nabaga dzīvniekam dod strāvas sitienu. Tikām laborante stāv pie loga un garlaikoti runā pa telefonu, sarunu epizodiski pārtrauc dzīvnieka kliedzieni. Par laimi, mērkaķis ir specefektu rezultāts, uz kuru kāda mana paziņa norādīja: "Šis efekts maksā vairāk nekā viena latviešu filma." Nākamā aina ciklā demonstrē amerikāņu kolonizatoru pulciņu, kurš uzrauga vergu soļošanu iekš savādas, milzīgas ierīces, kura atgādina mucu ar vairākām taurēm, kuras izklaidus saspraudītas pariktes korpusā. Kad visi vergi tajā sakāpuši, mucas apakšā tiek iekurts uguns, un pēc gandrīz tikpat ilga laika plūduma kā Oļega Jankovska gājienā ar svecīti Tarkovska "Nostalģijā" milzīgā iekārta sāk kustēties. Atskan ambienta mūzika ar simfoniskā orķestra pieskaņu, kas liek domāt, ka to kopīgi rada ieslodzīto cilvēku kliedzieni. Saistoša analoģija: iespējams, ka skaistu pieredžu veidotāji, "pateicoties" mums nezināmam paradoksam, īstenībā ir pretīgi un šausminoši elementi. Līdzīga epizode risinās Andersona īsfilmā "Lieliskā pasaule" (Härlig är jorden, 1991). Oficiozu onkuļu bariņš noskatās, kā kravas auto konteinerā tiek dzīti cilvēki – galvenokārt sievietes ar raudošiem bērniem. Vārdu sakot, deportācijas aina piepilsētas nekurienē. Fonā (plāna dziļums!) redzami bezkaislīgi un skumji blokmāju krāvumi, virs kuriem kā maza cerības gaisma pland vēlas pēcpusdienas saulrieta mākoņi. Starp citu, kravas auto konteiners ir aprīkots ar skursteni. Auto sāk braukt un, metot neskaitāmus lokus lēnām, pagalam lēnām attālinās no amatpersonu pūlīša, kurš kopš epizodes sākuma nav pakustējies ne par centimetru. Ko šie cilvēki bija nodarījuši? Vai pie vainas laikā nenomaksāta īre? To skatītājs tā arī neuzzina, un iemesls jau nemaz nav būtisks. Būtiska ir apjauta par šādas rīcības iespējamību realitātē. Tā, ņemot vērā pasaulē notiekošo šausmu apmēru, ir pavisam... reāla.
Filma "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci" noslēdzas autobusa pieturā, kurā kāds vīrietis piepeši attopas, ka ir trešdiena, nevis ceturtdiena, kā viņš bija iedomājies. "Bija tāda sajūta, ka ir ceturtdiena..." viņš domīgi saka. "Jūs nevarat just, kāda ir diena! Dienas tak ir sadalītas pēc savas kārtības. Vakar bija otrdiena, šodien attiecīgi trešdiena," viņu strostē vīrs uzvalkā, ar portfeli rokās. Šī aina ir Andersona firmas zīme, bināro opozīciju ilustrācija. Emocijas pret prātu, sapņainums pret racionalitāti, pārdomas pret pārliecību. Rojs Andersons nešaubīgi ir pirmo kvalitāšu atbalstītājs. Vēl vienā filmas ainā kāda meitene, kurai kurpē iekritis akmentiņš, novelk to un dauza pret koka kioska sienu, mēģinot traucēkli izdabūt laukā. Savukārt kioskā sēž pārdevēja, kurai liekas, ka ritmiskie sitieni ir domāti viņai, ka pie viņas ieradies pircējs. Viņa pietraucas no krēsla, kurā atpūtusies, un dodas pie letes. Bet meitene, pat nepaskatoties uz pārdevēju, dodas tālāk. Viņa pārstāv pasauli, kurā vairs nav uzmanības pret to, kas notiek apkārt. Meitenes rokā ir maisiņš ar tikko nopirktām drēbēm, viņa klausās mūziku telefonā, un – lai. Tā ir viņas ikdiena, viņas izvēles, bet pārņem sajūta, ka tai kioskniecei tomēr varēja kaut ko pateikt. Kaut vai vispār pamanīt viņu. Bet nav jau vaļas. Vienīgais, kuram ir laiks pārdomāt eksistences smalkumus, izrādās balodis. Viņam par to ir ļoti precīzs atzinums, pašam gan nekad kadrā neparādoties: "Kurrrrr, kurrrrr, kurrrrr..."
0