Bibliotēka
28.02.2006

Cilvēks bez valsts: Memuāri iz dzīves Džordža Buša Amerikā

Komentē
0
Saglabā

2005. gada 15. septembrī ASV Kurts Vonnegūts publicē līdz šim savu pēdējo grāmatu ar nosaukumu „A Man Without Country”, 2006. gada februāra sākumā grāmata tiek izdota arī Lielbritānijā, taču angļu izdevuma nosaukums ir garāks: „A Man Without a Country: A Memoir of Life in George W Bush's America”. Grāmatā apkopoti Vonnegūta pēdējos 5 gados publicētie raksti, no kuriem liela daļa pirmpublikācijas piedzīvojuši valdību kritizējošajā, alternatīvajā ASV laikrakstā „In These Times”. Piedāvājam fragmentu latviešu valodā.

R.T.

 

„Dari citiem tā, kā tu gribētu, lai viņi dara tev.”

Daudzi cilvēki domā, ka to ir teicis Jēzus, jo tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko Jēzus mēdza sacīt. Bet patiesībā to ir teicis Konfūcijs, ķīniešu filozofs, 500 gadus pirms visvarenākā un viscilvēcīgākā no visiem cilvēkiem — Jēzus Kristus — nākšanas pasaulē. Ķīnieši ar Marko Polo palīdzību nodeva mums arī makaronus un šaujampulvera formulu. Paši bija tik stulbi, ka izmantoja pulveri tikai uguņošanai. Un tais laikos vispār visi bija stulbi un abās zemeslodes pusēs neviens pat nenojauta par otras eksistenci. Mēs, bez šaubām, esam piedzīvojuši milzīgu progresu. Reizēm es vēlos, kaut nebūtu — man riebjas ūdeņraža bumbas un Džerija Springera šovs. Bet atgriezīsimies pie tādiem cilvēkiem kā Konfūcijs un Jēzus, un mans dēls, dakteris Marks, kuri katrs savā veidā ir teikuši, ka mēs varētu rīkoties cilvēcīgāk un, iespējams, padarīt pasauli mazāk sāpīgu. Viens no maniem mīļākajiem cilvēkiem ir Eižens Debs no Terre Hautas manā dzimtajā Indianas štatā. Jums šitais patiks — Eižens Debs, kurš nomira 1926. gadā, kad es vēl nebiju ne četrus gadus vecs, piecas reizes kandidēja uz prezidenta posteni no Sociālistu partijas saraksta. 1912. gadā viņš ieguva 900000 balsis, gandrīz sešus procentus balsstiesīgo skaita, ja jūs varat iedomāties šādas vēlēšanas. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņam bija sakāms sekojošais: „Kamēr vien pastāv zemākā šķira, es esmu tajā. Kamēr vien pastāv kriminālais slānis, es esmu no tā. Kamēr vien kaut viena dvēsele atrodas cietumā, es neesmu brīvs.”

Un kā paliek ar Jēzus Kalna sprediķi? „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”[1] Un tādā garā. Nedaudz nesakrīt ar republikāņu platformas vadlīnijām. Nedaudz nesakrīt ar Džordžu V. Bušu, Diku Čeiniju vai Donaldu Ramsfeldu. Kaut kāda iemesla dēļ visdaiļrunīgākie mūsu sabiedrības kristieši nekad nepiemin Kalna sprediķi. Bet bieži vien ar asarām acīs tie pieprasa, lai sabiedriskās ēkās pie sienas tiktu piesprausti 10 baušļi. Un skaidrs, ka tas ir Mozus, nevis Jēzus. Es neesmu ne reizi dzirdējis kaut vienu no viņiem, pieprasām, lai visur tiktu izkarināts Kalna sprediķis. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību — tiesas namā. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem — Pentagonā. Beidziet taču ākstīties!

Ir sagadījies tā, ka ideālisms, kura pietiktu visiem, nav taisīts no smaržīgiem rozā mākoņiem. Tas ir likums. Tā ir ASV konstitūcija. Bet man pašam šķiet, ka valsti, par kuras konstitūciju es cīnījos taisnīgā karā, tikpat labi varētu būt pārņēmuši marsieši vai apziņas parazīti. Reizēm es vēlos, kaut arī tā būtu. Jo tā vietā vara ir pārņemta ar visglumāko puču, kāds vien iedomājams lētas komēdijas un Policijas akadēmijas[2] stilā.

Man reiz jautāja, vai es nevarot piedāvāt kādu ideju patiesi šaušalīgam TV realitātes šovam. Man padomā ir viens šovs, kas jūsu matiem liks saslieties stāvus gaisā: „Viduvēji Jēlas studenti”. Džordžs V. Bušs ir sapulcinājis ap sevi viduvējas sekmes guvušus studentus no augstākajām aprindām, kuri nepārzina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, plus vēl tas, ka viņi ir nemaz ne tik slēpti rasisti, aka Kristieši, un plus vēl tas, ka viņi ir psihopātiskas personas jeb PP, kā medicīnā apzīmē gudras personības, kurām nepiemīt sirdsapziņa. Nodēvējot kādu par PP, viņam tiek noteikta absolūti cienījama diagnoze, tāpat kā, ja tiktu pateikts, ka viņam vai viņai ir apendicīts vai kājas sēnīte. Džordžijas Medicīnas koledžas profesora Dr. Hārvija Kleklija 1941. gadā publicētais darbs „Veselā saprāta maska” ir viena no nozīmīgākajām publikācijām par PP tēmu. Izlasiet to! Daži cilvēki piedzimst kurli, daži piedzimst akli vai vēl kādi, un šī grāmata ir par iedzimti defektīvām cilvēciskām būtnēm — tieši par tādām, kādu dēļ visa šī valsts un daudzas citas zemeslodes daļas šobrīd ir pilnībā sačakarētas. Šie cilvēki piedzima bez sirdsapziņas un pēkšņi viņi pārņem varu pār visu. PP ir cienījamas personas, viņi ļoti labi apzinās, kādas ciešanas viņu darbība var izraisīt citiem cilvēkiem, taču viņiem tas nerūp. Viņi nespēj par to rūpēties, jo viņi ir traki. Viņiem trūkst pāris skrūvītes! Un kurš sindroms gan vēl labāk atbilstu tiem daudzajiem vadošajiem darboņiem tādās kompānijās kā Enron un WorldCom un tamlīdzīgās, kas padarīja sevi bagātus, sagraujot savus darbiniekus un investorus un valsti, un kuri joprojām jūtas tik tīri kā tikko uzsnidzis sniegs, neskatoties ne uz ko, kas kādam varētu būt sakāms par viņiem. Un viņi atbalsta karu, kurš no miljonāriem uztaisa miljardierus un no miljardieriem — biljardierus, un viņiem pieder televīzija, un viņi iekļauj Džordžu Bušu savos algas sarakstos, un ne jau tādēļ, ka viņš ir pret geju laulībām. Tik daudzi no šiem bezsirdīgajiem PP šobrīd ieņem vadošus amatus federālajā valdībā, it kā viņi būtu nevis slimnieki, bet gan vadoņi. Viņi ir pārņēmuši vadību. Viņi ir pārņēmuši vadību pār komunikācijām un skolām, tā kā mēs tikpat labi varētu būt okupētā Polija. Viņi, iespējams, domāja, ka iesaistīt mūsu valsti nebeidzamā karā ir bijis vienkārši viens apņēmīgs lēmums. Iemesls, kādēļ tik daudzi PP ir spējuši izsisties korporācijās un šobrīd arī valdībā, ir tas, ka viņi spēj būt tik apņēmīgi. Viņi taisās kaut ko paveikt ikkatrā nolādētā dienā, un viņiem nav bail. Atšķirībā no normāliem cilvēkiem, viņus nekad nemāc šaubas, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņiem pie dirsas, kas notiks pēc tam. Viņi nemaz nespēj uztraukties par to. Izdarīt šo! Izdarīt to! Mobilizēt armijas rezerves! Privatizēt skolas! Uzbrukt Irākai! Samazināt veselības apdrošināšanu! Noklausīties visas telefonsarunas! Samazināt nodokļus bagātajiem! Uzbūvēt miljards dolāru vērtu pretgaisa aizsardzības sistēmu! Pie dirsas Hāgas konvenciju un Kijoto protokolu un In These Times, un pabučo man pakaļu. Mūsu dārgajā Konstitūcijā ir ieviesusies traģiska kļūme, un es nezinu, kā to varētu izlabot. Tā ir šāda: tikai garīgi slimie grib kļūt par prezidentiem. Šis fakts pierādījās jau vidusskolā. Tikai cilvēki ar diezgan manāmām psihes problēmām kandidēja uz klases prezidenta posteni. Maikla Mūra filmas „9/11 pēc Fārenheita” nosaukums ir parodija par lieliskās Reja Bredberija zinātniskās fantastikas noveles „451 pēc Fārenheita” nosaukumu. Četri simti piecdesmit viens grāds pēc Fārenheita ir degšanas temperatūra — nejaušas sagadīšanās pēc — papīram, no kā arī ir veidotas grāmatas. Bredberija noveles varonis ir pašvaldības ierēdnis, kura darbs ir grāmatu dedzināšana. Runājot par grāmatu dedzināšanu, es gribētu godināt bibliotekārus, kuri nekad nav izcēlušies ar fiziskā spēka dotībām, bet kuri ar pilnu krūti ir pretojušies antidemokrātiskajiem huligāniem, kad tie mēģināja aizvākt attiecīgās grāmatas no bibliotēku plauktiem. Un kuri iznīcināja kartotēkas, lai neatklātu domu policijai to personu vārdus, kas ir šīs grāmatas lasījuši. Tātad Amerika, kuru es reiz mīlēju, joprojām pastāv. Ja arī ne Baltajā namā, ne Augstākajā tiesā, ne Senātā un ne plašsaziņas līdzekļos. Amerika, kuru es reiz mīlēju, pastāv aiz bibliotekāru galdiem. Un, atgriežoties pie grāmatu temata: mūsu ikdienas ziņu avoti, laikraksti un TV šobrīd ir tik gļēvi, tik nevērīgi pret Amerikāņiem, tik neinformatīvi, ka tikai no grāmatām mēs varam uzzināt, kas patiesībā notiek. Es izmantošu citātu piemēram: House of Bush, House of Saud by Craig Unger[3], publicēta 2004., tā pazemojošā, apkaunojošā, asinīm aptraipītā gada sākumā. Gadījumā, ja jūs neievērojāt, nekaunīgi blēdīgu Floridas vēlēšanu rezultātā, kurās tika atviltas tūkstošiem afroamerikāņu balsis, šobrīd pārējai pasaulei mēs rādami sevi kā lepnus, ņirdzošus, žokļus atiezušus kara mīļus, bez mazākās nožēlas, kuriem pieder neiedomājami varenu ieroču krājumi un kuriem nekas nespēj stāties ceļā. Gadījumā, ja jūs neievērojāt, no mums šobrīd baidās un mūs ienīst tikpat stipri kā kādreiz nacistus. Un tam ir pamatots iemesls. Gadījumā, ja jūs neievērojāt, mūsu neievēlētie līderi ir dehumanizējuši miljoniem un miljardiem cilvēku tikai viņu reliģijas un rases dēļ. Mēs ievainojam tos un nogalinām tos, un spīdzinām tos, un ieslogām tos cik vien uziet. Liekam tiem darīt visu, kas mums ienāk prātā. Vieglāk par vieglu! Gadījumā, ja jūs neievērojāt, mēs tāpat dehumanizējām arī paši savus kareivjus, nevis viņu reliģijas vai rases dēļ, bet gan viņu zemā sociālā statusa dēļ. Aizsūtam tos, kur vien ienāk prātā. Liekam tiem darīt visu, kas mums ienāk prātā. Vieglāk par vieglu!

Es esmu cilvēks bez valsts visiem, izņemot bibliotekārus un Čigākas laikrakstu ar nosaukumu „In These Times”. Pirms mēs uzbrukām Irākai, majestātiskais „New York Times” garantēja, ka tur ir masu iznīcināšanas ieroči. Alberts Einšteins un Marks Tvens savas dzīves beigās atmeta ar roku civilizācijai, kaut arī Tvens pat nebija redzējis pirmo pasaules karu. Šobrīd karš ir TV izklaide, un Pirmajā pasaules karā bija divi amerikāņu jaunievedumi, kuri padarīja šo karu īpaši izklaidējošu — dzeloņdrātis un automāti. Šrapneli izgudroja anglis, kuram bija tāds pats vārds. Vai gan jūs nevēlaties, lai kaut ko nodēvētu jūsu vārdā?

Tāpat kā Einšteins un Tvens, arī es atmetu ar roku cilvēkiem. Es esmu Otrā pasaules kara veterāns un jāsaka, ka šī nav pirmā reize, kad man nākas padoties nežēlīgas kara mašīnas priekšā. Mani pēdējie vārdi? „Nevienam dzīvniekam nedrīkstētu nodarīt ko tādu kā dzīve, pat pelei ne.”

Napalms nāca no Hārvardas.

Veritas, ka mūsu prezidents ir kristietis? Arī Ādolfs Hitlers tāds bija.

Ko gan varētu teikt mūsu jaunajai paaudzei tagad, kad psihopātiskās personas, kurām nepiemīt ne sirdsapziņa, ne žēlsirdības vai kauna sajūta, ir pārņēmušas visu naudu no mūsu valsts glabātuvēm un korporāciju kasēm un padarījuši to par savējo?

Tulkojis Nils Sakss.

 

© 2005 Kurt Vonnegut. Extracted from A Man Without a Country: A Memoir of Life in George W Bush's America, published by Bloomsbury


[1] Izmantots 1965. gadā revidētais Bībeles teksts latviešu valodā.

[2] Orģināli: Keystone Cops — komēdijseriāls par policistiem 40-tajos gados.

[3] Praktiski netulkojama vārdu spēle, jo Amerikas institūcijās ir House of Commons un The House of Lords. Sauds bija Sauda Arābijas karalis (1953–1964), kurš nespēja tikt galā ar savas valsts ekonomiskajām problēmām un kuru nomainīja viņa brālis Faisals.

Kurts Vonnegūts

1848. - Klemens Vonnegūts, vecākais emigrē uz Ziemeļameriku1913. g. 22. novembris - Rakstnieka Vonnegūta vecāki - Kurts Vonnegūts, vecākais un Edita Lībere Indianapolisā apprecas.1914. - piedzimst brā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!