Vīvi Luika (Viivi Luik, 1946) ir viena no izcilākajām igauņu rakstniecēm, mūža un daiļrades ceļa pirmajā pusē viņa ir rakstījusi galvenokārt dzeju, taču nu jau vairākus gadu desmitus ir plaši pazīstama prozā — katrs viņas romāns tiek ievērots, lasīts, apspriests, tulkots citās valodās. Tiem vielu autore smeļas pati savā dzīvē, sasniedzot lielus vispārinājumus un dziļumus. Par romānu "Ēnu teātris" Vīvi Luika 2011. gadā ir saņēmusi Igaunijas Republikas kultūras balvu, arī balvu par labāko ceļojumu literatūras darbu.
Eseja
"...tur nebija ne grāmatplauktu, ne grāmatu skapja, un vispār nebija redzama neviena grāmata, it kā šī telpa nemaz nepiederētu gara darbiniekam. Telpā gan stāvēja mazs un zems skapītis, bet līdz grāmatskapja mēram tam bija tālu, un, ko tur glabāja, nav zināms...
Šī nelielā telpa, lūk, bija tā vieta, kuras klusumā dzima Tammsāres nozīmīgākie darbi un kur viņš nomira pie sava rakstāmgalda kā kareivis sargpostenī."
To var izlasīt Leonīda Treta grāmatā "A.H. Tammsāre, kādu es viņu pazinu". Un lasot var pavisam tieši jautāt, ko igaunis vispār zina par šo sev pašu pazīstamāko cilvēku, kuru daudzmaz ikviens lasītpratējs šai zemē fotogrāfijās pazīst un atrod kā pats savu radinieku.
Ko cilvēks zina par otru cilvēku? Kā viņš var otram uzticēties, ja nezina, kas ir otra skapītī?
Ja nu tur ir narkotikas, kaudze kailu bērniņu fotogrāfiju, žūksnis viltotas naudas, pistole! Ja vien būtu zinājuši iepriekš, nebūtu uzaicinājuši viņu uzstāties, nebūtu dāvājuši viņam smaidu!
Tā nu tas ir, ka cilvēks var sniegt intervijas, sacīt, ko viņš par to vai to domā, publicēt avīzē viedokļus, tomēr it neviens par viņu nezina it neko. Viņam gluži akli jāuzticas, jo nekāda faktos balstīta uzticēšanās nepastāv, jo bieži vien uzticēšanās un fakti nonāk pretrunā. Ja tu uzticies pašam cilvēkam, tad uzticies arī cilvēka skapītim. Ja arī viņš tur glabā apšaubāmas lietas, gan tad viņš pats zina, kāpēc tās tur ir.
Ja Tammsāres skapītī bija Dievs, vai tad viņā ateistu redzējušajai samērā ateistiskajai igauņu tautai būtu sava uzticēšanās jāņem atpakaļ un savas attiecības ar Tammsāri jāizbeidz?!
Sabiedrība pazīstama aktiera slepkavības stāstu varbūt tieši tāpēc apspriež tik gari un plaši, ka sakarā ar to ir atkal nācis gaismā cilvēka skapītis un tas, ka nav uzticēšanās. Ka uzticēšanās un fakti ir nonākuši pretrunā.
Vai šis aktieris tad būtu mazāk talantīgs, mazāk iemīļots, mazāk būtisks, ja no viņa skapīša parādītos kāda šaubīga paciņa? Vai tad viņam dāvātie smaidi būtu jāņem atpakaļ, jānožēlo sniegtā roka un attiecības jāizbeidz?
Kaut kas līdzīgs no šiem pārspriedumiem gribot negribot ir redzams. Lasītāji katru dienu atver avīzi un tic, ka viņi tur redz patiesas ainas par citu cilvēku domām, apģērbu, bērniem, istabām. Ka viņi uzzina, kā tas un tas dzīvo un kas viņam ir. Tic, ka ir otra skapīti apskatījuši, un miers.
Tomēr katrs kaut cik pieredzējis žurnālists zina, ka skapīti vaļā never neviens, un tas, kas skapja izskatā jāiznes tirgū, no ārpuses gan ir trakoti līdzīgs skapim, taču iekšā nav nekas vairāk kā koka klucis.
Nevajag gaidīt, lai cilvēkam būtu viena vienīga patiesība, un nevajag zaudēt uzticēšanos, kad noskaidrojas, ka patiesības ir vairākas. Pat no dienasgrāmatām un privātām vēstulēm neko daudz nevar uzzināt, jo kaut kas vienmēr paliek skapītī aiz atslēgas.
Tai pašā Leonīda Treta grāmatā, kuru es sākumā citēju, pareizāk gan sakot, šīs grāmatas pielikumā, var lasīt Ērika Tedera piezīmi vai precizējumu par Tammsāres materiālo grūtību un naudas rūpju dramatizēšanu un neatbilstību patiesībai, jo fakti rāda, ka Tammsārem naudas bijis gandrīz vai pārlieku. Bet viņš nav skapīti atvēris un citiem rādījis, kur viņš šo naudu lika.
Seko neziņas pilni un maziski pieņēmumi un spriedelējumi, kas noved pie tā, it kā cilvēkam drošs alibi būtu kārtīgas mēbeles un jauni uzvalki. Tad būtu zināms, kāpēc viņš grib naudu un zinātu, ka viņš naudu tērē dabiskā veidā.
Šis, protams, nav pārmetums Ērikam Tederam, kurš izsaka tikai vienu Igaunijā vispārizplatītu viedokli par Tammsāres naudas lietām.
Ja pēkšņi noskaidrotos, ka Tammsāre ir pīpējis opiju, ka viņam bijis jāuztur slims draugs vai jāskolo meitās sadzīvots bērns, ka viņš svaidījis naudu vējā un to slepus izdāļājis, vai tad viņa tēls parkā būtu jānoņem un attiecības jāizbeidz?
Ja viņa skapītī atrastu šaubīgu paciņu, vai tad viņš vairs nebūtu Tammsāre?
Tauta gaida atmaskojumus, taču neviens atmaskojums neatmasko nekā cita kā allaž vienu un to pašu. Ka cilvēkam ir skapītis, kura saturu tik un tā uzzināt nevarēs un ka tādēļ var uzticēties cilvēkam un ne faktiem, jo fakti bieži ir pretrunā ar uzticēšanos.
Būsim tad mierā ar to, ka Tammsāre vislabāk zināja pats, kam viņam bija vajadzīga nauda. Uzticēsimies skapītim, neredzot, kas tajā ir iekšā.
Tādā ziņā visas rakstnieku un politiķu uzstāšanās tautas priekšā ir tikai zināma izrāde un rituāls, pieklājība, neatkarīgi no tā, cik atklāti vai drosmīgi viņi būtu. Tautas priekšā neviens neatver skapīti. Neviens politiķis nesaka, ka viņš grib nākt pie varas un dabūt daudz naudas, bet apgalvo, ka grib uzlabot bezdarbnieku un jauniešu stāvokli.
Ja kāds arī tiešām grib uzlabot bezdarbnieku un jauniešu stāvokli, tad viņš savukārt nesaka to, bet kaut ko citu. Un patiesībā tauta to tomēr zina. Tā nemaz negaida patiesību, bet asprātību. Ne brīnumu, bet izveicību.
Tā kā skapītis ir patiesība, tad no tā arī kaunas. Citādi jau minētās atmiņu grāmatas beigas nevainagotu komentārs, kurš Tammsārem tomēr ļauj garīga cilvēka un Igaunijas Republikas priekšā parādīties cienīgā gaismā: "Kabinetā bija liels melnā ozolkoka grāmatskapis, kurā ietilpa apmēram tūkstotis grāmatu."
Tallinā
1998
No igauņu valodas tulkojusi
Rūta Karma
0