Recenzija
03.12.2007

Cik tālu līdz brīnumzemei?

Komentē
0
Saglabā

Pasakas pieaugušajiem mēdz būt visdažādākās. Ir vakara pasaciņas, ko televīzijas un radio ziņās stāsta pazīstami politiķi. Ir pasakas par bagātajiem un veiksmīgajiem, ko lasām krāsainos iknedēļas preses izdevumos. Ir pasakas visai ģimenei par varonīgiem policistiem un pašaizliedzīgiem mediķiem, par cietējām skaistulēm un dāsnajiem prinčiem (turpinājumos ik vakaru, ar atkārtojumu rīta pusē). Visbeidzot, ir pasakas grāmatas formātā. Un tikai nelielai daļai no šīm pēdējām pasakas nosaukumu var pielāgot bez sarkasma. Arī Nīla Geimena darbs „Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem, turklāt, atšķirībā no kārtējā daudzsēriju savārstījuma par A un B mīlu un naidu X pilsētā, tā nepavisam nepretendē uz realitātes atspoguļošanu. Tomēr, apvienojot vienā pārsimts lappušu gara literāra komiksa formātā gan iztēles piesātinātu fantāzijas kalambūru, gan ironisku monologu par dzīvi, kādu mēs to pazīstam, autors ir pamanījies radīt darbu, ko var uzskatīt par vienlaikus postmodernisma atbildi un reveransu ne tikai klasiskajai pasakai, bet arī citiem tradicionāliem žanriem - fantāzijas romānam un Bildungsroman, minot tikai dažus.

Reiz, tiekoties ar gados jaunajiem lasītājiem, Nīls Geimens esot atzinies: „Kad biju jūsu gados, pieaugušie man nemitīgi ieteica pārtraukt fantazēt. Tagad viņi man maksā, lai es to darītu.” Un pelnīti. Geimens ir viens no tiem rakstniekiem, kas pēdējo desmit gadu laikā ar panākumiem mēģina pārstrukturēt ierasto fantāzijas žanra kanonu pa savam un atjaunot lasītāja interesi par „sensenos laikos, tāltālā zemē” notiekošo, ar vieglu roku jaucot un miksējot žanru likumības, sapludinot fantāzijas, fantastikas, šausmu romāna, parodijas un bērnu literatūras robežas.

Formāli „Zvaigžņu putekļi” sākotnēji šķiet esam darbs, kas atbilst tieši jaunākajai auditorijai - tā ir pilnībā nokomplektēta maģiskā vide, kur netrūkst ne vienradža un runājošu koku, ne ļaunās raganas, daiļās princeses, pirātu un jaunā, mazliet pamuļķā varoņa, ne ceļojumu, burvestību un liktenīgās mīlas. Pat grāmatas āriene it kā nesola neko vairāk - neliela, krāšņi ievākota grāmatiņa, tā sakot, burvīga dāvana krustmeitai Ziemassvētkos. Hm, hm! Tātad jūs esat ērti iekārtojušies un plānojat savam mazulim nolasīt „skaistu pasaku”? Trešajā lappusē jūs ieķiķināsieties, ceturtajā sāksiet izlaist tekstu veselām rindkopām un visbeidzot piedāvāsiet bērnam „Sniegbaltīti”, vienlaikus veikli pabāžot dekoratīvo sējumiņu zem spilvena, lai vēlāk to izlasītu vientulībā.

Jā, no pasakas strukturālā karkasa viedokļa - viss kārtībā. Grāmatas varonis, mazdrusciņ savdabīgs jauneklis ar grūti izrunājamo vārdu Tristrans Torns dzīvo mazā Viktorijas laikmeta ciematiņā ar apskaužami pragmatisko nosaukumu Siena, dzīvo uz pašas Brīnumzemes robežas un, kā jau normālam cilvēkam klājas, neliekas par to ne zinis. (Kas tikai apstiprina to, ka mums katram vajadzētu izpētīt savu ciltskoku, lai vēlāk nepiedzīvotu ģenētiski noteiktas nepatikšanas.) Taču reizi deviņos gados pasauļu robežas saplūst, vienīgā eja mistiskajā Sienā, kas nodala abas pasaules, tiek atvērta, un viņā pusē tiek noturēts - kas gan var būt patērētājsabiedrībai raksturīgāk - tirgus, kur tiek pirkts un pārdots, mainīts un dažkārt par skūpstu atdots kaut kas vairāk par tveramo, turamo un nolietojamo. Arī Tristrans pats ir šāda tirgus darījuma rezultāts, kaut gan, atbilstoši žanra likumiem, pats to nezina. Vēl vairāk, turpinot visu romantisko, jauno dumiķu kanoniskās gaitas, puisis ir bezcerīgas mīlas upuris un, lai iekarotu savas izredzētās sirdi, sasola tai diezin ko - polārlāču ādas, okeāna pērles un visbeidzot (kad acīmredzot oriģinālo solījumu aptrūcies) zvaigzni no debesīm. Taču pat Viktorijas laika jaunavas, izrādās, nav bijušas ar pliku roku ņemamas. Solīji, puisīt, tad nu izpildi - āreče, kur tieši viena zvaigzne nokrita, aizej tur - nezin kur, un dabū ka to rokā! Atbilstoši žanra kanoniem un pie viena arī būdams, kā jau teikts, mazdrusciņ savdabīgs jauneklis, Tristrans nevis apskaidro meitenei, ka viss teiktais bijis jāsaprot metaforiski, simboliski un vēl sazin kā, bet testosterona uzplūdu dullumā dodas tieši pāri Sienai aizliegtajā teritorijā - nu tad meklēs ar’ to zvaigzni.

Un tā - gluži kā pēc notīm - sākas adrenalīnu rosinoša piedzīvojumu virkne, kuras laikā jauneklis ne vien no romantiska dumiķa pamazītēm nobriedīs par ne mazāk romantisku varoni, bet arī sapratīs, ka ar sievietēm dotiem solījumiem nevar jokot, jo sevišķi, ja šie solījumi skar vēl kādu sievieti. Jo, kā izrādās, arī kritusī zvaigzne nebūt nav auksts meteorīta gabals, bet gan elpojoša, simpātiska un nedaudz gražīga jaunava! It kā ar to nebūtu gana, stāstā tiek iesaistītas vēl vismaz trīs citas sievietes, no kurām viena (vai „trīs vienā”, atkarībā no skatījuma) meklē Zvaigzni pavisam nelāgos nolūkos, otra visur vazā sev līdzi trešo, bet trešā … taču atstāsim Tristranu, lai viņš šai serpentārijā, kurā pats iekūlies, pats arī tiek galā. Morāle vienkārša - kur zvaigzne vāļājas dubļos, tur arī ragana nav tālu. Piebildīsim vēl, ka piedzīvojumos piedalīsies arī šekspīriski negantu laumiņu banda, mataina radība, kuras suga vēl nav atklāta, septiņi esošie un topošie nelaiķi no karaliskas dzimtas, vismaz divi kazu sugas pārstāvji un vēl vesela plejāde dažādu radījumu un neradījumu.

Pasakas sižetā ievijas arvien jauni un jauni pavedieni, bet to risinājums vairs nebūt neglaimo žanra standartiem. Lasītājs ik pa brīdim iesauksies Eurēka!, sastapis virkni viegli atpazīstamu pasaku sižetisko aizsākumu - vienam karalim trīs dēli, kuram nu tiks tronis? nabaga sieviņa sūta dēlu uz tirgu pārdot vienīgo kazu, savukārt cits pavecs tantuks nobāzējies ceļmalā, lai kurinātu ugunskuru un atbildētu uz garāmgājēju jautājumiem… Ja jums liekas, ka te jau nu gan viss skaidrs kā diena, tad Geimens jūs ir it jauki apvedis ap stūri, quod erad demonstrandum. Trīs dēli minētajam soverēnam ir tamdēļ, ka pārējie četri viens otru ir apslaktējuši mantojuma tīkojumos, bet atlikušie trīs to paspēs stāsta gaitā, kazas pārdevējs ceļā gūst mācību neielaisties sarunās ar daiļām, svešām dāmām, bet viedās večiņas izdarības attiecībā uz ceļiniekiem nav ierindojamas nekādās pieklājības kategorijās. Vēl vairāk, lasītājam par ļaunu nenāks pārzināt arī angļu bērnu folkloru, jo vairākas epizodes labākajās „Alises Brīnumzemē” tradīcijās mēģinās demonstrēt, kā dabā varētu noritēt skaitāmpantos „Cik tālu līdz Babilonai?” un citos, kas Britu salās tikpat ierasti kā pie mums „Viena gara turku pupa”, aprakstītās gaužām neloģiskās darbības.

Grāmatas valoda plūst viegli un dabiski, tā ir drīzāk lasāma skaļi, nekā klusībā, kaut gan, kā jau teikts, vecākiem vajadzētu pašiem izlemt, vai atsevišķas epizodes būtu piemērotas gluži visa vecuma bērnu ausīm. Vecmodīgā trešās personas stāstījuma maniere pilnībā atbilst romāna darbībai Viktorijas laikā; no otras puses, ironiskais un brīžiem pat viegli ciniskais valodas stils (piemēram, epizode, kurā no debesīm nokritusī trauslā skaistule - zvaigzne smagi noplaukšķ purvā un turklāt vēl rupji nolamājas) neļauj stāstam iebraukt dažu fantāzijas autoru iemīļotajā piepaceltā (un jau pēc dažām lappusēm apnīkošā) rakstības stila grāvī. Taču lielākā „Zvaigžņu putekļu” veiksme ir tā, ka autors pamanās viendabīgā veselumā sapludināt pieaugušajiem domātu saturu ar bērnus sajūsminošu formu. Šī meistarība labi redzama arī pagaidām, izņemot „Putekļus”, vienīgajā latviski izdotajā Geimena darbā „Nekadiene”, taču, atšķirībā no „Nekadienes” tumšā un brīžiem uz šausmu romāna robežas balansējošā satura, „Zvaigžņu putekļi” dzirkstī atbilstoši savam nosaukumam - vieglā, daudzkrāsainā un apžilbinošā šampanieša gaismā, kur pat baismīgās epizodes, pasniegtas (tipiski britiska) labdabīgi dzēlīga humora mērcē, nemaz nespēj tā īsti šausmināt.

No otras puses, „Zvaigžņu putekļi” ir pasaka visās šī vārda nozīmēs - un, ja jums liekas, ka tas obligāti nozīmē kaut ko caurcaurēm rozā pūkainu, palasiet brāļu Grimmu pasaku oriģinālus, kas nav adaptēti bērnu jūtīgajai psihei. Pasakas ne ar ko neatšķiras no reālās dzīves tai ziņā, ka arī tur ļautiņi ēd un dzer, guļ un mirst (un dažreiz viens otram šai ziņā piepalīdz), šad tad nolamājas un nodarbojas ar mīlestību. Arī „Zvaigžņu putekļu” autors necenšas izdabāt pie disnejiski vieglās bezdomu pasaku pasaules pieradušajam lasītājam. Atsevišķās epizodēs (piemēram, aprakstot raganu iemīļotāko nākotnes pareģošanas metodi, kur centrālo vietu ieņem svaigi nokauta dzīvnieciņa iekšas) Geimens izmanto pat vēsturiskas reālijas, tomēr tāpēc šoks nebūt nav mazāks. Varoņiem ik pa brīdim parādās gluži sadzīviskas problēmas, kuras klasiskā pasaka visbiežāk ignorē - piemēram, ko ēst, kur gulēt, ko iesākt ar spiedīgu vajadzību doties uz tualeti pašā atbildīgākajā varoņdarba momentā? Neizpaliek arī ģimeniski kašķi (arī karalienes mēdz būt nešpetnas vīramātes!) un pašpalīdzības rokasgrāmatās it plaši aprakstītie „Marsa un Venēras” pārstāvju konflikti - nav jau arī brīnums, ja ņemam vērā, ka gan zvaigznes, gan raganas tās pašas sievietes vien ir. Un arī tas vēl nav viss…

Kopumā „Zvaigžņu putekļi” atgādina kaut ko vidēju starp Grimmu pasakām, „Bezgalīgo stāstu” un Tima Bērtona filmas scenāriju, kur sakausēts brīnumainais ar grotesko, skumjais ar smieklīgo, pārlaicīgais ar ikdienišķo. To vērts izlasīt, ja kārojas spožs un sirdi pacilājošs nieks, ģēnija joks, kas kā brīnumsvecīte var uz mirkli izgaismot tumšu ziemas vakaru. Jo Brīnumzeme ir tikpat tuva kā Babilona, kurp „vari aizkļūt, kamēr svece deg”. Ja tikai ir vēlēšanās noticēt, ka tā pastāv - nekur tālu, tepat vien, tepat aiz Sienas.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!