Foto: Reuters
 
Komentārs
09.08.2019

Cienījamie upuri

Komentē
14
Saglabā

Šonakt sēžu un skatos video no pagājušajā trešdienā notikušajiem mītiņiem Maskavā. Kaut kā biju palaidis tos garām, pārskrējis virsrakstiem neiedziļinoties. Viss tur notiekošais jau pasen šķiet pārāk absurds. Es vienkārši nespēju vairs izsekot, kurā mirklī N. tiek apcietināts un kurā – atkal arestēts. Reizēm liekas, ka tas notiek vienlaicīgi, ka tas ir tāds Šrēdingera arests, kaut gan tajā nav nekā smieklīga, protams. Sēžu un skatos, kā žurnālisti–blogeri–aktīvisti, kurus esmu pieradis redzēt cīņā ar nepareizi noparkotām mašīnām un nekvalitatīvu pārtiku tirgojošiem veikaliem, grūstās omoniešu, policistu un protestētāju pūļos ar kamerām, un man ir savādi. Tas vairāk atgādina kādu absurda uzvedumu, milzu performanci. Realitātes sajūta neatgriežas arī tad, kad vīri ķiverēs, bez jebkādām atpazīšanas zīmēm uz melnajām formām sāk ķert laukā no pūļa atsevišķus cilvēkus un vilkt tos uz netālu novietotajiem t. s. autozakiem, policijas autobusiem. Viņi kustas kā liels, zirnekļveidīgs radījums – salipuši kopā pa četriem pieciem, ložņā ap mītiņotāju rindām un, noskatījuši medījumu, piepeši metas tam virsū, ķerdami ar desmit rokām un sperdami ar desmit kājām, lai tad mežonīgā ātrumā vilktu pa zemi uz savu tīklu. Viņiem nav seju, nav vārdu, un, šķiet, viņi ir viens vesels. Draudzīgi skandējot "viens par visiem – visi par vienu", par vienu veselu sevi cenšas noskaņot arī pūlis, tomēr viņu biedrus turpina pa vienam ķert laukā no rindām un, lai to novērstu, ar saukļiem nepietiek. Visdrīzāk uz pasaules vispār nav nekā tāda, kas to varētu novērst. Tie, kas filmē notiekošo, jautā cits citam par pazīmēm, pēc kurām kopi izvēlas medījumu, bet nespēj atrast atbildi. Man šajā monitora pusē arī nav skaidri izvēles kritēriji. Cilvēkiem, kurus zemē nogāztus velk prom, rokās pavisam reti redz plakātus, viņi neizkliedz nekādus saukļus un visbiežāk padevīgi klusē, ļaujot apieties ar sevi kā ar kaušanai sagatavotiem jēriem. Tomēr viena kopīga iezīme ir saskatāma – izvēlētie uzkrītošā pārsvarā ir vājas miesas uzbūves vai ar īpaši miermīlīgu ārieni, tādi, kuriem parasti piesienas uz ielas, prasot cigareti. Man ienāk prātā, ka seju apslēpjošās ķiveres droši vien uzbrucējiem traucē ierasti grauzt saulespuķu sēkliņas.

Pie policijas autobusa, četru omoniešu atvests, stāv vecītis sirmu bārdu, baltā ietērpā. Viņam rokās ir A4 formāta lapiņa, uz kuras kaut kas sarakstīts. Viņš laipni smaida, cenšoties uzrunāt apkārt stāvošos kopus. Viņam esot svarīga vēsts, viņš saka, bet tālāk netiek, jo nekavējoties rupji tiek iemests autobusā. Turpat blakus kāda sieviete no grāmatiņas skaļi deklamē konstitūcijā noteiktās cilvēktiesības, līdz no muguras pieskrējusi jauna policiste rudu bizi viņu no visa spēka pagrūž uz autobusa pusi, kur sievieti pārķer pie durvīm stāvošie omonieši. Kamera seko policistei. Pūļa nosodošo saucienu samulsināta, viņa aizskrien gabaliņu nostāk, kur, seju saviebusi, rāda izstieptu rādītājpirkstu savam kolēģim – pēc visa spriežot, sūdzas par nolūzušu nadziņu.

Es skatos vienu video pēc otra bez kādas līdzdalības sajūtas. Vēroju trulās mentu sejas uz ekrāna un domāju par to, ka arī pats esmu gauži notrulinājies. Viens no blogeriem, kurš kandidē gaidāmajās Maskavas domes vēlēšanās, iedvesmas pilns stāsta kamerā, ka tā esot pastāvošās varas agonija. Ka tas esot point of no return. Man nav skaidrs, no kurienes viņam šī pārliecība. Arguments, ka "tagad visa pasaule to redzēs" ir diezgan naivs – visa pasaule "to" ir redzējusi jau sen un vairākkārt. Ticība, ka tieši šoreiz visa demokrātiski noskaņotā tautas daļa piecelsies un rīkosies, man atgādina izmisušā cerību brīnumam. Kāpēc gan lai Pū nespētu iesēdināt viņus visus? Tas taču nebūtu nekas tāds, kas viņu vēsturē ar viņiem pašiem jau nebūtu reiz noticis. Pēc brīža kandidāts, par spīti savam "specpersonas" statusam un žurnālista apliecībai, tiek aizturēts un aizvests.

Visu mītiņa laiku pār pūli no skaļruņa dārd draudīga, oficiāli militāra vīrieša balss, kas aicina cilvēkus izklīst un neaizmirst par atbildību. Antiutopijas iespaids no tā kļūst pilnīgs. Balss informē, ka pilsētas vadība darīs visu, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību. Un brīdina, ka piedalīšanās nesankcionētajos mītiņos var būt bīstama. Tajā nav nekāda zemteksta, tie ir pavisam klaji, skaidri draudi. Pie tam visi ir "cienījamie". Gan balss no skaļruņa, gan ruporos kliedzošie policijas priekšnieki nemitējas atkārtot: cienījamie iedzīvotāji, cienījamie pilsoņi, cienījamie pilsētas viesi. Dziļā cieņā todien apmēram 80 cilvēki tiks ievainoti un vairāk nekā tūkstotis – aizturēti. Par to, ka traucējuši omoniešu kustību pa pašu omoniešu nobloķētajām ielām.

Aizturēšanas pieņemas spēkā, nu jau cilvēki uz autozakiem tiek rauti cits pēc cita un pa vairākiem uzreiz. Viens pielādēts autobuss, taurei kaucot, aizbrauc, un vietā uzreiz nostājas nākamais. Kamera fiksē kādu sievieti ar mugursomu: viņa skaļi pretojas arestam. Pārlieku tuvā žurnālistu klātbūtne mentus mulsina un traucē veikt aizturēšanas procedūru ierasti nelikumīgi. Kaut kāda daļa no viņiem – lai arī vāji – tomēr apzinās, ka par klaju patvaļu var nākties atbildēt, vismaz teorētiski. Sākas dialogs. Sieviete paziņo, ka viņu saķēruši cilvēki bez atpazīšanas zīmēm uz formām, nenosaucot savus vārdus, un tāpēc viņa sevi neuzskata par aizturētu. Policistam līdzīgs cilvēks virsnieka cepurē šķielē kamerā un skaidro, ka viņa esot gan aizturēta, jo omonieši taču viņu atveduši.

"...вас к нам подвели..."
"Меня подвели уже много лет назад!"

Kāds puisis, kuru velk uz autobusu, kliedz Natašai, ka mīlot viņu un lai viņa nebaidās. Pēc mirkļa uz autobusu četru omoniešu rokām kā maiss tiek stiepta arī pati Nataša. Kopiem kļūstot aizvien zvērīgākiem, arvien niknāki kļūst arī pūļa skandētie saukļi. "Par mīlestību!" un "Šī ir mūsu pilsēta!" vietā nāk klasiskais "Putins čmo!" un "Policija ar tautu, nekalpo kropļiem!". Iedzinuši daļu no pūļa kādā skvērā, omonieši sāk grupēties, lai saskaldītu cilvēkus mazākos bariņos. Es zinu – esmu to jau pirms daudziem gadiem redzējis kādā janvāra vakarā Vecrīgā. Tāpat kā toreiz, cilvēki, ar novēlošanos sapratuši plānu, metas patverties apkārt esošajās kafejnīcās, tikai šoreiz tas neko daudz nelīdz – es sēžu un skatos, kā kafejnīcas terasē kādam puisim ar steku pārsit pieri, pēc tam viņu aizvelk. Puiša skatienā nolasāms mulss pārsteigums. Viņš, pacēlis asiņaino galvu, lūkojas uz apkārtējiem, kuri klusi stāv apkārt un cenšas kļūt neredzami, kamēr viņu velk garām. Es nezinu, par ko viņš tobrīd domā. Nezinu arī, par ko – un vai vispār – domā tie ļautiņi formās zem savām ķiverēm. Bet piepeši atceros un vairs nespēju izmest no prāta skaitli 15 000. Apmēram tik daudz, pēc statistikas datiem, slepkavību gadā tiek veikts viņu valstī. Nogalina par cigareti, nogalina par nepareizu vārdu un greizu skatienu. Reizēm nogalina tīrās izklaides pēc.

"Puisīši, cik jums gadu?!" jautā kāda kundze ķēdē stāvošajiem "kosmonautiem" bruņuvestēs. Katrā tādā mītiņā, katrā demonstrācijā, uz kuru pastāvošā vara atsūtījusi specvienības, lai tiktu galā ar tautu, būs vismaz viena kundze ar šo jautājumu. Vienmēr. Un vienmēr uzrunātie slēps acis, griezīs prom galvas un klusēs.

"Tak jauni vēl, zem trīsdesmit," atbildēs kāds viņu vietā no pūļa.
"Bet tie taču tad vēl bērni, nepieauguši puišeļi!" šausmināsies kundze.
"Pietiekami pieauguši, lai sistu sirmgalvjus un sievietes," viņai atbildēs.
"Nekas, paaugsies, visu sapratīs. Un pakārsies," kāds piebalsos.

Uz mītiņu atnesti krāsaini baloniņi. Tagad tie līksmi lidinās pa ielu starp omoniešu rindu un mītiņotāju pūli kā ironiska atsauce uz "puisīšu" vecumu. Viens no viņiem neiztur un pie kājām nokritušo zilo balonu nikni samin ar zābaku, izsaucot tuvāk stāvošo smieklus. Bezgala banāli, bet kaut kādā mērā šie smiekli laikam ir vienīgais legālais pūļa ierocis, kuru vismaz kāda tā daļa nebaidās pielietot.

"Tagad visa pasaule to redzēs" – šonakt es esmu pasaule, nogurušām acīm, krēslā pretī monitoram saliekusies pasaule. Apātiskas skumjas mijas ar neskaidri adresētu aizkaitinājumu. Es pabeidzu skatīties kādu padsmito video un, lai saērcinātu sevi vēl vairāk, atrodu NTV vakara ziņu ierakstu no mītiņa dienas. Tajā, protams, par notikušo nav ne vārda, toties uzzinu, ka Pū apmeklējis Somu līci un vizinājies zemūdenē, bet Lavrovs ciemojies Surinamā, kur uzņemts ļoti silti. Nākamās dienas vakara izlaidumā tēma tomēr tiek skarta – apmēram minūti garā reportāžā. Pēc īsa un melīga atstāsta par to, ka lielākā daļa no aizturētajiem pat neesot maskavieši un policija, par spīti visam, spējusi situāciju korekti izkontrolēt, diktors ironiski piezīmē, ka mītiņos piedalījušies 3500 cilvēku, kamēr paralēli notiekošo Burgerfestu Gorkija parkā apmeklējuši vairāk nekā 400 000. Un šī ir tā reize, kad vismaz par skaitļiem viņi nav samelojuši, es pārbaudīju.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!