Bibliotēka
26.04.2009

Četras vēstules Olgai

Komentē
0
Saglabā

118.

06.03.1982.

Mīļā Olga,

 

Nesen, skatoties kādu televīzijas reportāžu par govīm, atskārtu, ka govs vairs nav dzīvnieks — tā ir iekārta, kurai ir “ievade” (spēkbarība) un “izvade” (piens), kurai ir savs ražošanas plāns un savs operators un kuras uzdevums ir tāds pats, kāds tas šodien ir visai tautsaimniecībai, — ar iespējami mazāku ievadi panākt lielāku izvadi. Govs mums kalpo diezgan labi, taču par to cenu, ka tā vairs nav govs, — tāpat kā Ziemeļbohēmija ir būtisks degvielas avots (ja mālu ar brūnogļu piemaisījumu tā vispār var dēvēt) par to cenu, ka vairs nav vis mūsu dzimtenes daļa, bet gan kaut kas starp Mēness virsmu un atkritumu izgāztuvi. Domāju, ka šie “sīkumi” pietiekami uzskatāmi ilustrē to, kas patiesībā noticis ar civilizāciju un kas agri vai vēlu to iznīcinās (tas ir, ja pirms tam nenotiks “kaut kas” — kas tāds, uz ko mēs visi ceram, bet ko nespējam iztēloties), — cilvēks ir sagrābis pasauli tādā veidā, kas licis viņam to de facto pazaudēt; viņš to pakļāvis iznīcinot (kā tas Ivana zinātnieks, kurš radījumu nogalina, lai tas zem mikroskopa nespirinātos). Visdziļākie šo traģisko procesu iemesli, manuprāt, ir acīm redzami — absolūtā apvāršņa pieredzes krīze, kuru izraisījusi un nemitīgi padziļina mūsu civilizācijas garīgā struktūra, noved pie tā, ka zaudējam esamības viengabalainības izjūtu; pazūd dažādo eksistenču savstarpējā saistība un to savpatnības izjūta; izgaist šīs pasaules parādību noslēpumainā jēga (tās vairs nav nedz noslēpumainas, nedz jēgpilnas); viss ir vairs “tikai tas, kas ir”; un, pats svarīgākais, absolūtā apvāršņa pieredzes krīze likumsakarīgi noved arī pie krīzes cilvēkam raksturīgajā atbildības sajūtā — par pasauli un pasaules priekšā, tātad arī par sevi un sevis priekšā. Un kur nav šādas atbildības — kā jēgpilna pamata cilvēka attiecībām ar apkārtni —, neizbēgami zūd arī cilvēka identitāte jeb unikālā vieta pasaulē, kuru viņam piešķir šīs attiecības. Līdz ar to loks noslēdzies un to var rezumēt aforistiski: atņemot govij tās lopiskās savpatnības pēdējās paliekas, cilvēks sev laupījis cilvēcisko identitāti un pats kļuvis līdzīgs lopam. Un nudien — patērētāju ganāmpulkam raksturīgā dzīve, kuras izcila izpausme ir modernie mikrorajoni un izcils rīks — televizors; cilvēka sadalīšanās atsevišķās anonīmās funkcijās (ražotājs, patērētājs, pacients, vēlētājs utt.); viņa absolūtā bezpalīdzība sabiedrības anonīmo makrostruktūru priekšā; viņa totālā pielāgošanās vispārējai “morālajai” normai, kura paredz atteikšanos no visa, kas pārsniedz ganāmpulka dzīves apvārsni, — tas viss nozīmē, ka cilvēka identitāte slīgst arvien dziļākā un visaptverošākā krīzē.

Kā šī krīze izpaužas? Tūkstoš veidos: cilvēks, kas sapinies šais “pašapmāna” sabiedrības struktūrās, pārtop molekulā, kurai piemīt šīs struktūras pazīmes, proti, viņš zaudē seju, gribu un valodu un kļūst par tādu kā materializētu klišeju; viņš sarod ar manipulējamā lomu un vēlāk sāk ar to identificēties, tādējādi atkal no jauna atsakoties no sevis; zaudējis vēstures apvārsni, ar kuru, būdams vēstures subjekts, viņš būtu varējis izveidot radošas attiecības, viņš iegrimst “bezlaikā” un, zaudējis “konkrēto māju apvārsni” (ja mēs, piemēram, dzīvojam mikrorajonā, nav nekādas nozīmes tam, kur šis mikrorajons atrodas, jo visi mikrorajoni ir vienādi), viņš nonāk tādā kā anonīmā “netelpā” (jo eksistenciālās telpas un laika sabrukums un identitātes sabrukums ir kā savienotie trauki); aklā identifikācija ar “šķietamības pasaules” iracionālo plūdumu un atteikšanās no paša mēģinājumiem saprast pasauli un savu atbildību par to padara cilvēka “es” izplūdušu, nenoteiktu: jebkāda sakarība starp to, kas bija vai kam jābūt, ar to, kas ir, pēkšņi un uz visiem laikiem tiek pārvietota ārpus cilvēka paša un ārpus viņam piekritīgo rūpju zonas, līdz ar to, protams, pilnībā iznīcinot jebkādu saikni starp to, kas viņš ir vienā brīdī, un to, kas otrā. Šādi pārstājis galvot par sevi un savu dzīvi, cilvēks neizbēgami zaudē pašpārliecību un patstāvīgas personības godu un pārvēršas dubļu pikā, kas pilnībā atkarīga no savas piederības slīkšņai. (Starp citu: vai tas diemžēl nav simptomātiski, ka teju vislielākā spēcīgu personību koncentrācija — lai cik nožēlojama būtu to individualitātes izpausme — rodama, kā es arvien no jauna pārliecinos, cietumā?)

Pasaule, kādu rada modernais cilvēks, ir viņa paša stāvokļa atspoguļojums, un tas šo stāvokli attiecīgi vēl vairāk padziļina. Tā ir pasaule, kuras grožus cilvēks, tā sacīt, “izlaidis no rokām” — to dzen spēki, kuri pilnībā nodevuši īpašos apvāršņus un īpašo atbildību, turklāt, jo tie spēcīgāki, jo lielāka ir to inerce un nevaldāmība un attiecīgi spēcīgāks “magnētiskais lauks”, kas cilvēku arvien dziļāk un dziļāk ievelk bezpalīdzībā, atsvešinātībā, depersonalizācijā un visbeidzot — tā tad varētu būt pati “apakša” — liek viņam apātiski samierināties ar savu stāvokli.

Tas, ka viss ir tik slikti, protams, nav nekāds atklājums: šī problēma no dažādiem redzes leņķiem aplūkota tūkstošiem grāmatu; modernais cilvēks ir centīgs un prot visu sarēķināt, tādēļ jau ne reizi vien viņš ir rūpīgi izskaitļojis, kurp joņo paša radītā pasaule, kā arī daudzkārt konstatējis savu nespēju šo procesu jelkā ietekmēt.

Vai tiešām nekas nav līdzams?

Ja es uzskatītu, ka pamata problēma ir tas, par ko mani padara pasaule, — par sīku skrūvīti milzīgā mašīnā, skrūvīti, kurai atņemta cilvēciskā identitāte, — tad nudien darīt nevar neko: skaidrs, ka es nevaru apturēt ne zemes postīšanu, ne nāciju pieaugošo stulbumu un tūkstošiem jaunu ūdeņraža bumbu ražošanu. Taču, ja par problēmu uzskata to, kas katrs no mums ir pašos pamatos, proti, par ko — neatkarīgi no pasaules stāvokļa — mums katram dota iespēja kļūt, tas ir, par patstāvīgu cilvēcisku būtni, kura spēj izjust atbildību par pasauli un tās priekšā, — tādā gadījumā, protams, varu darīt daudz.

Piemēram, lūkot uzvesties tā, kā uzskatu par pareizu un kā saskaņā ar manu visdziļāko pārliecību būtu jāuzvedas visiem, proti, atbildīgi. Uz iebildumu, ka tam nav jēgas, mana atbilde ir pavisam vienkārša — ir gan!

 

— * —

Nupat saņēmu Tavu vēstuli nr. 57 (ziņas par Tavu slimību mani ļoti apbēdināja) un 56. vēstuli no Ivana — paldies par abām! [..] Pēc šīs saņemsi vēl divas “pārdomu vēstules” (tās ir jau gatavas — mani plāni nedaudz sarukuši), bet pēc tam ceru: a) pārdomu vēstules tikai saņemt un par tām priecāties; b) rakstīt (uzreiz tīrrakstā) par gadījuma rakstura notikumiem, banalitātēm, visādiem niekiem un ne vairāk kā laiku pa laikam improvizēti reaģēt uz saņemto vēstuļu bagātību. Arvien intensīvāk izjūtu nepieciešamību atvilkt elpu un bažījos arī, ka sapīšos un iestigšu savās pārdomās, tās pārstās piešķirt jēgu manai šejienes dzīvei un sāks to neciešami sarežģīt (ieslodzījums kā institūcija ir izveidots tā, lai laiks, ko cilvēks var atvēlēt kam citam, būtu minimāls). Turklāt man nav spēka (vismaz pagaidām) rekonstruēt savu seno vēstuli par “pasaules uzskatu”.* Galveno vēstules domu varētu rezumēt apmēram tā: esamībai ir daudz vaigu, un pret mums allaž pavērsts tas, kuru spējam uztvert; jebkāda viena uztveres līmeņa, viena redzespunkta, viena “vaiga” absolutizēšana neizbēgami ved nost no ceļa. Tādēļ man riebjas identificēšanās ar jebkādu slēgtu filozofisku sistēmu; dažas lietas mani uzrunā vairāk, citas mazāk, es spēju visai eklektiski uzņemt dažādas paralēlas intelektuālās izpausmes. Vajadzību paslēpties aiz kaut kā gatava un noslēgties sevī izjūt tie, kuru identitāte ir nedaudz “svaidīga”; tāds, kurš par savu identitāti ir puslīdz pārliecināts, bez sirdsapziņas pārmetumiem pasmelsies no visdažādākajiem traukiem un varbūt pat nemulstot “mainīs uzskatus” (vismaz dažus). Man šķiet, ka vislabākā doma ir tā, kura mēdz atstāt nelielu spraudziņu iespējai, ka viss patiesībā ir pavisam citādi. Šai sakarā gribētos piesaukt (cerībā, ka atkal to kaut kā nevulgarizēšu) Ivana domu, ka vēstījuma akts ir svarīgāks par tā “nedzīvo produktu”. Mana problēma tātad ir tā, ka, no vienas puses, es izjūtu dažkārt teju vai sāpīgu vajadzību (kā Z. N. precīzi atzīmēja) izpausties, bet no otras — mani biedē (arvien vairāk un vairāk) visi šīs vajadzības radītie “nedzīvie produkti”, jo, tiklīdz esmu tos radījis, uzreiz sajūtu, cik tie ir neskaidri (lai gan nezinu precīzos iemeslus — tos man parasti vēlāk atklāj Ivana vēstules). Būtu jauki, ja varētu bez mitas kaut ko rakstīt, saņemt reakcijas uz rakstīto un savukārt reaģēt, precizējot, attīstot, koriģējot (un atsaucot!) savus formulējumus, taču diemžēl tieši to es nespēju šeit darīt. (Jau pēdējā Z. N. reakcija un R. P. pārdomas vien man būtu bijis līksms pamudinājums veselai jaunai vēstuļu sērijai!) Nezinu, vai tā būtu piedienīgi, taču šo manu uztraukuma, mulsuma un izmisuma sajaukumu Z. N. varētu pieņemt kā pieticīgu, bet īstu (galu galā — autoreferāts!) sveicienu viņa gaidāmajā — kā mani brīdināja Ivans — četrdesmitgadē.

 

 

136.

10.07.1982.

Mīļā Olga,

 

3. Orientācija uz esību ved pretim jēgas meklējumiem — pašiem būtiskākajiem eksistenciālajiem meklējumiem. Tie nav kādas vienas vienības mērķa un funkcijas meklējumi attiecībā pret citu vienību tā vai citādi veidotas pasaules ietvaros, bet gan meklējumi, kas sniedzas tālāk par visu vienību un arī visas pasaules apvārsni. Par meklējumu priekšmetu cilvēks izvirza gan pasauli kā vienotu veselumu, gan sevi pašu; viņš meklē ar visu savu būtību, kura šais meklējumos pilnībā izmainās, tāpat kā izmainās arī pasaule; meklējumu mērķis ir pati esība. Turklāt kā eksistenciāls pārdzīvojums tas nevar saņemt nekādu konkrētu “atbildi”. Vienīgā reakcija uz to var būt tikai cits pārdzīvojums: jēdzīguma pieredze, kad esības balss mūsos līksmi sastop esības balsi pasaulē, — tā ir sastapšanās, kas abas balsis it kā atmodina pilnībā un ieskandina, tādējādi paverot mums pasaules esību, bet pasaules esībai — mūs. Citiem vārdiem, cilvēkam, kas meklē jēgu, pasaule to arī iegūst — un ne tikai kā viņa pieredzes satvars, kas vēl jāiedzīvina, bet vienlaikus arī pats iedzīvināšanas process, t.i., “es” aktīvās ienākšanas pasaules pirmatnējā svešādumā rezultāts un “es” pasaulē pastāvēšanas atspulgs tajā. Un patiesi — uz esību orientētā “es” pasaule atšķiras no tādas, kurā “es” iegrimis dzīvošanā pasaulē, — pirmajā gadījumā neko pilnībā nenosaka funkcija, viss kaut kādā neizdibināmā veidā pārspēj gan savu funkciju, gan sevi pašu; viss šķiet pavērsts pretim esībai, tās harmonijai, bezgalībai, pilnībai un noslēpumainībai; viss šķiet atspoguļojam šo pasauli apdzīvojošā subjekta atvērtību, viņa pazemīgo izbrīnu par esības pārākumu, bailes no tās, alkas pēc tās pieskāriena un neapslāpējamās cerības. Tieši šo grūti aptveramo, bet ārkārtīgi svarīgo dimensiju liktenīgi pietrūkst pasaulē, kurā “es” ir iegrimis dzīvošanā, — tā ir funkciju, mērķu un funkcionēšanas pasaule, pasaule, kas orientēta pati uz sevi un ieslēgta sevī, savā ārējā raibumā iekšēji tukša, savā iluzorajā bagātībā trūcīga, savā informācijas pārpilnībā neizglītota, auksta, atsvešināta un galu galā — absurda. (Spilgta ilustrācija tam ir modernais mikrorajons, kurš nodrošina dzīvesvietu, liedzot īstas mājas, — trūkstot genius loci, kas ļautu pārvarēt apmešanās funkciju, pilsētas mistērija ir vairs vienkārši tas, kas sarežģī dzīvi: mikrorajonā kādu atrast ir nevis piedzīvojums, bet nogurdinošs process.) Tā ir eksterjeru, ekstensijas un ekspansijas pasaule, pievarēšanas, pakļaušanas un iekarošanas pasaule — mēs iekarojam kontinentus, dabas bagātības, gaisa telpu, matērijā iesprostoto enerģiju, Visumu. Iekarošanas mērķis, protams, ir tikai iekarot, un, kad iekarošana pabeigta, neizbēgami parādās pazīstamā iekarotas zemes ainava — kontinenti ir izpostīti, zemes dzīles izlaupītas, atmosfēra piesārņota un matērijā iesprostotā enerģija atbrīvota ar tūkstošiem kodolgalviņu, kuras spēj desmit reizes no vietas iznīcināt civilizāciju un planētas virsmu. Un kā veiksmīgas Visuma iekarošanas rezultāts uz Mēness spīguļo grabažas — neliels ieskats tajā, par ko šī civilizācija gatava pārvērst planētu, uz kuras pati radusies.

Iegrimšana dzīvošanā izjauc līdzsvaru eksistences iekšējos nolūkos un tādējādi noliedz tās dramatiski pretrunīgo būtību; šī pretruna, kas (būdama atzīta) varētu būt eksistences uzplaukuma dzinulis, kļūst (būdama padzīta aiz tās robežām) par tās kapu. Šī iegrimšanas pasaule izaug no cilvēku integritātes krīzes, no iekšējās pasaules krīzes, no subjekta kā subjekta krīzes; tā ir cilvēka atbildības krīzes izpausme, kura vienlaikus šo krīzi vēl vairāk padziļina. Iegrimšana dzīvošanā tātad ir nonākšana apburtā lokā, kurā nevarība, kas meklē kompensāciju varas orģijās, pati sevi sakāpina tiktāl, ka cilvēks — gluži kā Gētes burvja māceklis — spēj vien neizpratnē blenzt uz to, pie kā novedusi viņa augstprātīgā saprašanas ilūzija.

Kā šo apburto loku pārraut? Šķiet, ka pastāv tikai viens ceļš — revolucionāra pagriešanās uz esības pusi. Šāda pagrieziena pirmais priekšnosacījums, protams, ir atzīt, ka loks ir apburts. Modernais cilvēks, manuprāt, līdz šādai atziņai jau ir nonācis — tā slēpjas absurda pieredzē.

Puķe, zivs, galaktika, neitrīno, cilvēka nervu sistēma — jebkas, kas nav cilvēka radīts, — mūsos var modināt pārsteigumu, bailes, prieku un dažnedažādas citas sajūtas, taču pats no sevis nevar radīt absurda sajūtu. To vienmēr izraisa tikai kas tāds, ko dara cilvēks, cilvēku veidotas institūcijas, viņa domas, produkti, attiecības, rīcība utt. Proti, sastapties ar absurdu nozīmē pieredzēt, ka tāds, kas tiecies pēc jēgas vai kam pēc tās būtu bijis jātiecas, — t.i., kaut kas dziļi cilvēcisks — pēc jēgas vairs netiecas vai ir to pazaudējis. Tātad tas nozīmē zaudēt saikni ar esību, pieredzēt jēgas sabrukumu, tas nozīmē cilvēcei atklāt, ka tā pati sevi nodevusi, “nogājusi no ceļa”, — un tieši tāpēc atkal uz šī ceļa atgriezties: apzinoties jēgas trūkumu, sevi no jauna piesaka ilgas pēc tās. Ja “jēga” ir caurcaurēm cilvēciska kategorija, tad “bezjēga” tāda ir pat divkāršā nozīmē — tā ir cilvēciska ne tikai tāpēc, ka to izdzīvo cilvēks, bet arī tāpēc, ka cilvēks to piedzīvo, tikai un vienīgi saduroties ar to, ko pats izdarījis. Tā ir uz esību orientētā “es” pieredze līdz ar pastāvēšanā iegrimušo “es” — cilvēka pieredze aci pret aci ar sevi. Un, pat ja tā atgādina pirmatnējo pasaules svešāduma pieredzi vai liek tai atdzīvoties, absurduma pieredze — kuru “nobriedušais es” piedzīvojis relatīvi vēlu — līdzinās tai tikai attāli: pasaules svešādums tajā nav tāds, kādam tam jābūt, un nav tas, kur esam “pirmatnēji” ierauti; gluži pretēji — tas ir tāds, kādam tam nevajadzētu būt, un kurā mēs savā ziņā paši sevi iesviežam. Jo vai tad tieši te nesākas patiesais absurdums?

Mēness nav absurds. Absurda ir cilvēka tur atstātā mēslaine; un ne jau Mēnesim, bet mēslainei pietrūkst jebkādas virzības uz esamību un tās noslēpumaino kārtību — tai trūkst pat vismazākā pārsteiguma, pazemības un cerības atspulga, ko izjūt esību alkstošs cilvēks. Tajā ir tikai no konteksta izrautu lietu postaža, iekarotāju uzpūtība, tiem rēķinoties, ka aiz viņiem sakops gūstekņi un iekarotie, un tādu cilvēku bezcerība, kuri nejūt saikni ar bezgalību, bet gan tikai ar šodienu. Absurdā (jo savas augstprātības dēļ tā ir nožēlojami nepraktiska) apdzīvošanas ekspansija, par ko jāmaksā ar iedzīvošanās spējas zaudēšanu. Cilvēks te sevi piesaka nevis kā kā gudrs Visuma kārtības dalībnieks, bet gan kā augstprātīgs tā postītājs, kurš sev līdzi nes tikai nepiederību, nekārtību un veltīgumu. Tā ir grēkā kritušās cilvēces vizītkarte — cilvēces, kura no savas pastāvēšanas moduļa izsviedusi — kā kaut ko pārāk smagu vai lieku — pašu svarīgāko, proti, pastāvēšanas jēgu, un līdz ar to sev pašai — novēloti — par brīnumu likusi pastāvēšanai nonākt aci pret aci ar izmiršanas draudiem. Tātad muguras pagriešana esībai šī vārda filozofiskajā nozīmē galu galā ved uz šausminoši nefilozofisku neesību.

(..)

Skūpstu Tevi,

Vašeks

 

 

137.

17.07.1982.

Mīļā Olga,

 

Jau daudzu gadu garumā ik reizi, kad pārdomāju atbildības tēmu vai ar kādu to pārrunāju, prātā ienāk kāds triviāls piemērs — naktī iekāpju tramvaja otrajā vagonā, lai nobrauktu vienu pieturu. Vagons ir tukšs un tajā nav arī konduktora, tāpēc par biļeti jāmaksā, iemetot sīknaudu attiecīgajā kastītē (cik man zināms, Prāgas tramvajos šī pašapkalpošanās sistēma vairs nav spēkā). Tātad es varu iemest sīknaudu kastītē, bet man tas nav jādara: ja neiemetīšu, neviens neredzēs, neviens nekad par to neuzzinās, neviens nekad nevarēs šo pārkāpumu pierādīt. Un te nu es nonāku milzu dilemmas priekšā (neatkarīgi no tā, cik man ir naudas) — mest vai nemest? No manas pastāvēšanas pasaulē viedokļa neapšaubāmi saprātīgāk ir nemest — iemest sīknaudu kastītē būtu tas pats kā iesviest to renstelē, tas nozīmē pilnīgi brīvprātīgi un veltīgi šķirties no vienas kronas. Tomēr par spīti tam es mulstu, svārstos, prātoju, patiesībā pat varētu teikt, ka gandrīz mokos. Kādēļ? Kas man tomēr liek to kronu iemest? Pavisam noteikti tās nav bailes no iespējamās nemaksāšanas sekām — absolūti izslēgts, ka mans pārkāpums tiks atklāts un es saņemšu par to sodu; tā nav arī vēlme kādam demonstrēt savu cieņu pret pilsoņa pienākumiem — tāpat kā nav neviena, kam nosodīt nemaksāšanu, nav arī neviena, kas novērtētu maksāšanu. Draugi, līdzpilsoņi, tauta, sabiedrība, transporta pārvalde un pati valsts šajā brīdī guļ ciešā miegā un atrodas ārpus manas dilemmas, jebkāda apzināta uzmanības pievēršana viņu viedoklim neapšaubāmi būtu bezjēdzīga. Dilemma ir tikai un vienīgi man un nekādu lomu nespēlē tas, vai man rūp vai nerūp kāda cita viedoklis. Un vēl vairāk — uz šo konfliktu neattiecas pat tas, cik lielā mērā mani satrauc vai nesatrauc kopējais labums — skaidrs, ka nakts brauciens tramvajā izmaksās sabiedrībai tieši tik, cik izmaksās, neatkarīgi no tā, vai es par to samaksāšu vai ne, un skaidrs, ka no transporta pārvaldes finanšu bilances viedokļa ir vienalga, vai tās aktīvos parādīsies vai neparādīsies mana krona. Tad kāpēc kaut kas tomēr man liek samaksāt? Vai otrādi — kāpēc doma par nemaksāšanu man izraisa sirdsapziņas pārmetumus?

 

[..]

 

* Runa ir par vēstuli nr. 78 — autors kļūdaini domāja, ka tā nebija saņemta.

 

No čehu valodas tulkojusi Rita Ruduša.

Vāclavs Havels

 Čehu rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs. Domātājs un politiķis, disidents un cilvēktiesību aizstāvis, ilggadējs Čehijas prezidents, augstākās valsts amatpersonas rangā oficiāli pārstāvējis četras ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!