Kadrs no Ali Abasi filmas "Kur satiekas pasaules"
 
Blogs
06.11.2018

Cerību stariņi uz ekrāna

Komentē
0

Trešā dienasgrāmata no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF)

"What’s your trigger?" savam skatītājam jautāja Rīgas Starptautiskā kinofestivāla filmu ievadrullītis. To varētu tulkot apmēram tā: "Kas tevi aizķer?" vai "Uz ko tu pavelcies?" Vai arī paļauties uz "Google translate" un palikt pie "Kāda ir tava sprūda?". Kā jau iepriekš minēju, šogad festivāla programma bija rūpīgi jāanalizē, lai ar mazāko kļūdas iespējamību apmeklētu sev piemērotākās filmas. Tomēr 30% apmeklētāju pieaugums salīdzinājumā ar pagājušo gadu rāda, ka viss izplānots pareizi un festivāls pieņemas apjomā un spēkā.

Cits jautājums, kas kņudēja smadzenēs pirms katra seansa, – vai tiešām Latvijā nekas labs nevar notikt bez ātro kredītu atbalsta un tādējādi – bez to reklāmas? Var iebilst, ka tas taču labi, ka šie monstrozie biznesa veidojumi vismaz dara arī kaut ko labu, taču ir tāda jocīga sajūta, ik pirms katras filmas uzmirdzot lielajam ātro kredītu logo uz ekrāna. Protams, skaidrs, ka atbalsts ir vajadzīgs, un varam jau pieņemt, ka šie kredīti, kas spodrina savu tēlu, ir dāvana kultūrai (tāpat kā drīz dāvana kultūrai būs alkohola, cigarešu un azartspēļu patērētāji), tomēr kaut kas cinisks jaušas šādu dižsponsoru klātbūtnē.

Kāds no festivāla ārzemju viesiem, bērnu filmu programmu eksperts, mums kādā brīdī jautāja: "Un kā jums liekas: vai bērnu filmām drīkst būt sliktas beigas?"

Teicu, ka pavadīju visu bērnību pārliecībā, ka tieši tā ir vienīgā atšķirība starp bērnu un pieaugušo filmām – pieaugušo filmām vienmēr ir sliktas beigas. Nu, un vēl pieaugušo filmās ir sekss, bet bērnu filmās tā nav. Savādi, ka bērnībā neiedomājos par korelāciju starp nelaimīgām beigām un seksa klātbūtni uz ekrāna. Bet, nē, protams, bērnu filmām drīkst būt skumjas beigas.

"Drīkst. Bet man liekas, ka nedrīkst būt tā, ka beigās vispār nav cerības."

Nodomāju, ka šis kritērijs man liekas piemērojams visu vecumu skatītājiem. No otras puses – ir cilvēki, kas iet uz kino, lai tikai tur piedzīvotu šausmu filmu pieredzi – un nekas viņus nedara līksmākus kā mākslīgas asinis un biedējošs uzbudinājums, savukārt citi, visticamāk, labprātāk koncentrēti piedzīvo eksistenciālas ciešanas bez vismazākā cerību stariņa uz ekrāna. Katram savi izlādēšanās mehānismi. Lai vai kā – visas filmas, ko redzēju Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, šo cerību vienā vai otrā veidā ietvēra. Varbūt tā ir tīrā sagadīšanās, varbūt daļa no festivāla vēstījuma.

Informācija par to, kuras no festivāla filmām tiks iekļautas kinoteātru regulārajā repertuārā, šķiet, pilnībā nav pieejama, bet paredzams, ka daļa no tām nokļūs uz ekrāniem drīzumā, bet dažas, piemēram, Vitālija Manska "Putina liecinieki", Voša Vestmorlenda "Kolete" vai Ērika Popes "Ūteija, 22. jūlijs" jau redzamas "Splendid Palace" un/vai "Forum Cinemas". Atliek cerēt, ka šim sarakstam ar laiku pievienosies vēl daudzas citas.

"Popcorn Venus" jeb sieviešu veidoto filmu programmā vienīgā svaigi tapusī filma no demonstrētajām bija "Gaisma" (angliskais nosaukums "Mademoiselle Paradis", vāciskais – "Licht") – šķietami klasiska kostīmdrāma, kas tomēr aiz parūkām un citiem butaforiskiem elementiem slēpj diezgan mūsdienīgu interpretāciju par reāliem notikumiem 18. gadsimta Austrijā. Pianiste un komponiste Marija Terēzija fon Paradī (Mocarta laikabiedre un viņa konkurenta Saljeri skolniece) zaudē redzi agrā bērnībā, un filmas stāsts seko īsam atveseļošanās posmiņam, kad ārsta Franca Antona Mesmera uzraudzībā jaunā sieviete sāk atgūt spēju redzēt. Mesmers, "dzīvnieku magnētisma" teorijas (no tās vēlāk attīstījās hipnozes prakses) radītājs ar netradicionālām metodēm izdara to, kas citiem ārstiem nav izdevies, taču ir kāds "blakusefekts". Vai tas ir atveseļošanās stresa rezultātā, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet Marija Terēzija vairs nespēj izcili spēlēt klavieres. Viņa pat mēģina to darīt ar aizsegtām acīm, bet tik un tā vairs neizklausās pēc brīnumbērna, ar ko tik ļoti lepojās vecāki, liekot Marijai izklaidēt augstāko sabiedrību ar savu klavierspēli. Viņai pašai nav nekādas teikšanas pār to, vai prioritizēt redzi vai talantu, to viņas vietā izlemj tēvs. Epizodes, kur viņu izstāda apskatei – re, kā spēlē, re, nedaudz arī dejo, re, atgūst redzi, re, spēj atšķirt krāsas – liek domāt par suņu izstādēm vai ko tamlīdzīgu, un kamera ķer aktrises Marijas Viktorijas Dragus mīmiku tuvplānos, ļaujot izdzīvot gan diskomfortu, ko rada šie svešie skatieni, kurus, pat ja nevar redzēt, var sajust, gan arī parādot tuvumā viņas intīmās attiecības ar mūziku. Režisore Barbara Alberta rāda savas varones bezspēcību to priekšā, kas izlemj viņas likteni, bet vienlaikus filmas inscenētāja neiezīmē viņu kā bezpalīdzīgu upuri. Brīžam Marija Terēzija ir patīkami nepatīkama un nebūt neiemieso nevainojamas cietējas tēlu. Marija pārējiem lielā mērā ir tikai instruments kāda cita cilvēka statusa stiprināšanai – ārsti sacenšas par to, kurš viņu izārstēs, lai iemantotu slavu, bet tēvs uzskata viņas talantu par savu (un no sevis iedzimtu) kapitālu. Tai pašā laikā sākumā Marija ir visnotaļ neiecietīga pret savu jauniņo istabeni, kuras un citu kalpoņu stāsti arī noris fonā, tādējādi parādot arī Marijas privileģētību uz viņu fona. Filmā redzamās mūžīgās netaisnības skumdina un sadusmo, un arī liek uzdot jautājumu – cik daudz mums ir izdevies attālināties no šādas cilvēka vērtības mērīšanas, tāda līmeņa ikdienišķas subordinācijas un cik bieži mūsdienās cilvēks pret savu gribu tiek izstādīts apskatei un vērtēšanai? Šīs filmas kontekstā "sieviešu kino" nozīmē juteklisku kinovalodu, kā arī maigu ironiju par "mērīšanos ar krāniņiem". Kritiķu atsauksmes vienbalsīgi filmu ceļ debesīs.

"Kur satiekas pasaules" (angliski vienā vārdā – "Border") savukārt ir mazliet pretrunīgi vērtēta Zviedrijas un Dānijas kopražojuma filma, kuras scenārijs balstīts uz zviedru nu jau pasaulslavenā ekranizētā vampīrstāsta "Let The Right One In" autora citu romānu. Patlaban tā ir arī Zviedrijas izvirzītā kandidatūra Amerikas Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram" par labāko ārzemju filmu. Filmas pirmie kadri iepazīstina ar galveno varoni Tīnu, kura vizuāli uzkrītoši atšķiras no citiem cilvēkiem, un viņas savdabīgo izskatu – plato degunu, izvirzīto pieri un nestandarta sakodienu – papildina ieradums izteiksmīgi ošņāt gaisu. Nedaudz sabojājot pārsteiguma momentu – viņa ir trollis. Tas gan atklājas pietiekami ātri, pie tam to var gadīties uzminēt pašiem, pirms to uzzina Tīna. Taču šī nav pasaku filma, bet gan sociāla drāma, kas šķetina jautājumus par iederēšanos sabiedrībā, piederēšanu kopienai un arī par standarta izpratni par to, kā izskatās un kas ir normālais un pieņemamais. Savelkot kopā faktu, ka filmas režisors ir irāņu izcelsmes Dānijas iedzīvotājs, un filmas oriģinālo nosaukumu, pieņēmu, ka stāsts būs par imigrantiem, iespējams, smalka metafora bēgļu krīzei vai kas tamlīdzīgs. Taču nav tik vienkārši, kaut vai tāpēc, ka pati Tīna ir robežsardze un viņas darbā ietilpst savu pārdabisko spēju izmantošana, lai gluži burtiskā nozīmē uzostu kontrabandu vai cita veida robežu šķērsojošas nelikumības. Un viņai liekas, ka viņa ir viena pati tāda jocīga visā pasaulē, līdz viņa satiek savu līdzinieku, kurš, atšķirībā no Tīnas, nav piemērojies eksistencei cilvēku vidū, bet gan pilnībā izdzīvo savu mežonīgo dabu. Pirmkārt ir interesanti vērot, kā režisors abu varoņu kaislību uzliek uz ekrāna, akcentējot visu to, kas šajos tēlos varētu šķist nepievilcīgs, – dzīvniecisko, neestētisko, primitīvo un agresīvo. Tiesa, dzimumakta kulminācija – papildināta ar datorefektiem – izskatās komiski, un, iespējams, spēcīgāks rezultāts būtu bez vairākiem diezgan lētiem trikiem. Arī par pašu ļaunāko cilvēka dabā izvēlēta pedofilija, un konkrētie noziedznieki, ko Tīna palīdz notvert, gluži tāpat kā troļļu dzimumorgāni nejauši tapuši par karikatūrām. Taču filma "Kur satiekas pasaules" drosmīgi jauc žanrus, izdomājot pati savus spēles noteikumus, tāpēc šādas nianses ir grūti vērtēt un saprast, kur tas ir pasaku filmai piederīgs naivums, kur – precīza mitoloģijas kopija, bet kur – ciniska ironija. Šī ir viena no filmām, uz kuru reakcija variēs no "pilnīgs sviests" līdz "aizraujoši, pārsteidzoši, neparasti", bet jebkurā gadījumā taps skaidrs, ka šāda līmeņa oriģinalitāte stāstījumā ir reta parādība, it sevišķi kombinācijā ar spēju noturēt skatītāja uzmanību visas filmas garumā.

Man festivāla pēdējā filma bija "Pacēlāju valsis" – vācu režisora Tomasa Štūbera traģikomisks un poētisks attiecību tēlojums, kas gandrīz visas filmas garumā norit milzīgā vairumtirdzniecības bāzē. Filma ir tik ļoti piepildīta aizkustinošām cilvēciskām detaļām, ka jebkāda veida nepilnības ir viegli piedot. Tikko darbā pieņemtajam Kristiānam ne pārāk labi izdodas vadīt pacēlāju, bet viņam ļoti iepatīkas kāda bāzes darbiniece. Lielos vilcienos tā arī ir stāsta esence, tikai šeit viss slēpjas mazajās lietās. Piemēram, fototapetēs, slepenās cigarešu pauzēs tualešu kabīnēs vai faktā, ka saldēto produktu nodaļu visi dēvē par Sibīriju. Pacēlāju operatori tiek mācīti ar tādu nopietnību, it kā te taptu jaunie piloti, īpaši valdzinošs ir biedējošais mācību video, kur redzams, kā, neuzmanīgi rīkojoties ar pacēlāju, asinis šķīst uz visām pusēm, tiek norautas rokas un citi orgāni. Nakts maiņas seko viena otrai; lai tiktu galā ar šo ne pārāk aizraujošo darbu, katrs lielveikala iemītnieks piekopj savu taktiku un tehniku – mielojas ar izmetamajiem produktiem, padara kafijas pauzes par maziem svētkiem, stāsta leģendas par citām nodaļām vai, teiksim, vada pacēlāju ar tādu virtuozitāti, ka skatītājiem aizrautos elpa. Ja, protams, būtu kāds, kas skatās. Raudzīties kā filmas skatītājai uz šiem mēģinājumiem ikdienišķo un nesvarīgo pārvērst dzejā un dzīves esencē ir vienlaikus uzjautrinoši un sāpīgi. Un, protams, arī grūti panesamas realitātes iespējams pieņemt kā normu, tikai noslēdzot tādu kā nerakstītu paktu, ka visi iesaistītie izliksies, ka šī eksistence ir absolūti apmierinoša, neuzdos jautājumus un neļausies pašrefleksijai. Bet vienmēr ir viens cilvēks, kurš neiztur un vai nu kaut ko pasaka skaļi, vai kā šajā filmā – ar savu rīcību pārējiem klusējot atzīst, ka ir tā, kā ir. Bet nekas... Jādzīvo tālāk. Ir tik daudz plauktu, ko piepildīt.

Galvenā varoņa romantisko interesi Marionu atveido Sandra Hūlere, kas izpelnījās uzmanību ar savu tēlojumu melnajā komēdijā "Tonijs Ērdmans", kas kādu laiku bija redzama arī Rīgas kinoteātros. Savukārt galvenās lomas atveidotājs Francs Rogovskis paralēli bija redzams citā festivāla filmā – Kristiāna Pecolda "Tranzītā", kā arī Sebastjana Šipera "Viktorijā" un "Netflix" skatāmajā savdabīgajā indie romantiskajā komēdijā "Mīlas steiki". Viņa Kristiāns gandrīz nemaz nerunā. Un tomēr spēj par sevi izstāstīt visu. Sirsnīga, maiga un saudzīgi vērojoša filma. Un pirms tam mēs nezinājām, ka iespējamas tik daudzas joku variācijas par tēmu "palešu pacēlājs lielveikalā".

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!