Foto – Ilmārs Šlāpins
 
Viedokļi
14.06.2016

Cepties un/vai šmorēt

Komentē
7

Nogurušas feministes piezīmes

Nesen savā blogā iesaistījos interesantā diskusijā. Ierakstā biju aprakstījusi dažādas fitnesa nodarbības, kuras apmeklēju, kā arī sūkstījos par to, ka tomēr ciskas joprojām nav pietiekami slaidas. Šīs manas triviālās pārdomas izpelnījās pārmetumus par to, ka tas esot liekulīgi – vienlaikus būt feministei un rūpēties par savu ārējo izskatu, pārdzīvojot par liekajiem kilogramiem. Sākotnēji es vienkārši sadusmojos (kā jau visiem zināms, feministes ikdiena lielākoties sastāv no dusmošanās), bet tad aizdomājos par to, ka es tiešām esmu diezgan slikta feministe. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu nogurusi.

Konkrētais pārmetums iezīmē vairākas tendences – stereotipu par to, kā feministei ir jāizskatās un jāuzvedas: ja tu publiskajā telpā izsakies par noteiktiem jautājumiem, no tevis sagaida īpašu uzvedības modeli visās dzīves sfērās. Tātad – ja es skaitos "publiska feministe", no manis sagaida, ka mani neuztrauks nekādi "patriarhālās sabiedrības" uzspiestie skaistuma ideāli. Jā, tas, protams, būtu jauki, bet diemžēl es dzīvoju sabiedrībā, kurā jebkurš idiots autobusā var atļauties izteikt piezīmes, ka man derētu novājēt, un kurā apzīmējums "feministe" ir sliktāks nekā "rasiste". Turklāt, pateicoties Nacionālās apvienības aktivitātēm, liela sabiedrības daļa vispār feminismu uztver kā kaut kādu sātanistu sektu, kas iznīcinās ne tikai Latvijas kultūru, bet arī visas pasaules nākotni. Un vienā brīdī apnīk jau simto reizi skaidrot, ka feminisms ir sievietes iespēja izvēlēties to, kā dzīvot savu dzīvi. Apnīk pēc katras seksistiskas piezīmes skaidrot, kāpēc nav īsti forši tā sacīt. Apnīk skaidrot cilvēkiem, ka tādi apzīmējumi kā "genderisma ideoloģija" nav leģitīmi izmantojami diskusijās. Apnīk cīnīties ar viesturiem rudzīšiem, uģiem kuģiem un latvietes karmām, jo vienā brīdī par prioritāti kļūst piepildīt savu "feministisko" mērķi – dzīvot savu dzīvi.

Taču no šī noguruma rodas liela problēma – pazūd motivācija turpināt būt politiski un sabiedriski aktīvai, kas ir ne tikai feministu, bet arī jebkuras demokrātiskas valsts iedzīvotāja tiesības un arī pienākums. Jo, kā bija rakstīts uz kādas meitenes T krekla: "I can't believe I still have to protest this shit" [1]. Šķiet neticami, ka joprojām ir jācīnās par it kā pašsaprotamām lietām. Bet ir.

9. jūnija rītā, kad bija paredzēts pikets pie Saeimas, lai protestētu pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot savas olšūnas, es biju uzlikusi četrus modinātājus. Katru no tiem izslēdzu, izmantojot iespēju pagulēt vēl piecas minūtes. Visbeidzot, gulējusi četras stundas, pārgurusi rausos laukā no saviem pēļiem, lai dotos protestēt pret kaut ko tik absurdu, kam vispār nevajadzētu vairs būt aktuālam jautājumam. Kamēr citur pasaulē feminisms cīnās ar patiesi aktuālām problēmām, Latvijā ir nepieciešams 8.30 no rīta doties pie Saeimas ēkas, lai atgādinātu valdības vīriem un dāmām, ka sievietes ķermenis nepieder valstij un ka nedzemdējusi sieviete ir spējīga pati pieņemt lēmumus. Savu nogurumu arī sajutu, stāvot ar plakātu un vērojot, kā Parādnieka kungs, pašapmierināti smīnot, pa kluso no sāniņiem ielavās Saeimas namā. Vēl lielāku nogurumu uzdzina Jāņa Iesalnieka tviterkontā publicētais foto, ar kuru viņš vēlējās pierādīt, ka feministes stāv zem sarkanajiem karogiem. Tas, ka foto sagroza faktus, radot iespaidu, ka divi dažādi protesti ir viens un tas pats, nav svarīgi. Jo pret pārmetumiem, ka šī ir faktu sagrozīšana, ko teorētiski neviens valstsvīrs nedrīkstētu atļauties, Iesalnieka kungs atbildēja ar dzelžainu loģiku: "No kuras puses nācu, no tās arī bildēju." Kā pret kaut ko tādu iebilst? Šobrīd šāda attieksme valstiskā līmenī sastopama ik uz stūra. Arī Baibas Rudevskas pētījums par Stambulas konvenciju veikts tieši ar šādu pašu attieksmi: "No kuras puses lasīju, no tās arī analizēju."

Tas, ka pārņem vēlme padoties un neiesaistīties nevienā publiskā diskusijā, ka rokas nogurst, turot vienus un tos pašus plakātus atkal un atkal, tomēr nav pietiekami spēcīgs arguments, lai, piemēram, nedotos uz šo pašu piketu arī 16. jūnijā. Tas, ka es visticamāk nekad savas dzīves laikā neziedošu nevienu olšūnu, nav gana liels iemesls, lai neiestātos pret šādiem likuma grozījumiem. Jo, pirmkārt, tas ir viens no mūsdienu feminismam svarīgākajiem jautājumiem – sievietes reproduktīvo tiesību aizstāvība. Otrkārt, šāda attieksme valsts līmenī paredz to, ka nedzemdējušai sievietei nepienākas tādas pašas tiesības kā dzemdējušai. Treškārt, šādu likuma grozījumu pieņemšana paver ceļu tālākiem sieviešu (un ne tikai) tiesības ierobežojošiem likumprojektiem. Ceturtkārt, arī šajā gadījumā parādās satraucoša tendence – balstīt likumprojektus un nostāju valstiski svarīgos jautājumos apšaubāmu "ekspertu" viedokļos, neizmantojot zinātniski pamatotus pētījumus, bet gan rīkojoties līdzīgi kā slinki studenti, rakstot referātus – kaut kur sameklējot savus argumentus atbalstošus, lielākoties no konteksta izrautus citātus un viedokļus. Piemēram, augstskolās pasniedzēji mēdz par šādu rīcību studentiem samazināt novērtējumu, nevis apbalvot šādu pētniecisko darbu ar, es nezinu, padomnieka amatu Tieslietu ministrijā.

Tāpēc es vēlētos aicināt visus, kuriem ir svarīgi dzīvot indivīda brīvību neierobežojošā valstī, neļauties šim nogurumam. Jā, mēs joprojām dzīvojam sabiedrībā, kurā gandrīz jebkurā ar feminismu saistītā diskusijā piedalīties tiek uzaicināts Viesturs Rudzītis, kurā iedzīvotāji interneta komentāros pie rakstiem par apšaudi Orlando pauž savu sajūsmu par to, ka nogalināti geji, kurā LELB apzināti atgriežas viduslaikos, kurā sievietes tiek uzskatītas tikai par dzemdēšanas mašīnām un kurā iestāšanās pret restriktīvām normām tiek zākāta par "radikālu feminismu". Bet, ja turpināsim dzīvot pēc vecāku mācītā principa "gudrākais piekāpjas", nemaz nepamanīsim, kā LU Teoloģijas fakultāte nonāks baznīcas pakļautībā un kā nedzemdējušas sievietes tiks nosūtītas uz "apaugļošanas nometnēm".

Vai tas izklausās absurdi? Varbūt. Bet absurdāk ir ļauties nogurumam, cīnīties ar vēlmi ierakstīt tviterī, ka tāds un tāds politiķis ir lohs, virtuvē pie vīna glāzes sūdzēties par Latvijas atpakaļrāpulīgo politiku, bet neko nedarīt. Jā, varbūt sanāks izlaist kādu treniņu, bet tas nekas – pagaidām arī resniem cilvēkiem joprojām ir tiesības.

[1] Burtiski – es nespēju noticēt, ka man joprojām jāprotestē pret šo sūdu.

 

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!