Pirms dažām dienām interneta veikalā "eBay" uzdūros piedāvājumam nopirkt pavecu grāmatu – 1847. gadā izdotu romānu krājumu, kura sākuma cena izsolē bija viena mārciņa. Līdz virtuālās izsoles beigām bija atlikušas divpadsmit minūtes, es piedāvāju pusotru mārciņu, kāds (iespējams, automāts) pārsolīja mani vēl par pusmārciņu, beigu beigās es vinnēju ar 2.20 un ieguvu savā īpašumā glītu sējumiņu ar "Classical Tales", kurā bija iekļauti desmit atsevišķi darbi – to skaitā Semjuela Džonsona "Stāsts par Rasellasu, Abesīnijas princi", Gētes "Jaunā Vertera ciešanas" un Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumi". Pēdējais, šajā izdevumā iespiests vairāk nekā 100 gadus pēc tā uzrakstīšanas, jau sen bija kļuvis par klasiku, lai arī visos laikos nedaudz pretrunīgi vērtētu.
Šķirstot grāmatu, pamanīju tajā vairākus izsmērētus laukumus – kāds bija centies aizkrāsot ar tinti divas konkrētas rindkopas, bet kāds cits, iespējams, jau krietni vēlāk, mēģinājis cenzēto vietu atmazgāt. Grāmatas papīrs bija gadījies izturīgs (tā vispār bija visai labi pārcietusi savu 167 gadus ilgo mūžu), un visas šīs darbības nebija būtiski sabojājušas sējumu.
Ieskatoties cenzētajās vietās, pamanīju, ka rindkopas, kuras kāds ir centies padarīt nesalasāmas, ir tās pašas "piedauzīgās vietas", ko mēs visi labi atceramies kopš bērnības – apraksts par to, kā Gulivers ar čurāšanu apdzēsa ugunsgrēku Liliputijā, un ainiņa, kurā Brobdingnagas milžu galma dāmas spēlējas ar Guliveru, izģērbjot to un ieslidinot sev starp krūtīm. Smieklīgi, protams. Svifts, viņa izdevējs, grāmatas īpašnieks un grāmatas lasītājs jau sen ir miruši, bet Gulivers joprojām ir dzīvs un nešpetns.
Tāds, lūk, pavisam konkrēts un cilvēcisks stāsts par cenzūras gadījumu – par kāda mums nezināma grāmatas īpašnieka cīņu ar vārda brīvību un kāda cita centieniem izlasīt "aizliegto", par procesu, kas, lai arī cik politizēts un sabiedrisks nebūtu kļuvis tajā vai citā vēstures brīdī, vienmēr sākas un beidzas ar personisku izvēli. Arī šodien.
1