Domas
07.06.2012

Cenzūra latviešu gaumē

Komentē
1
Saglabā

Jaunākās ziņas, 1929. gads, Nr. 136

Hipotētiski varētu pieņemt, ka Latvijas sociālajā atmiņā cenzūra ir jēdziens ar negatīvu zemtekstu. Jau parādoties pirmajiem izdevumiem latviešu valodā, tie tika pakļauti gan vietējās bruņniecības, gan Krievijas impērijas cenzūras žņaugiem. Cenzūra kā atslēgvārds parādās arī padomju un nacistisko totalitārisma režīmu raksturojumos. Savukārt cenzūras pastāvēšana t. s. brīvvalsts laikā tiek piemirsta. Šī tēma ir ar milzīgu saturisko kapacitāti un arī aktualitāti, jo tieši cenzūrai pakļautie izdevumi vai kultūrprodukcija lielā mērā veidoja latvisko identitāti ar tai raksturīgajām pagātnes un nākotnes konstrukcijām.

Cenzūras dzimšana

Cenzūru Latvijā neieviesa Kārlis Ulmanis, tā pastāvēja jau kopš valsts dibināšanas sākumiem. Valsts drošības vai vēlāk arī nācijas morāles saglabāšanas dēļ politiķi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas valstīs bija gatavi daļu vārda un izteiksmes brīvības ziedot šo vērtību saglabāšanai. Lai arī cenzūra oficiāli pastāvēja tikai kino produkcijas caurskatīšanai, tomēr arī masu informācijas līdzekļi un grāmatas atradās Iekšlietu ministrijas Preses nodaļas (vēlāk – Preses un biedrību nodaļas) ierēdņu uzmanības lokā, un viņi veica pēccenzūru. Iekšlietu ministrijas instrukcijā Preses nodaļai bija noteikti nodaļas uzdevumi: uzraudzīt visu iekšzemes periodisku un neperiodisku presi, saucot pie atbildības par likuma pārkāpumiem presi; ziņot Iekšlietu ministram par lietderīgiem ierosinājumiem presēm, kā arī par preses uzbrukumiem dažādām valsts iestādēm un par visādām presē uzrādītām nebūšanām; cenzēt ārzemju preses ražojumus; izdot grāmattirgotavu un kinoteātru koncesijas un uzraudzīt šīs iestādes, kā arī cenzēt kinematogrāfu filmas.[1] Piedevām parlamentārisma laikā gan Saeimā, gan ministrijās notika pārrunas par cenzējošo mehānismu pastiprināšanu tādā vai citādā gadījumā.

1927. gadā Izglītības ministrijas paspārnē, par piemēru ņemot Veimāras republikā izdoto likumu par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītras literatūras, tika pieņemts līdzīgs likums un izveidota komisija, kas sāka izveidot jaunatnei kaitīgo sēnalu un neķītrību literatūras sarakstus. Tomēr jau 1928. gada sākumā Latvijas izglītības darbinieki pieprasīja, lai no laikrakstiem pazustu raksti un ilustrācijas, kas "sīki attēlo izvirtuļu darbus, kā arī pašnāvības un vispār noziedzības un ar to ārkārtīgā mērā demoralizē mūsu skolu jaunatni." Tā kā likums neļāva vērsties pret šādas informācijas parādīšanos, tika rosināts valsts iestādēm šādiem izdevumiem nesniegt nekādu informāciju.

Jau no valsts pastāvēšanas sākumiem cenzūra pastāvēja arī pastā, ievērojot, lai Latvijā netiktu iepludināta valstij naidīga literatūra. Šādu literatūru drīkstēja saņemt tikai Saeimas deputāti, pārējiem bija jāizprasa atļaujas, pierādot tāda vai citāda darba saņemšanas "nepretvalstisko" mērķi un soloties to nedot citiem lasīt. Līdz apvērsumam "demokrātiskā" cenzūra aizliedza vairāk par 2500 ārzemju preses izdevumiem. Cenzēja arī kinoprodukciju, aizsedzoties ar sabiedriskās tikumības saglabāšanas masku.

1933. gada oktobrī pēc iekšlietu ministra Gotfrīda Mīlberga (literārās aprindās pazīstams kā Skuju Frīdis) iniciatīvas pieņēma izmaiņas Sodu likumā, kas paredzēja sodīt katru, kas ar faktu ļaunprātīgu izmantošanu, kritizējot Saeimu, Ministru kabinetu vai valsts iestādes amatpersonu, radījis neuzticību iestādei vai amatpersonai. Paša G. Mīlberga paskaidrojumos Iekšlietu ministrijas amatpersonām tas ticis darīts, jo daļa preses sākusi nevēlamu valsts drošībai kaitīgu virzienu un zem valsts darbinieku kritikas tiekot "dzīta aģitācija", kas "cenšas noķengāt visu līdz šim valsts iekārtā pastāvošo un nomelnot personas, kurām kāds sakars ar valsts iekārtu un valsts darbu." Tādā veidā varas kritika ne tikai cenzēta, bet arī kriminalizēta vēl pirms Ulmaņa apvērsuma.

1934. gada maijā pēc apvērsuma tādējādi nebija nepieciešams lauzīt galvu par cenzūras iestāžu radīšanu, tāpat arī sabiedrība bija pieradināta pie domas, ka ir iespējams ierobežot vārda brīvību, ja vara to uzskata par pamatotu. 1934. gada 16. maijā stājās spēkā noteikumi par iepriekšējās cenzūras ieviešanu preses izdevumiem, ko veica Iekšlietu ministrijas preses un biedrību nodaļa vai provincē augstākais policijas priekšnieks.[2] Jau tā paša gada rudenī režīms sāka domāt par iepriekšējās cenzūras atcelšanu. Cenzūras ierēdņi skaidroja, ka tās atcelšana radītu pozitīvu iespaidu tautā un ārzemēs un laikrakstu izdevējiem pašiem būtu jāpievērš lielāka vērība saturam, apzinoties atbildību, kuru viņi uzveļot cenzoru pleciem. Piedevām tas ļautu cenzoriem vairāk laika veltīt izdevniecību un grāmattirgotavu kontrolei. 1934. gada 17. novembrī iepriekšējā cenzūra Latvijā tika atcelta.

Laikposmā līdz 1937. gadam jaunais režīms kopumā izdeva 19 dažādu likumu un rīkojumu, kas reglamentēja gan preses, gan cenzūras darbību. Uz cenzūras procesiem tieši vai netieši iedarbojās arī citas izpildvaras institūcijas, gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošā Politiskā pārvalde, gan Ārlietu, Finanšu un Izglītības ministrija. Sistēma galēji nostabilizējās, 1937. gadā izveidojot Sabiedrisko lietu ministriju (SLM), kas pārņēma no Iekšlietu ministrijas arī visu cenzūras aparātu, kā arī ar 1938. gadā pieņemto jauno preses likumu, kas būtībā legalizēja režīma jau iedibināto cenzūras kārtību.

Robi cenzūrā

Režīma cenzūras mehānismos bija arī robi. Šos robus atklāt palīdzēja arī neko ļaunu nedomājošu cilvēku iniciatīva. Tā 1936. gada martā kāds "mūzikas mīlētājs" Amatovičs vērsās pie Kultūras fonda ar lūgumu samazināt muitu "krietnām patafona platēm un adatiņām". Preses un biedrību nodaļa, kurai tika pāradresēts melomāna Amatoviča ierosinājumi, reaģēja, atzīstot, ka "iesniegums gan netieši atgādina, ka skaņuplates satura un mūzikas ziņā nav vēl padotas cenzūras kontrolei, ar ko tad arī izskaidrojams, ka tādi mazvērtīgi, tautas estētisko gaumi maitājoši gabali kā, piem., "Šņāci, Minna" varējuši parādīties un ilgu laiku apgrozīties tirgū. Ņemot teikto vērā, vēlams turpmāk pieskaitīt skaņuplates poligrāfiskiem ražojumiem un pakļaut tādai pat kontrolei kā visus iespieddarbus." Tā lētāku patafona adatiņu un skaņuplašu vietā kungs bija nevilšus pastiprinājis cenzūras darbalauku.

Cenzori

Sabiedrisko lietu ministrijas Preses nodaļā, balstoties uz preses likumu, likumu par spiestuvēm, bibliotēkām, lasītavām un par tirdzniecību ar iespieddarbiem sekoja preses darbībai valstī, regulēja no ārzemēm iesūtīto iespieddarbu izplatīšanu Latvijā. Cenzēja periodiskos un neperiodiskos izdevumus un izdeva minētos likumos paredzētās atļaujas, piemēram, kongresu, konferenču, loteriju, cirkus izrāžu, kinomatogrāfu, teātra izrāžu utt. sarīkošanai. Cenzēja arī no ārvalstīm ienākošo kino un fonogrāfisko produkciju. Preses nodaļā strādāja tikai 27 ierēdņi, kas tomēr spēja visumā nodrošināt cenzūras procesa norisi.

Cenzoru amata kvalitāti labi raksturo paša cenzoru biroja sniegtais pārskats, kurā atzīmēts, ka "cenzoram jāprot orientēties iekš- un ārpolitiskos jautājumos, jāzina pastāvošie likumi un noteikumi par poligrāfiskajiem ražojumiem, jāprot novērtēt beletristisko un publicistisko literatūru, bet it īpaši cenzora darbā nepieciešamas svešvalodu zināšanas. Latvijas periodika iespiesta 9 valodās, bet neperiodisko izdevumu cenzoram savā dienestā jāprot 25 valodas, pieskaitot vietējiem darbiem arī tulkojumu oriģinālvalodās, ko cenzors, saskaņā ar preses likuma noteikumiem, nedrīkst ignorēt. No ārzemēm importētā literatūra uzrāda 32 valodas, nerēķinot dialektus."

Rekordists cenzēšanai svešvalodās bija cenzūras biroja pārzinis Eduards Paegle, kas lasīja (tiesa, vairums tekstu ar vārdnīcas palīdzību) 25 valodās. Viņa 1937. gadā sniegtie ierosinājumi visumā labi atsedz apzinīga cenzūras ierēdņa prasmes un ambīcijas. (Sk. Pielikumu.)

Pašu cenzūra svešām vajadzībām

Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijas valdība centās dažādā veidā nosargāt pasludināto neitralitāti. Neitralitātes sargāšanā, protams, tika iesaistītas arī cenzūras iestādes, aizliedzot Latvijā ievest gan vācu, gan angļu, gan franču izdevumus, "kas varētu kaitēt neitralitātei".

1940. gada jūnija notikumi Latvijā, saprotams, skāra arī cenzūras darbu. Pēc šī laika dokumentiem spriežot, padomju režīms veikli izmantoja jau funkcionējošo cenzūras sistēmu savu mērķu realizēšanai. Jau 18. jūnijā Latvijas cenzori, balstoties uz Ulmaņa režīma preses likumu, aizliedza virkni ārvalstu izdevumu, kuros bija "nepatiesas ziņas par Latviju un kuras bija naidīgas Padomju Savienībai" – respektīvi, notikušais atainots kā padomju agresija. Nākamajās dienās "draudzīgajai PSRS" aizliegto naidīgo izdevumu skaits pieauga. Līdztekus tam tika atcelti arī ierobežojumi un aizliegumi, ko šī pati cezūra bija noteikusi padomju izdevumiem un kultūras produkcijai. Lai arī jau 21. jūnijā tika mainīta SLM politiskā vadība, iepriekšējie cenzori rūpīgi turpināja darbu. Tikai 1940. gada 9. augustā Ministru kabinets pieņēma likumu par Galveno literatūras pārvaldi, ar ko tika sākta cenzūras pārveidošana pēc padomju parauga. Bet tas jau ir cits stāsts.

Pielikums

Preses un biedrību nodaļas vadītājam R. Lapsiņam adresētā vecākā cenzora Ed. Paegles dienesta vēstule, 1937. gada.6. februāris

A: Man uzticēto amatu izpildīšanai vajadzīgas sekojošas zināšanas

  1. ĀRZEMJU CENZŪRĀ:
  1. jāprot lasīt 25 valodās;
  2. jāpazīst ārzemju literatūra vismaz vispārējos vilcienos;
  3. jāprot orientēties ārzemju kulturālā, saimnieciskā un politiskā dzīvē;
  4. jāzina Latvijas valdības uzskati ārzemju notikumu novērtēšanā un iekšzemes saimnieciskais un politiskais virziens.
  1. IEKŠZEMES NEPERIODISKĀS PRESES CENZŪRA:
  1. jāprot visas Latvijas iespieddarbos lietojamās valodas skaitā 10;
  2. jāzina literatūras vēsture un pašreizējais stāvoklis;
  3. iekšpolitiskais stāvoklis un valdības uzskati kulturālās un saimnieciskās dzīves novērtēšanā;
  4. jāseko vadošo periodisko izdevumu kritikai par iznākošiem iespieddarbiem;
  5. lai objektīvi novērtētu izdevumus, cenzoram jāpazīst galveno izdevniecību un spiestuvju vadošās personas.
  1. ATĻAUJAS IZSNIEDZOT PERIODISKO IZDEVUMU IEVEŠANAI:
  1. labi jāpārzina ievedamo izdevumu raksturs, idejas un tendence;
  2. jāzina importieru solīdums;
  3. valūtas stāvoklis attiecībā uz eksporta valstīm.
  1. KALENDĀRU LIETĀ:
  1. jāzina noteikumi par kalendāra iekārtu un saturu, kā arī viss pārējais, kas teikts par neperiodisko presi.
  1. SKATUVES LITERATŪRĀ:
  1. cenzoram jāpārzina, vismaz aptuveni, dramatiskās literatūras pašreizējais stāvoklis;
  2. jāzina laikmeta ideoloģija;
  3. jāprot valodas.

 

B. Lai atsvaidzinātu augšā minētās zināšanas:

  1. cenzorus vajadzīgs patstāvīgi informēt par valdības uzskatiem un rīkojumiem tiklab attiecībā uz iekšzemes kā ārzemēm;
  2. valodu zināšanu atsvaidzināšana un paplašināšana darbā.

 

C. Dienesta pienākumu sekmīgai veikšanai vajadzīgs:

  1. references, bibliotēka, cenzoram nepieciešamās disciplīnas;
  2. ciešs kontakts ar valsts politiskās un saimnieciskās dzīves vadītājiem, kas konkrēti varētu izpausties cenzūras kārtējā informēšanā par valdības nodomiem un uzskatiem attiecīgos jautājumos;
  3. amata prasībām piemēroti darba apstākļi;
  4. darba svarīgumam un cenzoru erudīcijai resp. valodu zināšanai atbilstošu dienesta pakāpe;
  5. brīvbiļete uz visiem skatuves priekšnesumiem, kuru tekstus šeit cenzē;
  6. pastāvība cenzūras lēmumos saskaņā ar nodaļas vadītāja norādījumiem.

 


[1] Kinocenzūra no 1926. līdz 1937. gadam atradās Izglītības ministrijas kompetencē.

[2] Rīkojums par iepriekšējās cenzūras ieviešanu periodiskiem izdevumiem. "Valdības Vēstnesis", 16.05.1934.

 

Tēmas

Kaspars Zellis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!