Recenzija par Andras Manfeldes grāmatu "Ceļojums uz mēnesi: Visbija – Ventspils – Visbija", Literatūras kombains, 2011
Andras Manfeldes nelielā grāmatiņa ar skaisto melno fotogrāfiju uz vāka tiešām ir par ceļošanu. Pati autore ar lielu rūpību salikusi grāmatas iekārtojumu ar vietas nosaukumu katrā lpp., numurētiem ierakstiem, nenumurētiem dzejoļiem, un pat satura rādītāju, kas, manuprāt, ir lieks. Simtgadīgā fotogrāfija varētu būt arī kāda laba diska vāciņš. Kas tie par cilvēkiem no ģimenes arhīva, kas ir gribējuši tādā izkārtojumā pozēt fotogrāfam pie Pērses upes izbraucienā? Vai, pareizāk sakot, gribētos zināt, kā sauc fotogrāfu, kas ir licies tiem sastāties tik neraksturīgi seno laiku bildēm?
Ienāca prātā, ka man uz veco Eiropu vairāk sanāca braukt 90. gados, kopā ar pieredzējušu ceļotāju. Mani un draugu kompāniju viņš vispirms aizveda uz Tezē Francijā, ja braucām uz Vatikānu, piestājām Lucernā vai Lugāno, esam kopā bijuši arī Gibraltārā un Sicīlijā. Vienmēr viņa izvēle bija mazas apdzīvotās vietas vai dienas laikā kājām pārstaigājamas pilsētiņas. Jo tas ir parocīgākais veids īsti pietuvoties tam, kā citur dzīvo cilvēki, ja tu nebrauc ne pie viena ciemos, to viņš zināja labi.
Ir interesanti sekot, kā Visbiju kājām apceļo Andra jeb, sakot korekti, – grāmatas centrālais tēls un vēstītājs – jauna sieviete, bezrūpīga un ne visai saimnieciska, toties priecīga un ieinteresēta, kad ir apmetusies rakstnieku mājā. Viņa ievēro augus un akmeņus, ieklausās putnos, viņa ieskatās zemajos logos un pamana uz palodzēm saliktos niekus. Un tieši viņai nedod miera jautājums, kāpēc uz vienas mazas salas bija jābūt astoņām baznīcām un vienai katedrālei, un kāpēc baznīcas visas ir sabrukušas.
Dzīvošanu Visbijas rakstnieku mājā savos darbos ir pieminējušas arī citas rakstnieces, kas tur uzturējušās. Uzreiz atceros epizodes Ingas Ābeles romānā "Paisums", Ineses Zanderes piezīmes. Sanāk kaut kāds apburtais loks – jādomā, ne jau tāpēc jauni literāti brauc uz rakstnieku mājām, lai uzrakstītu un izdotu grāmatā "to, kā es braucu uz rakstnieku māju un kā tur viss bija". Tomēr tieši to ir izdarījusi Andra Manfelde, atsperoties no vārdu spēles "viss bija/Visbija". Tā ir galvenā, bet ne vienīgā burtu rotaļas vieta grāmatā. Manfeldei tādas spēles un rotaļas ir veiklas un gaisīgas, nemaz ne sūri grūti izsēdētas, piemēram, komentārā par zviedru sievietēm: "Bet viņām varbūt tā dzīve ir laba padevusies, lietas nepārkramojas krāmos un nekas nesabrūk." (9. lpp.)
Un uz šī viļņa teksts noturas visu Visbijas laiku, un jaunu iespaidu vilnis nes, un uzceļ vēl augstāk. Varbūt ne līdz mēnesim, kā teikts virsrakstā, koķetējot ar lielo sākuma burtu, un paturot prātā gan debesu Mēnesi, gan akcentējot rakstnieku stipendijas termiņu. Manfeldei izdodas gan vērojumi, gan salīdzinājumi, gan sadzīviskas epizodes, gan personiski vispārinājumi. Tiešām, labs teksts un mīļš veltījums Visbijai un tās rakstnieku mājai, kur mūsējie ir baudījuši viesmīlību jau daudzus gadus.
Un tur nu neko nevar darīt – ja raksta tā kā Manfelde, ar iedvesmu (lai ko citu tas katram nozīmētu), tad arī var sanākt, ka atbraucot mājās, tās vairs nav. No 2. daļas "Ventspils" tikai pāris epizodes ar bērnu un ar naudu paliek prātā, bet 3. daļā autorei pašai pasprūk atzīšanās: ".. ja nu es vairāk nemācēšu. Tā redzēt un rakstīt, kā rudenī. Jā, vienā upē nevar, bet jūrā?" (71. lpp.) Vēl jau paliek dzejoļu krājums – šī dokumentālās prozas un dzejas krājuma beigās ir autores fotogrāfija ar cerību parakstā "Sagatavošanā dzejoļu krājums "Kurzemniece Kristīne"". Arī tāpēc par šeit ievietotajiem dzejoļiem nekas daudz nebija sakāms, tikai tas, ka tie nav vēl tēlaināki par prozas miniatūrām. Un par brīnišķīgo vāka bildi ar ģimeni zaļumos pie Pērses upes grāmatā neko neuzzināju. Vai varbūt tomēr?
0