Savā laikā latviešu valodā tika lietoti vārdi "cēls" un "cēlums" (nevajadzētu jaukt ar kuģa kravas cēlumu). Šķiet, ka tagad šie vārdi ir pagaisuši no mūsu valodas. Iespējams, ka tiem vienkārši trūkst pielietojuma un tieši tāpēc tie nekur vairs neparādās. Ja šodien kāds tos vēl atceras, tad tikai tāpēc, ka bērnībā dzirdējis un pats vēl nav izmiris. Nākamā paaudze tos nesapratīs, ja gadīsies atrast kādā Edvarta Virzas rakstā, tieši tāpat kā mēs vairs nesaprotam vārdus "uļens", "ietaļa", "alpa", "rīdze" un "birga". Jā, Tālavas taurētājs bija cēls latviešu vīrietis, bet viņa laiks ir pagājis uz neatgriešanos.
Pagalam bezjēdzīgi šodien skanētu avīzes virsraksts "Cēla Saeimas deputāta rīcība". Vai arī "Oligarhs, kas vēlējās palikt anonīms, cēli ziedojis apjomīgu naudas summu mūsu bruņoto spēku modernizācijai".
Gribētos ticēt, ka Krievijā cēlums vēl mīt – man ar lielu lepnumu labs paziņa, mākslinieks, stāstīja par gadījumu Vologdā. Pie bagātīgi klāta galda kādai dāmai paspruka pirdiens, bet viņas kavalieris, Melnās jūras flotes kapteinis, steidzās situāciju glābt. Vienā acumirklī viņš attapās pielēkt kājās un atvainoties visiem klātesošajiem, uzsverot, ka tas bija viņa negadījums.
Lūk, vai tas nav teicams cēlas rīcības piemērs?
0