Dzeja
05.09.2014

Ceļš

Komentē
3

Es neesmu puišelis Gazas rajonā, kurš mostas no svelpjošas skaņas, guļot uz matracīša skolas sporta zālē.
Es neesmu.
Es neesmu kosmosa pētniece no Vācijas, tik skaista, īsta āriete, mūsu pusē tikai transvestīti ir tik skaisti.
Es neesmu.
Es neesmu vectēvs -- puspagriezienā pret pilota kabīni, samiedzu acis, ticu, kas notiek ir kadrs mazdēlu skatītā filmā.
Es neesmu.
Es neesmu ebreju/palestīniešu pusaudzis, roku locītavās graužas virve, ar lūpām sataustu – maisa audums ir salds.
Es neesmu.
Es neesmu Indijas sieviete iemīlējusies augstākas kastas vīrietī, zogos mājup no mīļotā gultas, manu kaimiņu logā cilvēku, kurš tā gribētu saukties, saprotu, cik ļoti negribas mirt, sarkanās saules bumba metāla Gangā, pēdējā atmiņa,
pēdējā atmiņa, kas ir mana pēdējā atmiņa, ko es te mēģinu apmānīt, es gribu saukt visus bēdīgos, lai man nebūtu jāmirst,
lai es būtu ieelpa, izelpa, vectēvā, vīrietī, Gangā,
lai es būtu laikā, lai es būtu virtenē ap bērna roku, kas piedzims pēc nākošā kara,
lai es būtu mirklī, kad vecītis rimī pērk desu, kas jauns, izkrīt viņam apaļš metāla pulkstenis – mēness, viņš pats, protams, smaržo pēc rudens, vīrietis, tas esmu es, pieliecas pulksteni pacelt saules sviedrētā plaukstā,
viņa plecam pieskaras meitene, arī tā esmu es, mēs esam pie jūras, tālumā mirgo ugunis,
tās vēl nevienam nav draudīgas,
mēs peldamies, pusakli kaķēni milzīgā mātes mīļuma bļodā,
kāds cīnās ar vārdiem, lai pateiktu, saproti, varbūt, ja tā, tad varbūt sanāktu ceļš, varbūt, ja visu pārtrauktu, pārkliegtu, uz mirkli tikai apstādinātu, un savādāk, ne jau sāktu no sākuma,
nē, vienkārši tā, pieskaras viņas krūtij, un tā arī esmu es, varbūt sanāktu ceļš,
kaut laikam nekā tāda nav,
ir tikai kuģis, promslīdošs kuģis, caur nobrūnējušām lapām, ir tikai milzīgi, līdzeni ūdens klajumi, iznirst saule, es stāvu krastā un nesaprotu, kā esmu spējis to visu, tik īsā laika sprīdī, tik dīvainā veidā, kā, jo es taču gribēju labu,
man aiz muguras stāv jauna sieviete, milzīgu vēderu un man viņas, protams, ir žēl.

Gultas kājgalī sēž veča ar pistoli, uz balkona – zilonis Budas pozā, es esmu iespiedies melnajā plauktā starp Delēzu un Body, man patīk,
kaimiņu dzīvoklī sāk raudāt bērns,
es redzu kā viņi mostas,
viņa roka pār viņas apaļo vēderu un viņa saka:
es neesmu, es tiešām neesmu.

Tēmas

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!