Par grāmatām
15.01.2020

Caur puķu lodziņu uz pelēko briesmoni

Komentē
0
Saglabā

Par Māra Bērziņa romānu "Aizliegtais pianīns" ("Dienas Grāmata", 2019)

Viens no Latvijas prozas interesantākajiem uzdevumiem jau vismaz desmit gadus ir īsprozas un romāna apvienošana. Proti, gan autoriem, gan lasītājiem ļoti patīk īsproza ar tās koncentrēto vēstījumu, ierobežotajām pļāpāšanas iespējām un nepieciešamību precīzi un spilgti dažās rindkopās vai pat vārdos iezīmēt vidi un raksturus. Bet romāns – tas jau ir nopietni, tas ne vien prasa iedziļināšanos, bet arī liecina par spēju saprast kopsakarības un tikt dziļāk par stāsta virskārtiņu. Ja vien autoriem (arī recenzijas autorei) nebūtu tieksmes kādā brīdī aizsapņoties un aizfilosofēties, labi domāto iesākumu pārvēršot amorfā vārdu masā...

Nu jau par ierastu paņēmienu kļuvis romāns, kas patiesībā ir daudzi saistīti stāsti – Janas Egles "Svešie", Svena Kuzmina "Hohma". Šī ir ērta forma, piemērota gan lasījumiem, gan fragmentu tulkojumiem vai publikācijām; autors ir spiests saņemties un katrā atsevišķā stāstā kaut ko pateikt, lasītājs arī rēķinās ar zināmu sižetisku nobeigumu atsevišķos stāstos; no otras puses, nav jāizdomā katram stāstam sava vide un varoņi un, ja kāds no krājuma darbiem nav gluži tik labs kā pārējie, tas tiek pieņemts kā nodeva formai. Prasības, kas parasti tiek izvirzītas romānam, – grāmatas sižeta pabeigtība, lielākās daļas sižeta līniju atrisināšana, visu varoņu stāstu atrisināšana, viena galvenā tēma, kas tiek izvērsta pēc būtības, nevis garāmejošiem pieskārieniem – arī nav tik stingras. Un šī samērā relaksētā forma patiešām ļauj gan rakstniekam, gan lasītājam brīvi izpriecāties stāstu romāna teritorijā, vienlaikus saglabājot sajūtu, ka šī tik un tā ir Literatūra.

Arī Māris Bērziņš ir viens no tiem autoriem, kam piemīt ļoti spēcīgs īsprozas rakstnieka nervs, kā lasītāji to labi zina, ja ir lasījuši (vai dzirdējuši) kaut vienu Gūtenmorgena stāstu. "Svina garša" (2015) pierādīja, ka autors spēj eleganti un vienmērīgā kvalitātē uzrakstīt spēcīgu vēsturisku romānu. "Aizliegtais pianīns" (2019) nepārprotami ir romāns, bet tajā autors aizņēmies stāstu romāna struktūru, sadalot tekstu nelielos kumosiņos rīta kafijas vai biroja pusdienu pauzes garumā. Katrs atsevišķais kumosiņš ir ar savu nosaukumu, vietas, laika un personāžu vienību un mikrosižeta pabeigtību – nekādas panikas par to, ka pēkšņi tevi pusvārdā iemetīs citā sižeta līnijā, atstājot iepriekšējo neatrisinātu. Protams, kā ar kumosiņiem gadās, vienmēr šķiet, ka vēl vienu jau nu varētu, un mierīgi vari attapties ar izlasītu grāmatu un nepadarītiem darbiem rokās.

Par romānu šo grāmatu, kurā tikai garāmejot viegli saskaras visdažādākie personāži, ļauj saukt viena spēcīgi pieteikta un konsekventi risināta (pat ja ne fundamentāli atrisināta) galvenā tēma: dažādie likumi, normatīvi, rīkojumi un birokrātiskās prasības pēc papīriem, komisijām un parakstiem, pret ko ir "bezjēdzīgi kaut ko teikt vai cīnīties, jo tas jau netiek izdomāts ne pie mums, ne Departamentā, bet kaut kādā pelēkā vietā" (62. lpp.). Birokrātijas mašinērija – patiesi anonīma, patiesi "krēslas zonā" radusies – tiek ieraudzīta galvenokārt no bērnudārza "Puķu lodziņš" darbinieku puses, bet tikpat lielā mērā ar to saskaras arī deputāti, inspektori, semināru vadītāji. Brīnišķīgi tiek parādīts, kā šī anonīmā, nesaprotamā un bezmērķīgā vara sistēmiski slāpē jebkādus jaunus risinājumus (pasāža par to, kā dokumentēt skapīša pārveidošanu par plauktiņu, vien ir ko vērts) un kā cilvēki tai adaptējas, veikli apejot, piejaucējot vai pat izmantojot to kā ieroci politiskajās cīņās. Vai kā, salāgojoties ar cilvēku personiskajiem kompleksiem un nedrošību, sistēma veicina aizdomas, šausmas un izmisīgu vēlmi visu kontrolēt, tā audzējot sevi arvien lielāku un varenāku. Šis Fuko cienīgais pētījums (ar plašām atsaucēm uz reāliem dokumentiem) tiek izstāstīts Mārim Bērziņam raksturīgajā silti ironiskajā tonī, kas ļauj just līdzi darbiniekiem un pasmieties par sistēmu –bezspēcībā nenolaist rokas, bet nemēģināt arī to visu izdedzināt.

Spēcīgi pieteikta, bet mazāk izstrādāta romāna galvenā līnija – gandrīz vai kriminālsižets par Cibānu ģimeni, ko veido (uzlecoša) deputāte un (izbijis) mākslinieks. Viss sākas ar sievas ideju atdot Induļa veco pianīnu, kuru neviens vairs nespēlē, dēla Kārlēna bērnudārzam un uz skaitli trīs stāsts kļūst par absurdu ambīciju, emociju un aizdomu samezglojumu, kurā netrūkst ne drāmas, ne asiņu. Šķiet, gluži līdz galam autors šo sižeta līniju neiztur, tā iepiņķerējas un noslāpst ikdienišķās intrigās, "tāda jau tā dzīve ir" un "beigas labas, viss labs" rezignācijā. Tomēr lasot nešķiet, ka tā ir liela bēda – tieši otrādi: ja situācija būtu risināta, izvēršot visu tās potenciālu, "Aizliegtais pianīns" no skumji iesmejošas komēdijas kļūtu par kafkiānisku pusmūža cilvēku eksistenciālu traģēdiju, pilnīgi nepiemērotu brokastu kafijai vai biroja pusdienu pārtraukumam. Un šeit tā nav ironija – autora mērķis nav bijis uzrakstīt kaut ko ar svina garšu un nekādu svina garšu te arī nejūt, tikai nelielas sadzīviskas mieles.

Šķiet, no manas puses visvairāk "mazuma piegaršas" bija tajos bērnudārza stāstos, kas saistījās ar pašiem bērniem, – un arī te bērnus parasti reprezentēja viņu vecāki. Tagad, kad divi no maniem trim bērniem ir tikuši cauri bērnudārzam (par lielu prieku gan bērniem, gan man, gan vienā gadījumā arī bērnudārza kolektīvam), es nezin kādēļ biju gaidījusi, ka šī grāmata drusciņ lauzīs manu priekšstatu par to, kādas patiesībā ir bērnudārza audzinātājas. Tomēr notika pilnīgi pretējais: mans priekšstats apstiprinājās, turklāt paranoiskākajā iespējamajā veidā. Bērnudārza kolektīvs tiešām skatās uz bērnu un domā par visiem tiem miljoniem veidu, kā šī bērna vecāki (nu, būsim godīgi, galvenokārt šī bērna mamma) nepietiekami ar savu bērnu nodarbojas, grib tikai nogrūst viņu dārziņā vai pie ekrāniem, sagaida no bērnudārza nezin ko, kamēr pašiem ģimenē derētu gan sanepidpārbaudi nodrošināt, gan mazāk dzert, gan padomāt, kādus vārdus izmanto bērniņu klātbūtnē, un vispār savu personisko dzīvi nokārtot, citādi tie bērni vienlaikus kļūst par mežoņiem un žēlojamiem nabadziņiem, kuri jau nav vainīgi, ka viņiem tādi vecāki. Par laimi, ir bērnudārzu audzinātāji, kas var sniegt metodiskus norādījumus arī vecākiem, kuriem pienāktos sēdēt uz krēsliņa un to visu piekrītoši noklausīties, nokaunēties un mēģināt laboties.

Romāns gan arī netieši atklāj saknes šim domāšanas veidam: ja bērnudārzu darbiniekiem no visām pusēm pieprasa nevainojamu rīcību, precizitāti un metodiku, protams, ka viņu pirmais jautājums ir: "Ja jau mums jābūt nevainojamiem, tad kāpēc viņi tādi nav?", un "viņi" šajā gadījumā ir vecāki. Izrietošais jautājums par to, kā būt par nevainojamiem vecākiem, tiek atstāts ārpus romāna robežām. Pat situācijā, kad Lindai Cibānei saspringtos apstākļos vienai pašai pēkšņi jāuzņemas pilna atbildība par dēlu Kārlēnu, kura audzināšana līdz tam lielākoties bijusi tēva rokās, kaut kā viss notiek pats no sevis: problēma ir tikai laikus aizbraukt bērnam pakaļ uz dārziņu, citādi Kārlēnam nav nekādu traumu, mātei pietiek laika iedzert ar partijniekiem un dēlam ļoti labi iet hokejā. (Acīmredzot tāpēc, ka Citām Mātēm Vienkārši Sanāk.) Te gan jāsaka, ka no tām nedaudzajām epizodēm, kurās Bērziņš ir pievērsies sarežģītajai bērna-vecāku-sabiedrības tematikai, var skaidri spriest, ka autoram pietiek gan līdzjūtības, gan dziļuma, lai paskatītos uz problēmu nopietni un empātiski. Tā nav šī romāna galvenā tēma un tāpēc palikusi izstāstīta tikai no bērnudārza darbinieku skatpunkta, kas, domājams, ir gana godīgi atainots.

Šķiet, ka šis godīgums, izturētība un gaumes izjūta ir vārdi, kas vislabāk raksturo "Aizliegto pianīnu" kopumā: tas ir romāns, kurā autors nospraudis un īstenojis mērķi izstāstīt stāstu par birokrātiju caur bērnudārza prizmu, vienlaikus izklaidējot lasītāju ar varas, politikas un vēlas mīlas maigo absurdu, parādīt pasauli caur sirsnības un empātijas filtru un pasniegt to visu formā, kas savienojama ar dinamisku un aizņemtu dzīvi. "Aizliegto pianīnu" var lasīt aizrautīgi un viegli, bet var arī paņemt nopietni un dziļi, un romāns ir labs gan vienā, gan otrā lasījumā.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!