Kino
07.02.2019

Čau, vau, pilnmetrāža!

Komentē
0
Saglabā

Par Edmunda Jansona animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", 2019

"Čau, vau! Klau, vau!" tā uzsāk sarunas ar domubiedriem Boss, pelēks un pinkains krancis, kas sargā no neģēlībām Maskavas forštati jaunajā studijas "Atom Art" pilnmetrāžas filmā "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" (2019). Nostādīto balsi Bosam piešķīris aktieris Andris Keišs, kas ierunājis arī suni Vectēvu, bet starp rūcieniem un smilkstieniem suņu barā sadzirdamas arī Baibas Brokas, Sniedzes Prauliņas, Ģirta Biša un pat filmas režisora Edmunda Jansona suņubalsis. Boss, būdams vadonis šim astaino pašpuiku un paš-kranč-dāmu pulkam, piesargā sabiedrisko īpašumu no metāllūžņu tīkotājiem un rajona mieru – no pārāk graboša tramvaja vazāšanās. Tomēr tad, kad pie Maskačkas pārveidošanas plāniem ķeras ambiciozais dižkungs Imants Rausis, ar zobiem un rejām vien ir par maz. Tad kopīgai rīcībai apvienojas līdz šim pretēji noskaņoti spēki.

Edmunda Jansona jaunā ģimenes piedzīvojumu filma ir Luīzes Pastores grāmatas "Maskačkas stāsts" ("Neputns", 2013) ekranizācija, un tās vizuālo noformējumu veidojusi Elīna Brasliņa, kura Pastores idejām jau piešķīrusi veidolu ilustrācijās arī aizraujošajā izziņas sērijā "Mākslas detektīvi". Par Maskačkas stāsta pārcelšanu no literatūras valodas kinovalodā rūpējies ne vien režisors un scenārija līdzautors Edmunds Jansons, bet arī scenārija galvenā autore Līga Gaisa, kura pirmā saskatījusi grāmatā potenciālu kinostāstam. "Izlasīju, grāmata likās tik vizuāla, ka uzreiz sazinājos ar Luīzi [Pastori] un teicu, ka būtu jauki, ka grāmata pārtaptu filmā," stāsta Līga sarunā ar LSM. "Luīzei arī šī doma likās saistoša, un sāku rakstīt scenāriju, nezinot, kādā filmā tā pārtaps." Ejot cauri vairākiem pārmaiņu cikliem, stāsts ir pieņēmis veidolu kā spraiga piedzīvojumu filma, kurā fantazētāji apgūst māku darīt, darītāji – māku sadarboties un vadītāji – māku sadzirdēt. Un suņi Maskačkā, tie ne vairāk ne mazāk kā prot runāt un dziedāt.

"Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" ir otrā un pēdējā animācijas filma, kas ieguvusi atbalstu Latvijas simtgades filmu konkursā. Tomēr pilnmetrāžas animāciju straume, ko 2018. gada novembrī aizsāka animācijas klasiķes Rozes Stiebras filmas "Saule brauca debesīs" iznākšana, turpinās arī pēc simtgades – apmēram gada garumā pie skatītājiem nonāks septiņas pilnmetrāžas animācijas filmas, vairāk nekā līdz šim Latvijā radīts kopā. Katrs no darbiem šajā klāstā iekļaujas pavisam citā nišā – uz jautājumu, kā režisors Edmunds Jansons pats redz "Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu" nozīmi kontekstā, viņš, brīdi apdomājies, atbild: "Varētu teikt, ka "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" ir filma par mūsdienām, par mūsdienu pilsētas bērniem pilsētā. Man pašam tas laikam ir mēģinājums būvēt realitātes sajūtu. Jā, tā ir multene, tur viss ir izdomāts un uzzīmēts, bet acīmredzot mūsu komandas meklējumi ir būvēt tādu jaunu realitāti, kas nav pretrunā ar īsto realitāti, – būvēt ļoti reālistisku tēlos, motivācijās."

Edmunds Jansons savu darbību animācijā iedala divos virzienos – autorkino īsfilmas, kas dzīvo aktīvu festivālu dzīvi, un filmas bērniem – īsfilmu sērija "Lupatiņi", vidējā garuma "Bize un Neguļa" un citas, kam tagad pievienojas arī pilnmetrāža "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi". Autorkino piederīgās filmas Edmunds veido kā ļoti personisku, netulkojamu vizuālu kompozīciju kustībā, un varbūt tieši tāpēc bērnu kino spēj realizēt pretējo – precīzu komandas darbu, kur spilgti jūtama katra veidotāja klātbūtne – gan Elīnas Brasliņas vērīgi maigais skatiens pār koka namiem, parka kokiem un rajona raibo publiku, gan režisora asistentes Anetes Meleces spēja spraigo sižetu atsvaidzināt ar dzirkstošu humoru, iesaistot gan pavīdējušas tantes apakšbikses, gan šmulīgus automehāniķus un miermīlīgas rajona kundzītes, kuru rāmo samierināšanos sadusmotā Mimmi komentē vienā vārdā: "Aitas!"

Kas tad īsti notiek tur, Maskačkā? Jēkabs Putns tur nokļūst pēc tam, kad mēģinājis applūdināt Rīgu. Vismaz viņš ir diezgan drošs par to. Jēkabs pārsvarā vadījis savas dienas vienatnē pilsētas dzīvoklī ar skatu pār Brīvības ielu erkera logā. Un šajās dienās viņš nedara vis jebkādus niekus – tāpat kā tētis arhitekts, Jēkabs zīmē plānus. Un tas, ko viņš zīmē, tas piepildās. Un, kad viņš uzzīmē katastrofu… nu, tad ir, kā ir! Tad nākamajā dienā viņš attopas aizvests pie māsīcas Mimmi un viņas tēta Ērgļa uz dīvainu rajonu dzelzceļa otrā pusē, kur viss ir mazliet nobrucis un nošļucis, kur dīvaini ož un kur visi uzvedas pavisam ne tā, kā tiem vajadzētu uzvesties. Bērns klīst ielās bez uzraudzības, pieaugušie stāsta blēņu stāstus par pirātiem, un suņi runā. Pieaugušie teic kaut ko par "lidot", "komandējums" un "atgriezties", bet Jēkabs nešaubās – nokļūšana šeit pavisam droši ir sods un tētis viņu vairs nemīl. Drausmīgi.

Mimmi, pāris gadus vecāka par Jēkabu, nespēj vien noklausīties blēņās par kādiem tur maģiskiem zīmējumiem un smejas par neattapīgo brālēnu. Filmas skatītājiem gan Jēkaba maģiskie plāni rādās visnotaļ pārliecinoši – veidoti varavīkšņaini mirdzošās krāsās, tie stāsta par to, kas notiks. Ko Jēkabs iztēlojas, tam jānotiek. Jēkabs toties nesaprot Mimmi sentimentālo aizrautību ar skatu no koka virsotnes parkā. Pavisam skaidrs, ka šī Maskačka ir muļķīga. Īstā dzīve ir tur, kur ir tēta projektētās augstceltnes un nevis kaķim pa šķību logu pasviestas reņģes. Ar runājošajiem suņiem gan Jēkabs saprotas visai labi, varbūt pavisam, pavisam nedaudz šo sapratni paspilgtina arī suņu skeptiskā attieksme pret Mimmi. Tā taču neklausās vispār nevienā! Mimmi gan domā – neviens neklausās viņā. Ja apkārtējie pielietotu savas galvas, tad saprastu, ka Maskačka ir jāsargā no bīstamām pārmaiņām – koka namiņu aizēnošanas ar betona monstriem, parka rotaļlaukumu nojaukšanas un koku, arī viņas dārgā skatu torņa, nociršanas, uz ko sarosījies dižkungs Imants Rausis. Un, tā kā sliktajām ziņām jau reti tāpat vien pienāk gals, arī suņu barā izplatās skumja ziņa: pazudusi baltā našķu mīle – laika Sniedze. Maskačkai jāapvieno spēki!

Personisko atmiņu piesaiste parkam ir ļoti veiksmīgs filmas scenārija pienesums, jo ļauj ieraudzīt Maskačku Mimmi acīm, atmiņu, vēstures un pazīstamības piepildītu, ko Elīna Brasliņa precīzi atklāj saulainajās ainās. Visvairāk prieka gan neapšaubāmi rada ekrānā iedzīvinātā daudzveidīgā suņu banda – gan apņēmīgais Boss, gan kārumniece Sniedze, gan mazie, kuslie vaukšķi Zefīrs un Safīrs, kuru vārdus Jēkabs nemitīgi jauc. Filmas kulminācijā suņi apvienojas dziesmā, ko sacerējis grupu "Hospitāļu iela" un "Manta" vadošais spēks Edgars Šubrovskis, kas jau palīdzējis apdziedāt citu rajonu, Grīziņkalnu, Edmunda Jansona animētajā mūziklā "Pavasaris Vārnu ielā". Nu arī Maskačkai ir sava himna. Pārējo muzikālo fonu veidojis poļu komponists Kšištofs Jancaks, bet ar skaņas efektiem strādājis Ģirts Bišs.

Lai arī filmas ritms ir ļoti plūstošs un notikumi nes darbību veikli uz priekšu, dažas uzsvaru taktis finālā gan šķiet nedaudz pārspīlētas. No otras puses – labi zināms, ka šai filmai ir paredzamas tālākas gaitas pasaules kinoteātros, un, iespējams, nedaudz patētiskā izskaņa ir sveiciens skatītājiem dažādās pasaules malās, kam tiek atgādināts, ka katram mums ir kādas īpašas vietas, par kuru saglabāšanu vērts iestāties. "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" apliecina, ka studija "Atom Art" ir spējīga veiksmīgi realizēt gan dramaturģiskās, gan stilistiskās prasības pilnmetrāžai, raiti izstāstot notikumiem bagātu stāstu. Nu jau klīst runas, ka arī nākamā pilnmetrāžas filma studijā esot iespējama. Un par to, ka latviešu oriģinālliteratūrā bērniem top arvien jauns, lielisks materiāls, arī šaubu nav. Vau!

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!