Publikāciju apmaksājusi Latvijas Būvuzņēmēju partnerība.
Pirms 20 gadiem darbu Latvijā sāka autovadītājiem labi pazīstamā OCTA apdrošināšanas sistēma, – sākumā to sagaidījām ar skepsi, bet vēlāk esam dzirdējuši pieminām kā paraugu citām nozarēm. Atslēgas vārds šajā sistēmā ir "atbildība" – atbildība par satiksmes negadījumā nodarīto zaudējumu trešajai personai. Ja iedomājamies situāciju bez OCTA, kur paši esam spiesti dzīt pēdas mūsu auto apskādētājiem un paši maksājam par katras skrambas krāsošanu, varam aptuveni iztēloties norises būvniecības nozarē. Atbildības jēdziens ir izplūdis, un būvniecības procesa "saimnieks" (darbu pasūtītājs) skādes gadījumā ir spiests mētāties starp versijām par tehnoloģiskām kļūmēm, projektētāja vainu, nekvalitatīviem būvmateriāliem, būvnieka un būvuzrauga nolaidību.
Mūsu iecere ir beidzot noteikt striktas robežas katra būvniecībā iesaistītā atbildībai un – pēc OCTA parauga – panākt, lai vispirms apdrošinātājs sedz nodarījumu trešajai personai un tikai tad sākas kļūmes (nolaidības) iemeslu meklējumi un naudas piedziņas procesi no vainīgajiem.
Neskaidrs atbildības "adresāts" būvniecības procesos ir sena un aktuāla problēma, kas cita starpā negatīvi ietekmē arī būvniecības kvalitāti. Diemžēl ir tādi piesaistītie speciālisti, kuri, apzinoties likuma robus, atļaujas strādāt pavirši un savu enerģiju pamatā velta bēgšanai no atbildības. Tāpēc piedāvātās izmaiņas Būvniecības likumā, kas precizē atbildības sadalījumu starp dažādām būvniecībā iesaistītajām pusēm, vispirms jau būtu ieguvums ēku īpašniekiem (būvniecības ierosinātājiem). Apdrošināšanas polise vienlaikus kļūtu par instrumentu, lai no tirgus izspiestu paviršus darba darītājus (pēc atkārtotu soda naudu nomaksas būs vai nu jāmainās, vai tirgus jāpamet) un lai sakārtotu tiesiskās attiecības starp ēkas īpašniekiem un trešajām personām būvniecības procesā.
Sagatavotie grozījumi Būvniecības likumā (likums tapa Ekonomikas ministrijas darba grupā, kurā sadarbojās Latvijas Būvuzņēmēju partnerība, Arhitektu savienība un citas lielākās nozares organizācijas) paredz, ka būvniecības ierosinātājs ir atbildīgs par piesaistītajiem speciālistiem, par t.s. trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem, tostarp arī par nelikumīgu būvniecību. Ņemot vērā, ka tieši ēkas īpašnieks iesāk un attīsta savu ieceri, izvēlas projektētāju un būvnieku, ir loģiski, ka atbildība par šo procesu kopumā ir jāuzņemas viņam. Praksē tas nozīmē, ka cietušajam problēmu gadījumā būs jāvēršas pie pasūtītāja, kura apdrošinātājs vispirms izmaksās kompensāciju. Pēc tam apdrošinātājs regresa kārtībā noteiks vainīgo un piedzīs no tā zaudējumus.
Būvprojekta izstrādātājam šādā sistēmā jābūt procesa koordinatoram, lai nodrošinātu projekta atbilstību likuma prasībām. Savukārt būvniekam jāuzņemas atbildība par būves atbilstību projektam un būves kvalitāti. Sava atbildība likumprojektā noteikta arī būvuzraudzības veicējam un būvekspertam. Apdrošinātājs šādā modelī uzņemas atbildību par trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem, kā arī apdrošina būvdarbu veicēja profesionālo atbildību.
Šāds atbildības dalījums daudzviet pasaulē ir sen ieviesta un praksē pārbaudīta sistēma, kas sniedz skaidru priekšstatu visām būvniecībā iesaistītajām pusēm un ļauj katram koncentrēties tieši uz savā atbildībā esošajiem jautājumiem. Būvniecībā tas ir īpaši nozīmīgi, ņemot vērā potenciālās sekas, ko plašākai sabiedrībai var nodarīt nolaidīga attieksme un neskaidra izpratne par katra iesaistītā atbildības veidu un apjomu. Taču tieši ēkas īpašniekam kā būvniecības procesa aizsācējam un virzītājam ir jāpatur prātā milzīgā atbildība sabiedrības priekšā un jāspēj atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Vai ēka iederēsies apkārtnē un netraucēs kaimiņus? Vai tā būs pamats lepnumam arī nākamajām paaudzēm?
Tieši tāpēc raksta ievadā minētais atbildības jēdziens ir jāiedzīvina visu būvniecības procesa dalībnieku vidū, un vislielākā ieguvēja no sakārtotas sistēmas ilgtermiņā būs sabiedrība.
0