Ar bērniem
14.02.2014

Būt pašam

Komentē
0

ImageImage

Recenzija par Orianas Lalemanas, Eleonoras Tuijē "Vilks, kurš gribēja mainīt krāsu" un Karīnes Lorēnas un Stefānijas Alstaras "Vistiņa iemīlējusies"; izdevniecība "Jumava", 2014

Kā būt pārliecinātam par to, ka es esmu labs, ja mēs visi esam tik dažādi? Vai tas, kāds es esmu, nosaka robežas tam, ko es varu un spēju? Izdevniecība "Jumava" pievērsusies sevis meklēšanas un novērtēšanas tēmai, laižot klajā divas bilžu grāmatas – Orianas Lalemanas, Eleonoras Tuijē "Vilks, kurš gribēja mainīt krāsu" un Karīnes Lorēnas un Stefānijas Alstaras "Vistiņa iemīlējusies".

Oriana Lalemana ir franču bērnu grāmatu autore. Grāmata "Vilks, kurš gribēja mainīt krāsu" (2009) ir pirmā grāmata autores un ilustratores Eleonoras Tuijē bilžu grāmatu sērijā par Vilku, kas franču lasītājiem attīstīta dažādās versijās. Grāmata ir par vilku, kuram nepatīk sava krāsa, un viņš, izmēģinādams dažādas pārkrāsošanās versijas, nonāk pie secinājuma, ka vislabāk ir tā, kā ir. Šīs grāmatas ideja ir ļoti skaidra – vislabāk, skaistāk un pareizāk ir būt tādam, kāds tu esi.

Šo bilžu grāmatu, kas paredzēta jaunākajiem skolas vecuma bērniem, autore ir veltījusi "Mazajiem vilcēniem, kuri neuzskata sevi par skaistiem, bet kas tik ļoti tādi ir". Visticamāk, jaunākie skolas vecuma bērni kā auditorija izvēlēti tāpēc, ka nav iedomājams pirmskolas vecuma bērns, kurš neuzskatītu sevi par skaistu estētiskā nozīmē, vismaz man nav nācies tādus sastapt. Tomēr apšaubāma šķiet ideja bilžu grāmatas formā uzrunāt jaunākā skolas vecuma bērnus, kas patiešām varētu piedzīvot šādi definējamu problēmu. Stilistiski neitrālās ilustrācijas un krāsu nedēļas dienu mācīšanās iespēja drīzāk varētu aizraut trīs līdz sešus gadus vecus bērnus, tāpēc disharmonija starp formu un grāmatas primāro vēstījumu to  padara adresētu "nevienam".

Grāmatas versija par sevis pieņemšanu ir ļoti vienkāršota, jo ne bērnu, ne pieaugušo pasaulē neapmierinātība ar sevi nerodas tukšā vietā. Nomācoša ir doma, ka Vilks grāmatā – kurš ir pieaudzis vilks – "visu šo laiku" ir dzīvojis domās, ka ir "bēdīgā" krāsā, un pirmos centienus pārvērtībās veic tikai tagad (lai gan uz grāmatas ceturtā vāka norādīts, ka vilks sliktā omā ir tikai šorīt). Grāmatā netiek arī paskaidrots, kāpēc melnā krāsa vilkam liekas bēdīga. Iespējams, autore balstījusies vispārpieņemtajā melnās krāsas stereotipā, tomēr negribētos, lai bērniem tas būtu pašsaprotams pieņēmums. Bērni savu uztveri veido pašu pieredzē. Es, piemēram, pazīstu trīsgadīgu meiteni, kura veikalā starp koši rozā un lillā kleitām tērpu baleta nodarbībām izvēlējās melnā krāsā ar lakonisku siluetu, jo viņa bija redzējusi laikmetīgās dejas izrādi, kurā dejotāji uzstājās līdzīgos tērpos. Tāpēc mani mulsina šādi "bezpaskaidrojuma" pieņēmumi, kuri neveicina izdarīt pašam savus secinājumus, bet iedēsta kā faktu – "melnā krāsa ir bēdīga".

Šo grāmatu izglābj asprātīgi izdomātie Vilka pārkrāsošanās veidi, kurus veiksmīgi uzsver un papildina ilustrācijas, tādējādi grāmatai iegūstot ritmu un vidusdaļā ieviešot loģiku. Ja šo daļu priekšā lasošajiem vecākiem izdosies izlasīt atbilstošās intonācijās – jautrība garantēta.

Ja šajā grāmatā būtu izveidota stingra loģiskā ķēde – kas un kāpēc –, tā būtu izdevusies, bet, autorei nenodrošinot atbildes uz visiem jautājumiem, grāmata no malas šķiet visnotaļ sirreāla. Kad Vilks nedēļas laikā ir izmēģinājis visādas krāsas un tās viņam nav iepatikušās, viņš nezināmu iemeslu dēļ uzbrūk pāvam, atņemdams visas spalvas, kuras pēcāk nolemj vairs nevalkāt, jo lieliskās rotas dēļ to aplidoja pārlieku liels skaits vilceņu. Pats fakts kā tāds – pāva noplucināšana – varbūt ir grotesks un amizants, bet, ja jūsu bērns pavaicās, kāpēc tieši pāva spalvas vilks vēlējies iegūt sevis izdaiļošanai, jūs būsiet sprukās, jo atkal mēs nonākam pie tik "vispārpieņemtiem" apgalvojumiem kā "pāvs ir skaists". Šādas neuzmanības grāmatu noved pretrunā ar tās galveno vēstījumu – "vislabāk ir būt tādam, kāds esi", nedodot garantiju, ka atkal varētu parādīties kādi stereotipiski fakti, kas neļauj mums priecāties par sevi un neveicina paļaušanos pašiem uz saviem secinājumiem.

Pēc visiem centieniem sevi pārveidot Vilks secina, ka "galu galā man piestāv būt Vilkam". Jāsaka, ka tas ir pārsteidzošs secinājums, ņemot vērā, ka Vilka problēma bija nevis būt vilkam, bet gan būt melnam. Grāmata mums iemāca, ka vilks ir vilks tikai melnā krāsā. Un ko lai dara vilks, kas nav melns?

Bērnu grāmatu pasaulē "pārkrāsošanās" un sevis meklēšanas ideja izmantota dažādās versijās – Orianas Lalemanas grāmata, manuprāt, nav pats veiksmīgākais šīs tēmas darbs. Ja būtu jāizvēlas man, kā piemēru es minētu klasiķa Leo Lionni grāmatu "A Color of His Own", kas sevis atzīšanai pievēršas no otras puses un stāsta par Hameleonu, kurš ir skumjš, jo viņam nav pašam savas krāsas. Hameleona problēma nav izdomāta, tā ir īsta: nosēžoties uz lapas, viņš paliek zaļš, uz rozā puķes – rozā, un viņam ir jāatrod veids, kā izprast īpašo sevī.

Savukārt grāmata "Vistiņa iemīlējusies" (2009) ir pirmā Karīnes Lorēnas grāmata bērniem, kas tapusi kopā ar modes jomā strādājošo mākslinieci Stefāniju Alastru.

Jāatzīst, ja grāmatu "Vilks, kurš gribēja mainīt krāsu" izglābj humora deva, tad Karīnes Lorēnas un Stefānijas Alastras grāmatā "Vistiņa iemīlējusies" atrast kādu skatupunktu, no kura grāmata kļūst izprotamāka, ir ļoti sarežģīti.

Grāmatas galvenā varone vistu fermas šuvēja vistiņa Dūdiņa ir iemīlējusies balodī Volafonā un, lai pievērstu sev Volafona uzmanību, vistiņa sev uzšuj skaistas ūbeles masku. Šī doma, manuprāt, nekādi neveicina veselīgu izpratni par savu personību – lai pievērstu sev uzmanību, vistiņa pārtop par kādu citu, piemērojoties savam apbrīnas objektam. Pavisam savdabīgs ir arī stāsta atrisinājums – kad atklājies, ka ūbeles tērpā ietērpusies nelidojoša vistiņa, Volafons, kurš dīvainā kārtā nemaz nejūtas aizskarts par to, ka ir apmānīts, izrāda žēlsirdību un uzdāvina tai spārnus lidošanai, solot mūžīgu mīlestību. Šis stāsts galu galā iemāca, ka pat pārveidoties atbilstoši savam apbrīnas objektam vajag mācēt – ja tu nemāki pārveidoties pats, tad ļaujies, lai tevi pārveido. Man šī mācība šķiet gauži ačgārna.

Lai gan iespējams, ka mīlestībā visi ieroči ir labi, man tuvāka ir izdevniecības "Zvaigzne ABC" klajā laistā Maksa Velteja grāmata ar līdzīgo nosaukumu "Vardulēns iemīlējies" – šajā grāmatā Vardulēns ilgojas pēc Pīlītes uzmanības. Atšķirībā no vistiņas, Vardulēns Pīlītes uzmanību izpelnās ar saviem darbiem un personību, un pēcāk izrādās izrādās, ka Pīlītei Vardulēns bijis mīļš jau sen, bet viņa paša dēļ.

Būt pašam nemaz nav tik viegli, un reizēm jau arī noder būt /par kādu citu, ņemot no šīs pieredzes labāko. Tomēr, lai to paveiktu, tāpat kā liderētu algebrā vidusskolas solā, ir jābūt, kā teica mana algebras skolotāja, "stingriem pamatiem", un bērnu grāmatas ir viens no tādiem "pamatiem" personības veidošanā. Vai abas šīs grāmatas tādas ir? 

Rūta Briede

Rūta Briede ir grafikas dizainere apvienībā "Rabit!!", ilustratore un bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS māksinieciskā redaktore. Patīk stāsti, izstāsīti dažādās formās, bet visvairāk bilžu grāmatās un gr...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!