Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Redzējumi
21.04.2007

Burtiskās nozīmes paradokss jeb nedaudz par minimālismu

Komentē
0
Saglabā

Es lasīju Dzjuničiro Taņidzaki romānu “Naomi” un aizsūtīju draudzenei erotisku mājienu apdvestu īsziņu.
“Labi,” viņa atbildēja.
“Kāds minimālisms,” es nodomāju, “acīmredzot iegrimusi kādā no Reimonda Kārvera īsajiem stāstiem.”

 

***

Vārda “minimālisms” lietojums, runājot par vizuālo mākslu, mūziku, literatūru un teātri, arhitektūru, pat modes dizainu - nemaz neminot deju, kino un fotogrāfiju -, attaisno šādu manis izdomātu/ notikušu dialogu un termina attiecināšanu uz noteiktu mobilā tālruņa īsziņu izteiksmes veidu. Vārda lietojuma dažādie konteksti, šķiet, prasa kopsavilkumu, kas sniegtu mūsu domāšanai kādu shēmu - kā dubļainā pavasara šķīdoņa laikā izdangāta ceļas grambas vēlāk sakaltušas vada mūsu braucamrīka riteņus. Šādas shēmas radīšana ir ierasta filozofiskas refleksijas funkcija, ko papūlēšos atdarināt. (Teiktajā varbūt ir jaušama neliela ironija, tomēr turpmākais būs visā nopietnībā veikts mēģinājums apkopot šķietami daudzveidīgo informāciju minimālisma ģimenisko līdzību galerijā.)

 

Uzmetumi šķirklim no kādas nekad neizdotas enciklopēdijas

1966. gada 26. aprīlī Ebreju muzejā Ņujorkā tiek atklāta izstāde “Sākotnējās struktūras: Jaunākā amerikāņu un britu tēlniecība” (Primary Structures: Younger American and British Sculpture), kas nodrošina minimālismam popularitāti un rada mākslas notikumam diezgan neierastu ažiotāžu. Gadiem un to sakritībām piemīt īpašs valdzinājums - desmit gadus vēlāk Maikls Nīmans (Michael Nyman) dibina savu mūzikas grupu (Campiello Band, vēlāk - Michael Nyman Band), lai arī kā mūzikas kritiķis terminu “minimālisms” sāk lietot jau 1968. gadā un ir viens no pirmajiem, kas to attiecina uz mūziku. Tomēr sākotnējās “klasiskās” minimālisma muzikālās četrotnes rindās - La Monte Jangs (La Monte Young), Filips Glāss (Philip Glass), Stīvs Reihs (Steve Reich), Terijs Railijs (Terry Riley) - viņa vārds parasti netiek minēts. Tajā pašā 1976. gadā Ņujorkā notiek Meksikā strādājoša arhitekta Luī Baragaina (Luis Barragain) darbu izstāde, kas padara viņu pazīstamu, lai arī līdz tam jau ir izskanējušas slavena 20 .gadsimtā arhitekta - Lūisa Kāna (Louis Kahn) - labvēlīgās atsauksmes par viņu. Starp citu, eksperimentēt arhitektūras struktūrās ar tukšu apjomu, Kānam iesaka tieši Baragains, un Kāna radītais Soka institūts Kalifornijā (Salk Institute for Biological Studies, 1959-1966) dažās detaļās gandrīz precīzi “atkārto” minimālisma klasiķa Doalda Džada (Donald Judd) apmēram 30 gadus vēlāk tapušos objektus Marfā - pamestajā Teksasas kara bāzē, kas kļūst par viņa un citu mākslinieku darbu placdarmu. 1976. gadā iznāk arī Reimonda Kārvera (Raymond Carver) stāstu krājums “Vai tu, lūdzu, paklusētu, lūdzu?” (Will You Please Be Quiet, Please?), kurā apkopoti viņa īsie stāsti, kas atnes Kārveram īsprozas meistara slavu amerikāņu literatūrā, lai arī viņš pats dažus savus stāstus vairākkārt pārveido un paplašina, attālinoties no to sākotnējās versijas un neatzīst termina “minimālisms” attiecināšanu uz sevi.

 

Taču jāatgādina, ka ar “minimālismu” vispirms tiek domāta vizuālā māksla, pat šaurāk - trīsdimensionāli objekti. Līdzīgi daudziem citiem ar mākslu saistītiem jēdzieniem autoru skaits, uz kuriem jēdzienu varētu attiecināt, ir ļoti atšķirīgs, taču iespējams nosaukt galvenos. Bez jau minētā Donalda Džada tie būtu: Roberts Moriss (Robert Morris), Karls Andrē (Carl Andre), Sols Levits (Sol LeWitt), Dans Flavins (Dan Flavin) un Anna Trūita (Anne Truitt). (Par Annu Trūitu būtu jāpastāsta nedaudz sīkāk, jo kādā no 20. gadsimtam veltītajām mākslas enciklopēdijām lasītājs var arī neatrast viņas vārdu pie šķirkļa “minimālisms” - bet par to citreiz.)

Ja domājot par minimālismu, prātā vispirms nāk trīsdimensionālas mākslas objekti, tad tas ir noticis, pateicoties mākslas kritiķiem un minimālisma kritizētājiem - Klementam Grīnbergam (Clement Greenberg) un Maiklam Frīdam (Michael Fried). Donalds Džads pat ievieš jaunu apzīmējumu minimālistu darbiem rakstā ar tādu pašu nosaukumu - “specifiskie objekti” (raksts “Specific Objects” iznāk 1965. gadā “Arts Yearbook 8. numurā), un paredz šo terminu, lai raksturotu jaunās mākslas pretstatu tradicionālajai glezniecībai un skulptūrai. (Savu rakstu viņš sāk ar teikumu: “Pēdējos gados puse - vai vairāk - labāko jauno darbu nav bijusi nedz glezniecība, nedz tēlniecība.”) Tomēr jau 1966. gadā “Artforum” februāra un oktobra numuros Roberts Moriss publicē rakstu, kurā polemizē gan ar Klementu Grīnbergu un Maiklu Frīdu, gan Džadu un Barbaru Rouzu (Barbara Rose), lietojot ierasto terminu “tēlniecība” (raksts “Notes on Sculpture”).

Paša termina “minimālisms” rašanās arī ir pietiekami nenoteikta. Barbaras Rouzas raksts “ABC Art” 1965. gadā varēt tikt atzīts par svarīgu minimālisma virziena konceptualizācijas mēģinājumā, kaut gan termina attiecināšanu uz jaunāko mākslu parasti saista tā paša gada janvārī publicēto Ričarda Volheima (Richard Wollheim) tekstu “Minimālā māksla” (Minimal Art). Tomēr jāpatur prātā, ka Volheims nedefinēja kādu jaunu mākslas virzienu vai stilu, vēl mazākā mēra - aprakstīja esošas mākslas parādības, piemēram, Džada, Morisa vai Flavina darbus, kurus viņš - atšķirībā no Rouzas - nepazina. (Kādā 1993. gada vēstulē Volheims atzīstas par minimālismu rakstošajam Džeimsam Meijeram (James Meyer): “Es nebiju redzējis nevienu darbu, ko patiesībā sauktu “minimāls”, kad rakstīju savu rakstu..”)

20. gadsimta sešdesmitie gadi ir ne tikai termina kaldināšanas un polemikas laiks - tas ir arī minimālisma rašanās un uzplaukuma laiks, lai arī agrākie darbi, piemēram, Karla Andrē “Piramīdas”, darināti jau 1959. gadā. Līdzīgi daudziem citiem minimālistu izstrādājumiem, piramīdas iet bojā un vēlāk tiek atjaunotas, kas, pateicoties šī mākslas virziena specifikai, nav grūti izdarāms. Vienīgi to iznīcināšanas vēsture, kad uz Karla Andrē un viņa drauga, cita minimālisma mākslinieka - gleznotāja Frenka Stellas (Frank Stella) - dzīvokli pārvācās un 1959./60. gada ziemā tur atstātās no koka veidotās piramīdas sadedzināja Diks Belamijs (Richard Bellamy), ir īpaši interesanta, jo ietver sevī norādi uz minimālisma rašanās vidi - Ņujorkas mākslas galerijām. Belamijs izveidoja Grīna galeriju, kas sešdesmitajos gados bija viena no vadošajām galerijām jaunās mākslas propagandēšanā, un reizē minētais incidents bija iemesls, kāpēc Karls Andrē vēlāk par Džadu, Morisu vai Flavinu parādījās uz mākslas skatuves.

Pārsvarā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados dzimusī paaudze, ko sauc arī par “cool generation”, mākslinieku un kritiķu personīgās un teorētiskās attiecības, Ņujorkas mākslas dzīve sešdesmitajos gados, mākslinieku darbi - izmaiņas un nemainīgais tajos, - ko viņi nepārtraukti veido vairāku desmitu gadu laikā līdz pat šim brīdim (piemēram, tikai tagad - šā gada 8. aprīlī - miris Sols Levits), kā arī termina “minimālisms” lietojuma paplašinājums no vizuālās mākslas un mūzikas uz citām sfērām, - tas viss rada it kā nebeidzamu lupatu deķi ar krāsaina auduma gabaliņiem, kuru var vērot pēc patikas ilgi. Tomēr gribas vaicāt: kāda gan ir morāle šim stāstam?

 

Morāle

- Ak jā! Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats, - atteica Hercogiene, vēl dziļāk ieurbdama savu mazo, aso zodu Alises plecā, un tad piemetināja: - Morāle te ir šāda: gādā par jēgu, skaņas parūpēsies pašas par sevi.

(Luiss Kerols. Alises piedzīvojumi Brīnumzemē)

 

Kas ir minimālisms? Donalds Džads savā rakstā apgalvo: “Jaunie trīsdimensionālie darbi neveido virzienu, skolu vai stilu. Kopīgie aspekti ir pārāk vispārīgi un pārāk maz kopīgi, lai definētu virzienu. Atšķirības ir lielākas nekā līdzības.” Arī enciklopēdijās un dažādās grāmatās visbiežāk lietotās definīcijas, kas apspēlē vārdu “minimāls” un “redukcija” nozīmi, ir pārāk plašas un tās iespējams attiecināt uz ļoti atšķirīgām un hronoloģiski attālinātām tā vai cita mākslas veida parādībām. (Arī Barbara Rouza norāda, ka māksliniekiem, par kuriem viņa runā rakstā “ABC māksla”, vairāk piemīt kopīga sensibilitāte jeb juteklība, nevis kopīgs stils.)

Franko Bertoni (Franco Bertoni) ievadā arhitektūras minimālismam veltītai grāmatai raksta, ka dažādās sfēras, uz kurām tiek attiecināts termins “minimālisms”, reti nonāk kontaktā, bet 20. gadsimta 2. puses daudzveidīgajā un pretrunīgajā mākslas panorāmā, ņemot vērā internacionālās mākslas attīstības paātrinājumu, šāds īslaicīgs to grupējums jeb apvienojums ir ļoti noderīgs. Vai minimālisms sniedz mūsu domāšanai kādu raksturojošu lielums, kas ļautu labāk saprast dažādās norises mākslā, mūzikā, literatūrā utt.? Protams, jebkuram raksturojumam jāmainās atbilstoši Vitgenšteina ģimenes līdzību principam un jānoliedz viena definējošu pazīme tādās sarežģītās parādībās, kā valoda un mākslas virziens, tomēr varbūt šeit iespējams rast kādu interpretācijas Arhimēda punktu.

Burtiskā nozīme varētu būt viens no pretendentiem uz šādu “Arhimēda punktu”. Tas ir interesants, jo nāk no valodas sfēras, tātad šķiet īpaši piemērots, lai runātu par minimālismu literatūrā. Filozofijā tā spožākais uznāciens saistīts ar Donalda Deividsona metaforas teoriju, kas apgalvo, ka vārdiem metaforā ir tikai to burtiskā nozīme, un ka visa metaforas “sāls” ir apzinātā burtiskā nozīmē aplamu sacījumu lietojumā kādā konkrētā situācijā. Taču, ja reiz burtiskā nozīme ir pamatā gandrīz visam - pat metaforai, - vai tas nepadara to par nepiemērotu jēdzienu kāda mākslas virziena raksturīgas iezīmes atklāšanai?

Vienkāršības dēļ palūkosimies tikai uz dažiem minimālistu darbiem, ko varētu saukt par klasiskiem šā virziena paraugiem. Ar savu vienkāršo formu, tīru un vienmērīgu krāsu, bieži vien tikai melnu vai baltu, un rūpnieciski izgatavotu materiālu izmantošanu tie šķietami atsakās no jebkādiem metafiziskiem mājieniem uz kaut ko ārpus mūsu tiešās uztveres. Uztverot šādu darbu, nav jādomā nedz par kaut ko transcendentu, kaut ko ārpus mākslas darba esošu, ko tas reprezentētu, nedz par mākslinieka personību, kura pašizpausmei tas kalpotu. To var saukt par darba burtisko nozīmi, pieņemot termina “nozīme” polisēmiju un neuztraucoties par tā attiecināšanu uz neverbālo sfēru. Bet valodā, literatūrā? - Valoda ir reprezentējoša, pat dzirdot tikai atsevišķus vārdus, mēs piedomājam tiem klāt kādu kontekstu un saprotam tos. Tātad šeit “nozīmes burtiskums”, ja lietojam to kā apzīmējumu minimālismam, slēpjas arī izstāstītā sižeta, situācijas raksturā.

Kārvera stāsts var notikt jebkur, lai arī parasti notiek ikdienišķā sešdesmito gadu Amerikas ikdienas vidē - virtuvē, guļamistabā, pie televizora, pagalmā, kur iznestas mantas pārvācoties. Varoņi runā vienkārši, viņus raksturo tikai viņu vārdi “cik maksā televizors?”, “cik maksā gulta?”, un gandrīz vienīgais rakstnieka raksturojums saviem varoņiem ir “viņš saka”, “viņa saka”. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu franču minimālisma autores Emanuēlas Bernhaimas (Emmanuèle Bernheim) romānā “Viņa sieva” jeb “Viņa sieviete” (Sa Femme) valoda iet tā, ko tā apraksta, pavadā. (Šis apgalvojums ir nedaudz paradoksāls tajā nozīmē, ka aprakstīto pasauli neveido nekas cits kā pats romāns.) Sižetu veido it kā atomāri fragmenti, romānu veidojošās situācijas nesaista nedz autora pārdomas, varoņu emociju apraksti, nedz attaisnojumi un nosodījumi vai plašāki romānu personāžu un vides vai kultūras vēstures apraksti. Atsevišķi īsi Bernhaimas teikumi veido atsevišķas rindkopas, kas pāris rindiņās ietver, piemēram, galvenās varones Klēras iepazīšanos ar Jaungada viesībās nejauši satiktu vīrieti, - Klēras mīļākais Tomass ir precējies un brīvdienas pavada kopā ar ģimeni, tāpēc Klēra dodas pie draugiem viena - un sausu konstatējumu: “Viņš bija garāks par Tomasu un daudz smagāks par viņu”, kas norāda uz to, ka viņa ir pārgulējusi ar šo nejauši sastapto cilvēku.

Taču burtiskās nozīmes jēdziens, ko līdzīgi varētu mēģināt attiecināt arī uz citiem minimālisma mākslas veidiem, atklāj kādu paradoksu. Proti, minimālisma mērķis nav iespējams. Vēstures faktos var atrast dažādas netiešas norādes, kas par to liecinātu. Tā Donalds Džads, lai arī viņam 1966. gada izstādē esošais vārds “primary” šķita pārāk metafizisks, tāds, kas dotu mājienu par kādu sākotnēju tikai domāšanā sasniedzamu formu valodu, bija neiecietīgs pret popārtu, kas radās reizē ar minimālismu un ko daži kritiķi - piemēram, Ērvins Sendlers (Irving Sandler) - pat saistīja ar minimālo mākslu vienas paaudzes (“cool generation”) un noliedzošās attieksmes pret abstrakto ekspresionismu terminos. Džads uzskatīja, ka popārts nolīdzina robežu starp “augsto” un “zemo” mākslu, un tādējādi centās saglabāt minimālismam kaut kā īpaša - un kas gan tas būtu, ja ne kas metafiziski noslēpumains - statusu. Sasniegts gan bija cits mērķis - mākslas uztvere kļuva visiem pieejams. Saprotama valoda, vienkārša forma, ritmiski vienmuļa mūzika, kas atbilst mūsdienu klausīšanās ieražām (skatītāju vai klausītāju iespējamā neizpratne, piemēram, vandālisms pret Karla Andrē darbu, ko veidoja rindā sakrauti ķieģeļi, tikai norāda uz romantisma laikmetam pateicību parādā esošu priekšstatu lomu mūsu uztverē). Tomēr Kārvera stāstu situācijas ir eksistenciāli skaudras, Bernhaimas romāna sižets portretē pats sevi un mūsu lasīšanas pieredzi kādā mazā pasaulītē - rakstāmgalda atvilktnē, kurā Klēra krāj savas mīlestības pret Tomasu fetišus, un kuras saturu romāna beigās izber papīrkurvī. Taču paradokss neatrisinās vienkāršā neveiksmē - ja minimālisma mākslā mēs vismaz sākotnēji redzam, tikai pašus priekšmetus, tad arī minimālisma literatūras zīmētās iespējamās pasaules ļauj redzēt tikai dzīves virsmu, kas kādu brīdi - pirms interpretējoša prāta skrējiena sākuma - notur mūsu uzmanību ar savu tiešumu, dzīves virsmu, kas dažkārt ir arī vienīgais mūsu dzīves saturs...

 

Literatūra

Battcock, Gregory (ed.). Minimal Art: A Critical Anthology. - Berkeley, Los Angeles, London: University of California Press, 1995 [1968].

Bertoni, Franco. Minimalist Architecture. - Basel: Birkhäuser, 2002.

Chilvers, Ian. A Dictionary of 20th Century Art. - Oxford, New York: Oxford University Press, 1998.

Colpitt, Frances. Minimalism// Kelly, Michael (ed. in Chief). Encyclopedia of Aesthetics. Vol. 3. - New York, Oxford: Oxford University Press, 1998. - Pp. 238-243.

Gablik, Suzi. Minimalism// Stangos, Nikos (ed.). Concepts of Modern Art: From Fauvism to Postmodernism (3rd edition, expanded and updated). - Thames and Hudson, 1995. - Pp. 244-255.

Garrels, Gary (ed.). Sol LeWitt: A Retrospective. - New Haven, London: Yale University Press, 2000.

Govan, Michael and Bell, Tiffany. Dan Flavin: A Retrospective. - New York: Dia Art Foundation, 2004.

Kellein, Thomas. Donald Judd. 1955-1968. - New York: Distributed Art Publishers, 2002.

Merthens, Wim. American Minimal Music. La Monte Young, Terry Riley, Steve Reich, Philip Glass. - New York, 1983.

Meyer, James. Minimalisms: Art and Polemics in the Sixties. - New Haven, London: Yale University Press, 2001.

Motte, Warren. Small Worlds: Minimalism in Contemporary French Literature. - Lincoln, London: University of Nebraska Press, 1999.

Schwarz, K. Robert. Minimalists. - London: Phaidon, 1996.

Strickland, Edward. Minimalism: Origins. - Bloomington and Indianapolis: Indiana University Press, 1993.

 

Jānis Taurens

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!