Bērnu bibliotēka
10.07.2014

Bulta, Zvaigzne un Laī

Komentē
0

"Bulta, Zvaigzne un Laī" ir Ievas Melgalves pirmā grāmata bērniem. Tās darbība notiek fantāzijas pasaulē akmens laikmetā – laikā pirms trīs galveno varoņu paredzētās pāriešanas pieaugušo kārtā. Grāmata ieguva galveno balvu bērnu literatūras konkursā "Zvaigznes grāmata 2013" un būs pieejama grāmatnīcās no jūlija vidus.

Bulta, Zvaigzne un Laī

(fragments)

Dienā, kad ieradās Zāles ļaudis, ikvienam bija, ko darīt. Sievietes bija iznākušas no savas kopīgās telts un tagad šaudījās šurpu turpu, savākdamas visu, ko varētu pārdot: dzīvnieku ādas, meža bišu medu bērza tāss cibiņās, kaltētas ogas un riekstus. Arī bērni skraidīja apkārt tikpat aizrautīgi, nesdami savus dārgumus – pītus grozus ar mežābeļu augļiem, čiekuru maisus un lielas sveķu pikas, kaltētas melleņu mētras. Zāles ļaudīm noderēja viss.

Viesi bija ienākuši apmetnē, nesot līdzi graudus un pinumus, un rotas. Viņi apspriedās savā nesaprotamajā valodā un izrādīja savas bagātības. Zelta čūska iznāca no savas telts, iekrāsojusi seju violetu un sārtu, – viņa gribēja izskatīties skaista, un tas viņai arī izdevās. Atšķirībā no visiem pārējiem Zelta čūska zināja Zāles ļaužu valodu un sarunājās ar viņu vadoni – gara auguma vīrieti gaišiem, daudzās bizēs sapītiem matiem.

Vienīgi Pelle nepiedalījās. Viņa sēdēja, atbalstījusi muguru pret resno bērzu, un ļāva melnajām skudrām rāpot pār saviem stilbiem un rokām. Viņa bija kā daļa no koka. Skudras skrēja viņai pāri, tās iezīmēja savas takas uz Pelles auguma, nesa augšup un lejup sīksīkas lietiņas: mazus mizas gabaliņus, beigtus kukaiņus, dzidras sulas lāses, laumu gaismas kripatiņas.

Ja Pelle samiedza acis, viņa pati varēja redzēt laumu putekļus gaisā – kā tie vijās cauri saules stariem, plūda līdzi vieglā vēja vērpetēm.

"Ei, resnā, celies augšā un nāc palīgā!" Nīna garāmskrienot uzsauca. Pelle pat nesarāvās. Agrāk viņa būtu apvainojusies, bet tagad vairs ne. Neviens cits to īsti vēl nemanīja, bet gaiss jau smaržoja pēc rudens. Pēc rudens, kad no medībām atgriezīsies cilts vīrieši un šī garā, neizturamā vasara būs beigusies.

Pelle zināja, ka rudenī viss mainīsies. Ne tikai tāpēc, ka viņa beidzot kļūs pieaugusi. Arī tāpēc, ka viss nevarēja ilgi palikt tā, kā bija. Viņa arvien mazāk gribēja kaut kur doties kopā ar citiem bērniem – viņu vairs neinteresēja peldēšanās strautā un slēpšanās alās. Bet atšķirībā no Kastora un Nīnas Pelli neinteresēja arī pieaugušo dzīve. Nīna augām dienām sēdēja blakus savai mātei Zelta čūskai un apguva burvju pulveru, uzlējumu un ziežu īpašības. Kastors šovasar ieradās apmetnē tikai uz īsu mirkli – atstāja medījumu un devās atpakaļ mežā. Reizēm viņš atgriezās ar trusi, reizēm ar lapsu vai stirnu, vienreiz bija pat pārmetis pār plecu gulbi, kura garais kakls apvijās ap Kastora vidukli, un Pelle ilgi skatījās uz viņiem, nesaprazdama, kura asinis ir sakaltušas uz zēna rokām.

Ja Pellei būtu izvēle, viņa visu mūžu pavadītu, piespiedusies pie bērza, ļaujot skudrām tecēt pār viņas ādu, vērojot, kā zālē spēlējas gaisma un ēnas. Ja viņa ieskatījās pavisam cieši, tad varēja pat sajust, kā tur kaut kas sarosās, sakustas – ne pati zāle, bet kaut kas cits, kaut kas tāds, kas varētu būt lauma.

Viņi teica, ka apmetnē laumu neesot, ka laumas neiet tik tuvu cilvēkiem, bet tas nebija tiesa. Laumas bija visur, tikai lielākā daļa no viņām bija pārāk sīkas, pārāk nemanāmas. Bet, ja ļoti ilgi sēdēja mierā, tās varēja ieraudzīt. Un – Pelle aizturēja elpu un pagrieza plaukstu – ar tām sarunāties.

"Ušššš," viņa nočukstēja, un vesela vērpete laumu putekļu aizlidoja uz apmetnes pusi un iejuka starp Meža ļaudīm un Zāles ļaudīm. Viņi nemierīgi saknosījās, paskatījās apkārt, it kā būtu sajutuši kādu svešu skatienu, it kā viņiem būtu pieskāries kaut kas neredzams un dzīvs.

Pelle pasmaidīja. Pirmo reizi šķita, ka tas, kā viņa spēlējas ar laumu putekļiem, nav tikai pašas iedomas.

"Ššššš," viņa čukstēja, un vējš iesmējās – tas sapurināja Zāles ļaužu vieglās drēbes, tas ieskrēja Meža ļaužu pinkainajos matos, tas pat sapurināja Zelta čūskas gludās, garās matu šķipsnas. Arī Pelle iesmējās.

Zāles ļaužu graudu maisā kaut kas sakustējās. Cilvēki iekliedzās un pakāpās malā. Pelēkie, sīkie graudi pašķīrās kā smiltis, un no tām kārpījās ārā kaut kas... "Žurka!" iekliedzās Zelta čūska, un bērni spiegdami sagatavoja savus šķēpus. Žurkas bija viņu medījums.

Bet tā nebija žurka.

No pelēkajiem graudiem iznira kaulaina, pelēka lauma ar garām ūsām. Bija skaidrs, ka tā ir lauma, jo viņa mirdzēja vienā sudrabā tā, ka izskatījās – viņai apkārt ir sudrabainas gaismas loks. Lauma paskatījās apkārt, nošņācās, izrāpās no graudu maisa un nopurinājās. Graudi izbira zemē kā ūdens šļakatas, un cilvēki kliegdami kāpās atpakaļ. Lauma pašā apmetnes vidū!

Pelle pavicināja roku. "Ej prom, mežā!" viņa iesaucās.

Lauma pagriezās uz Pelles pusi, pamāja ar galvu un aizkūleņoja projām, atstādama aiz sevis sudrabotu mēness sliedi.

Zāles ļaudis lamājās savā nesaprotamajā valodā, savāca kādu daļu no savām mantām un, spļaudīdamies un zīmes mezdami, metās prom. Meža ļaudis satraukti pārbaudīja visu, kas piederēja viņiem, – vai viss vēl ir vietā, vai viss ir neskarts. Lauma, lauma! Viņi klaigāja, it kā tas būtu kaut kas neredzēts.

Nu, taisnību sakot, pieaugušie laumas redzēja reti un, arī ja ieraudzīja, tad parasti izlikās, it kā nebūtu redzējuši, tā ka tur nekāda pārsteiguma nebija. Un tomēr.

Tikai divi cilvēki visā ciltī saglabāja mieru. Pelle, kas, vēl joprojām piespiedusies bērzam, laimīgi smaidīja. Viņa jutās tā, it kā visa āda būtu noklāta sīkām skudru taciņām – tā trīsēja un kutēja, un kļuva dzīva. Un Zelta čūska, kas, sažņaugusi rokā krāsaino spalvu zizli, skatījās uz Pelli. Viņas sejā neatspoguļojās nekas.

Un tā bija slikta zīme.

#

"Skrien-skrien-SKRIEN!" sīka balstiņa iečirpstējās Kastoram kreisajā ausī, un zēnam bija krietni jāsaņemas, lai nepaklausītu tai un nemestos prom, kur acis rāda. Sirds dauzījās tik stipri, ka šķita – tā nonākusi jau pie ausīm, un plaukstas nosvīda slapjas. Viņš noberzēja tās gar ādas jaku un paskatījās apkārt.

Tur tā bija. Uz koka zara pa labi no Kastora tupēja Spārme – lauma apmēram kaķēna lielumā. Tās seja ar lielajām acīm un zobaino muti atgādināja spāres galvu, un arī spārni bija kā spārei – gari, caurspīdīgi, metāliski zvīļojoši. Garās rokas un kājas bija ieķērušās koka zarā. Spārme skatījās uz Kastoru un čirpstēja savā nevalodā.

"Nekad neuzticies laumām," Kastors sev atgādināja. Viņa māte, Pelēkā pūce, bija stāstījusi daudzas leģendas par bērniem, kas klausījušies laumu vārdos un devušies prom meža dziļumā, lai nekad vairs neatgrieztos. "Kā tad tu zini, kāpēc viņi pazuda?" Kastors bija jautājis, un māte, pieri saraukusi, atbildēja: "Viņi atgriezās. Bet jau kā laumas."

Lai nu kā tas nebūtu, pat ja pieaugušajiem nevarēja īsti ticēt, Kastoram bija diezgan skaidrs, ka lielākoties viņu padomi ir pareizi. Pat ja pilnīgi nepareizu iemeslu dēļ. Pamest tikko nomedīto briedēnu ar bultu kaklā, mesties meža dziļumā un varbūt vairs neatrast ceļu uz mājām patiešām būtu muļķīgi.

"Labā Spārme, kāpēc man jāskrien?" viņš apdomīgi jautāja. Protams, Spārme nebija laba, lai arī nevarētu teikt, ka viņa bija ļauna; Spārme vienkārši bija. Bet Kastors zināja, ka Spārme ir arī lepna un ļaunatminīga, tāpēc bija prātīgi censties viņu pielabināt.

Spārme paliecās uz priekšu tik tālu, ka gandrīz vai nokrita no zara. Viņa atvēra muti un čirpstēja. Kastors dzirdēja neskaidru: "Mājās-mājās-MĀJĀS!"

Kastors nopūtās. Citiem bērniem sarunāties ar laumām izdevās labāk. Viņš spēja dzirdēt tikai neskaidrus vārdus. Pelle varēja atstāstīt laumu dziedātās dziesmas, bet Nīna bija noklausījusies ilgus un bezjēdzīgus mijkrēšļa strīdus par to, kura no laumām ir visgudrākā. Vai vismaz tā viņa apgalvoja.

"Kas ir mājās?" viņš jautāja. Spārme strauji palēcās gaisā, viņas spārni sprakšķēja no satraukuma.

"Pelle-Pelle-PELLE!"

Kastors satrūkās. "Kas ir ar Pelli?"

"Ir-ir-IR!" Lauma čirpstēja, bet neko vairāk no viņas vārdiem izlobīt nebija iespējams. Pat nepacenties izvilkt bultu no mirušā briedēna, Kastors pārvēla to sev pār plecu. "Ejam."

Spārme spalgi iebrēcās un metās Kastoram virsū, dejoja viņam ap galvu, spārnu radītajām vēja pūsmām sajaucot zēna matus. Kastors ar pūlēm novaldījās, nesācis vicināties ar rokām, – lai arī lauma nevarēja viņu aizskart, sajūta tik un tā bija biedējoša.

"Es neatstāšu medījumu šeit," viņš stingri noteica. "Kamēr vīrieši medī, šī ir mūsu vienīgā iespēja tikt pie svaigas gaļas."

Spārme nikni nočerkstēja un straujā pikējumā pieķērās pie briedēna ādas.

"EJAM?" viņa noprasīja.

"Kas ar mums notiktu, ja laumas mūs varētu aizskart pret mūsu gribu?" zēns jau kuro reizi nodomāja. "Un kā pieaugušie spēj tik mierīgi pret viņām izturēties?"

Tiesa, nevarētu teikt, ka pieaugušie pret laumām izturētos mierīgi. Viņi izturējās ar aizdomām, pat naidu – ap visu apmetni bija izlikti koka tarkšķi, vēja zvani, svilpes un čīksteņi, kas pieskandināja gaisu ar klaboņu, dūkoņu un svelpoņu. Laumām acīmredzot šīs skaņas riebās vēl vairāk nekā cilvēkiem (kuri pie tām ar laiku pierada un meža klusumā pat sāka justies neomulīgi), un viņas apmetnes tuvumā centās nerādīties.

Cilvēki savukārt ievēroja piesardzību, dodoties medīt, – mežs bija laumu mājvieta. Ikviens zēns varēja kļūt par vīru tikai tad, ja bija labi iegaumējis visas vietas, kur bija atļauts medīt, un vēl labāk – visas takas, kuras nebija cilvēkiem domātas un uz kurām labāk bija kāju nespert. Starp laumu zemēm un cilvēku apmetni bija pietiekami daudz meža. Zvēri, kas robežas nezināja, bieži ieklīda no vienas zemes otrā. Ja mednieki bija piesardzīgi un saudzīgi, tad izdevās vienās medību vietās palikt pat divas ziemas pēc kārtas un tikai tad doties tālāk pa ceļu starp mežu un klajumiem, lai atrastu kādu vietu, kur dzīvnieki nezinātu baiļu no cilvēka bultām. Tikai retumis viņi devās dziļāk klajumos, lai satiktos ar Zāles ļaudīm – tie Kastoram šķita gandrīz tikpat grūti saprotami kā laumas.

Vismaz tad, ja tu biji pieaudzis un vairs nesaprati laumu vārdus. Kastors paskatījās augšup uz Spārmi, kas vēl uzstājīgi prasīja viņa atļauju kaut kur doties. Bija savādi iedomāties, ka reiz pienāks diena, kad Kastors nesapratīs viņas vārdus, kad Spārmes valoda šķitīs tikai nesakarīga čirpstēšana, bet citas laumas tikai dūks un gulgos, smiesies un ķērks.

"Jā, ejam," Kastors teica.

Un tad pēkšņi pasaule sagriezās. Kastora vēders sagriezās pretējā virzienā, viņš savēcināja brīvo roku – otra vēl joprojām turēja briedēnu –, bet nekur neizdevās pieķerties. Arī zem kājām pamata nebija. Viss bija kļuvis plūstošs un mainīgs, un neīsts, vienīgi laumas balss viņam virs galvas bija pastāvīga.

Un tad viņi jau bija pašā apmetnes malā. Kastors smagi elsa. Viņš taču bija bijis vairāku dienu gājumā no mājām – kā lauma bija varējusi viņu šeit nogādāt tik ātri? Lai arī nebija jēgas prasīt, kāpēc. Tā bija burvestība.

Tieši tāda burvestība, no kuras māte bija viņu brīdinājusi: "Nepaļaujies uz laumām, viņu ceļš nav mūsu ceļš." Bet nu šoreiz tas bija. Lai kas būtu noticis ar Pelli, Kastors gribēja būt klāt un pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kastors vienmēr bija aizstāvējis apaļīgo, neveiklo meiteni, un vairāk par visu viņš negribētu, lai viņa prombūtnes laikā ar Pelli notiek kaut kas ļauns.

Jau tumsa, un aiz muguras bija dzirdamas pūces un vakara lēļi. Kastors redzēja, ka visi apmetnes ļaudis bija sanākuši ap kopīgo ugunskuru. Tā nebija parastā sēršana un pasaku stāstīšana, tā bija sanāksme.

"Ko viņi tur dara? Par ko tu gribēji mani brīdināt, Spārme?" viņš jautāja. Laumas satraukums bija pielipis arī viņam, un pēkšņi zēns vairs negribēja nekur doties, negribēja pievienoties cilvēku lokam ugunskura gaismā, negribēja zināt, kas tur notiek, negribēja piedalīties.

"Burve-burve-BURVE!"

Kastors satrūkās un paskatījās uz Spārmi. Viņam nemaz nepatika doma par to, ka briesmas – lai kādas tās būtu – nāktu no Zelta čūskas puses. Protams, burve bija visu cienīta un bijāta, bet – zēns sprieda – diez vai kāds spēja viņu mīlēt. Pat pašas meita Nīna diez vai mīlēja Zeltu čūsku, nu, katrā ziņā ne tā, kā savu māti mīlēja Kastors.

"Neatstāj-neatstāj…" lauma nočukstēja un pazuda. Kastors sajuta tikai auksta gaisa pieskārienu tur, kur vēl pirms mirkļa bija sīkā, kustīgā radība.

Viņš nopūtās un grīļodamies devās uz priekšu – uz apmetnes pusi.

Tās taču vēl joprojām bija viņa mājas.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!