Ar šo eseju mēs uzsākam publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā. Rakstu sērija top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
""Komēdija" (Romanova ielā Nr.25). Pēc vieglā žanra komēdiju sērijas – lielākā daļa no šīm komēdijām patlaban ir noņemtas no repertuāra – teātris stājies pie daudzu literāriski vērtīgu dramatisku darbu iestudēšanas."
Laikraksts "Jaunais Vārds", 1916. gada 17. novembri
Tekstam no izdevuma "Jaunais Vārds" uzdūros nejauši, kā jau tas arhīvu digitālajos meklētājos mēdz gadīties. Šķiet amizanti – teātrī "Komēdija" kara laikā tiek atcelta vesela komēdiju programma. Varbūt pat joks – jokiem uz skatuves tobrīd nav vietas. Vai drīzāk bikla attaisnošanās, ka vieglo žanru beidzot nomaina ilgi gaidīti vērtīgi dramatiski iestudējumi. "Komēdija" tobrīd spēlē tajā pašā ēkā, kurā līdz 1905. gadam darbojās Jaunais latviešu teātris, no astotā līdz piecpadsmitajam Jaunais Rīgas teātris, no divdesmitā līdz septiņdesmit septītajam "Daile" un kopš deviņdesmit otrā gada – Jaunais Rīgas teātris. Teātra kritiķis Arturs Bērziņš savā trīsdesmit piektajā gadā izdotajā "Latvijas teātra vēsturē" norāda, ka par komēdiju dominanci Jaunā latviešu teātra repertuārā progresīvā inteliģence esot kurnējusi un gandrīz vienīgi Aspazijas "Sidraba šķidrauts" piektajā gadā teātra godu esot saglābis.
Teksts acumirklī integrējās manā apziņā, jo kādu laiku esmu domājis par ironijas un komiskā izpausmēm Latvijā. Ja fragmentu lasa visupirms kā valodisku tēlu, uzmanību nešķaidot ar attiecīgā laika norisēm, tad tas labi iederas mūsdienās. Ir licies, ka komēdija, komiskais Latvijā ir diezgan atlikts žanrs un, ja runā par mākslu, kaut ko kvalitatīvu drīzāk jāmeklē tieši dramatiskajā, vai tas būtu teātris vai vizuālā māksla. Par literatūru galīgi nemāku spriest. Komiskā trūcīgums savukārt liek bažīties par Latvijas iemītnieku humora izjūtu. Ja jau asprātība neatspoguļojas mākslā, varbūt tās pietiek labi ja izdzīvošanai. Nevarētu taču teikt, ka ikdienišķas sarunas sprēgātu no veselīgas ironijas dzirkstīm, plaukstot gardu smieklu pušķos. Te kā reiz kodīgs un viegli atriebīgs sarkasms ir daudz sastopamāka padarīšana, un parasti uz to nākas atbildēt ar pieklājīgi mākslotu smaidu vai analogu kodienu. Sarkasms ir ironijas paveids, bet diez vai ar to būs gana.
"Jaunā Vārda" teksta militārā aizmugure sasaucas ar mūsdienām, tāpēc tā skanējums kļūst dramatiskāks. Gandrīz tā – kara laikā nekādu komēdiju. "Karu" šajā rakstā minu pēdējo reizi, jo tas acīmredzami bojā gaisu, tāpat kā to lielākoties bojā pārāk taisnu un vieglprātīgu paralēļu vilkšana starp pagājušā gadsimta pirmās puses kolīzijām un to, kas it kā briest šobrīd. Ja nopietni, sūds viņu zina, kas briest.
Vispār savu simtgades tekstu paredzu domāt mazliet nekaunīgi, nevis cenšoties atgriezties tālā vai pat tikai teātra pagātnē, bet gan ar tā palīdzību izvedot pāris pavedienus ironiskā aktualizācijai, par materiālu ņemot šobrīd Latvijā notiekošo. "Ironiju" un "komisko" domāšu diezgan brīvi, dažbrīd tos sinonīmi mijot ar "humoru" un labi apzinoties, ka ne viss ironiskais ir smieklīgs. Piemēram, smalkai ironijai kādā literārā vai teorētiskā darbā lasītājs nav jānoved zviedzienā, bet tā ir labākais pavadonis uzmundrinātam un dzirdīgam teksta baudījumam. Tā tas ir, piemēram, Jāņa Joņeva "Jelgavā 94", kas ir smalkākais un sulīgākais attiecīgās paaudzes jaunības iemiesojums romānā. Pat vairāk – grāmata ļāva šo no apziņas padzīto dzīves periodu atgūt, un tas ir daudz. Savukārt smiekli šoreiz palīdzēs kā pavisam subjektīvs lakmusa papīrs, norādot uz piemēriem, kuriem rakstā pievērsties vairāk. Respektīvi, mani visupirms interesēs tie ironijas un komiska uzveduma krustpunkti, kuros visa starpā patiešām spurdz smiekli.
Kā jau teicu, Latvijas iedzīvotāju humora izjūta mani nodarbina jau sen un tēmu apceru regulāri, tādēļ, sākot darbu pie raksta, patiešām pārsteidza, cik daudz neredzēta tajā pašā internetā var atrast: pat ja neskaita slavenāko šībrīža Latvijas komiķi, kuru saskaņā ar viņa paša vārdiem par slavenāko neviens neatzīstot, tādēļ arī es neminēšu. Tādam veidojumam kā "Comedy Latvia" jau rit trešais gads, bet Karaliskā improvizācijas teātra un "Nerten" vecumu, būšu pieklājīgs, arī neminēšu. Interneta vietnes "Cehs.lv" un "Mēs dzeram un rakstām texxxtus" pat knapus ievadvārdus neprasa. Tāpat šogad, pēc cilvēku atstāstiem spriežot (netiku), ir notikuši visai daudzi uzvedumi, kurus var saistīt ar komisko –vai vismaz ironiju.
Piemēram, no Cēsīs šogad notikušā sarunu festivāla "Lampa" (1.–2. jūlijs) daudzi spilgti atminas "Politiķu cepienu", kurā četri komiķi nesa cauri četrus politiķus. Daži pirmo nez kādēļ min Imantu Parādnieku ar zirgastes griešanu un cita veida zirgošanos, uz kuru politiķis atbildēja turoties pie un beigu beigās patiešām šķiroties no zirgastes. Uz šāda fona Ilzes Viņķeles cēliens likās ārkārtīgi netaisns, jo, izņemot Rūdolfa Kugrēna centienus uzrakt patiešām riebīgi neērtas domas, pārējie skeči lielākoties bija gandrīz glaimojoši, turklāt pats asprātīgākais sekoja Viņķeles runā, kādēļ viņas daļu atcerēties ir svētīgi. Viņķele īsumā paguva savīt vairākas patiešām svarīgas domas un atšķirībā no Parādnieka nezaudēt dārgo laiku bezcerīgai pašaizsardzībai un atšķirībā no Mārtiņa Bondara – zaudēta goda uzlasīšanai tādā pašā garā, kādā tas tika zaudēts. Piemēram, smalka bija Viņķeles atsauce uz ulmaņlaikiem un komiķu sēdošo pozu tajos.
Ja arī tobrīd mūslaiku komiķi patiešām sēdēja, viņi savu darbu veica cienījami un bezkaunīgi izmantoja pilnīgi asimetriskās varas pozīciju iepretim tās varas pārstāvjiem, kuru pozīcija vismaz attiecībās ar pārējo sabiedrību pārlieku ilgi ir bijusi pārlieku noslēgta. Grūti pat teikt, kurš bija izveicīgāks reāli melnā un skarbā ironijā, kas lika gan trekni smieties, gan stīvināja kājas, jo Edgara Bāliņa, Elīnas Kolātes, Anetes Konstes un jau minētā Kugrēna pieeju stilistika ir pamatīgi atšķirīga un līdzīgi kā ar labu vīnu – grūti pateikt, kurš labāks, īpaši jau pēc pirmā.
Savukārt Viņķeles joks mani aizskāra nevis tādēļ, ka es neatslābstoši kreņķētos par ulmaņlaiku pasakas iespējamo atkārtošanos, bet daudz triviālāka iemesla pēc. Nevaru noticēt, ka es būtu atģidies kā no komas un pirms visas nupat ieskicētās ironisko uzvedumu jūras Latvijā nebūtu pastāvējis tāds kā smieklu tuksnesis ar dažām retām veldzes oāzēm (šobrīd man prātā nāk viens neminēts nosaukums – "Rīgas Laika" sadaļa "Īsumā par svarīgāko"). Vēl nesen taču lasīju 2014. gadā par vienīgo Latvijas satīriķi dēvētā Maika Koljēra rakstu (šobrīd neatrodu), pēc kura kļuva skaidrs, ka latviešiem vai nu humora izjūtas klīniski nav, vai arī tā ir tik zvērīgi niansēta un slēpta, ka paši Latvijas iemītnieki to nemana. Ar šo dilemmu gan tiekam galā uzreiz, elementāras loģikas ceļā. Ja būtu pirmais variants, tad ne Koljēru, ne arī, teiksim, Jāni Skuteli neviens neatģistu par komiķi atzīt.
Tas, kas šajā acīmredzamajā sprādzienā patiešām pārsteidz, ir "kāpēc?". Piemēram, pētnieki apgalvo [1], ka Amerikā 11. septembris izraisīja veselu, vēl nebijušu ironijas un politikas tradīcijas pārvērtēšanas kultūru, jo uzreiz pēc katastrofas plašsaziņas līdzekļi neapskaužami tupa imperiāla rietumcentrisma stilā pacentās izziņot globāla ironijas laikmeta beigas. A? Ko par to domājat?
Kāpēc traģēdijai seko komēdija? Saprātīga atbilde nav tālu jāmeklē. Bailes un dusmas ironija ļauj labāk – vai vispār – pārstrādāt. Īpaši pēc tik satricinošiem notikumiem, kāda bija teroraktu izraisītā traģēdija Amerikā. Ja pievēršamies Latvijai, grūti atrast kaut ko puslīdz atbilstošu, pat ievērojot mērogu. Tie paši pārdesmit bēgļi no mums bēg. Te jokam gals, jo skaidrs, ka mums ar notiekošo Ukrainā, Krievijā, Francijā, Vācijā, Anglijā, Polijā, Sīrijā un arī pie pašiem ir gana, lai nobriestu ļoti sūdīga augsne atbrīvotas ironijas sprādzienam. Jau kādu laiku sarunas ar draugiem un paziņām bija kļuvušas netipiski smagnējas un sapakota nīgruma piekrautas. Sarunās uzplauka katrs mazākais neiecietības sīkums, kas pa dienu bija reģistrēts tramvajā, veikalā vai kur nu vēl sagadījies. Saprotams, kurš visu šo zampu, pēc tautas ieskatiem, vietējā vidē vislabprātāk pielaiko – mazohistiskie politiķi. Ir gan jāņem vērā vēl viens ne mazāk svarīgs apstāklis – pie mums sprādzienveidīgi notiek daudz kas centrāls, piemēram, Dziesmusvētki un to radītā neaprakstāmā vienotības sajūta: it kā pa starpu katrs sēdētu savā stūrī un lādētu vienotības baterijas.
Apspriežot ar draudzeni "Politiķu cepienu", izskanēja arī vērā ņemams arguments par labu gudrāko galvu pārstāvju četrotnei. Ir nepieciešama drosme, lai tādā situācijā no skatuves vienkārši nenotītos. Atliek tikai iedomāties sevi Parādnieka vai Bondara vietā, un mieles par kungu bērnišķīgo ākstīšanos ļoti atbildīgajos amatos nomaina līdzpārdzīvojums. Ņemam vērā, ka tas, kas uz "Lampas" skatuves notika, pie mums nav tradīcija, ar ko politiķi var rēķināties. (Par iepriekš uzskaitītajām jokošanās aktivitātēm viņi, tāpat kā es, visdrīzāk neko pārāk daudz nezina. Droši vien "viņi" nevarētu nosaukt arī "mūsu" šobrīd slavenāko komediantu!) Tajā pašā laikā iedomāsimies, ko politiķa tēlam nozīmētu no skatuves bēgt, lai saņemtu atbildi par drosmes formu, kuru pa reizei šis amats pieprasa, ja jau esi izlēmis to uzņemties. Varbūt šoreiz pat iederas aktrises Gunas Zariņas atveidotās Mēdejas vārdi, ka Jāsona drosme nav drosme, bet gan bezkaunība. Džeks vienkārši uzmet sievu ar bērniem augstāku varas plauktu vārdā, un tā patiešām nav drosme. Lai nu kā, būtu gaužām nepareizi palikt tikai pie līdzi jušanas un neuzsvērt, cik "Lampas" pasākums bija svarīgs iespējamā pavērsienā Latvijas politikas tautiskā apspriešanā. Zaudējumi – ledaina duša dažiem, pēc kuras gan var kārtīgi sasildīties, – ir nesamērojami ar potenciālajiem ieguvumiem.
Pirmais ieguvums saistās ar katarsi. Pēdējo pāris gadu laikā spriedze starp politiķiem un pārējo sabiedrību ir tikai augusi, un tā nenāk par labu nevienam, ne personiskā, ne profesionālā ziņā. Politiķi nemāk un bieži vien negrib sabiedrības pārstāvjos ieklausīties un komunicēt, kā cilvēkiem pienākas, tāpat sabiedrības pārstāvji nemāk un lielākoties ne visai grib savas intereses pārstāvēt kādā konstruktīvākā veidā par "Delfu" vai feisbuka komentāriem. Tam visam pa virsu pēdējos gados ir savērusies cieša un graboša notikumu ķēde, par kuriem mums kakofoniski vēsta tuvākas un tālākas valstis. Politiķi ir vieni no atslēgas figūrām, kuri, ja mācētu, spētu sabiedrībā noņemt labu daļu spriedzes kritiskā situācijā, tā ka atbildība, ko šie cilvēki uzņemas, patiešām ir milzīga un tikai augoša. Nākamās un tikpat svarīgās figūras ir plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un dažāda cita veida personāži, kas tā vai šā var prezentēt ne vien savu, bet arī citu sabiedrības locekļu uzskatus, izjūtas utt., tostarp komiķi, ironiķi vai satīriķi.
Protams, kā var mācēt, ja negrib vai grib kaut ko pavisam citu!? Un ar gribēšanu mūsu valstī ir kā pagadās. Par to, ko grib Latvijas politiķi, vairs neizteikšos – ja izcelšu kādu ar pēdējā laika varoņdarbiem, pārējie apvainosies. Tomēr "mācēšana" ir svarīga, un tās raupjums labi parādās arī ironizēšanas un jokošanas manierē. Noskatoties "Lampas" skečus, likās, ka jaudīgi cilvēki, kas var piedāvāt daudz, pārāk ņemas pa zemjostas un citādi dzelteniem rajoniem. Sak, ja jau jūs, politiķi, muldat, mēs arī tā kārtīgi pamuldēsim. Un kā gan citādi! Ja gadiem Latvijā valdījis patiešām veselīgas un atbrīvojošas ironizēšanas tuksnesis (tāda pieņēmuma sakarīgai pārbaudei šeit par maz vietas), cilvēki centīgi ravējuši no savas publiskās valodas ārā jebko, kas varētu kādu aizskart vai, būsim taču godīgi, sabojāt attiecības tā, ka sāk bojāt paša ikdienas trauslās un neparedzamās iespējas. Šādos apstākļos komiķis kā tāds nesen atrasts izdzīvotājs uz vientuļas salas, saņēmies dūšu, iztenterē tirgus laukumā un maun, kā māk. Turklāt dusmas ir tik grandiozas, ka gribas bliezt tā, ka zils gar acīm griežas. Tas ir ārkārtīgi nopietni.
Nākamais ieguvums no ironijas brīvlaišanas ir plastiska attieksme pret robežām, nošķīrumiem un atšķirībām. Ironizēšana ir sociāli gana leģitīms veids, kā izmuļķot to pasaules uzbūvi, kādu veselā saprāta un kaut kādas kārtības labad pieņemam kā vienīgo īsteno. Piemēram, daudziem taču liekas, ka pārtikt no lopiem ir ārkārtīgi dabiski un normāli, jo principā, ēdot desu, reti kurš aizdomājas, kā tā cēlusies. Ir dzirdēts viedoklis, ka desa ļoti parocīgi ļauj nedomāt par kautuvēm, ko netīkami dara jēls gabals.
Ironija un jokošana ir ārkārtīgi svarīga arī tādēļ, ka tā esošo kārtību ļauj apspēlēt, reformēt, bet ne pamest pavisam, teiksim, pievienojoties uz sarunu zvirbuļu kompānijai parkā. Ne velti zinātnieki ironiskā cēloņus dislocē: normāli nesaderīgu kontekstu sapludināšanā, piemēram, lietojot parastu izteikumu neparastā nozīmē; citu pazemošanā; ambivalentu un absurdu situāciju radīšanā. [2] Visos šajos gadījumos parādās par normālo vai dabisko pieņemtā un ārpus normalitātes robežas izstumtā sadursme, rīvēšanās vai abpusēja apaugļošanās, ja jums labpatīk.
Kas attiecas uz pazemošanu, tad to nu retais no mums nepazīst. Kurš gan vismaz savulaik nav ieņirdzis par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kas vēl arvien pie mums publiskā telpā parādās kā tādi nakts dzīvnieki. Gandrīz aiz pārpratuma. Vai bomži un aļiki, kuri, izmetušies kā drapērija, ļauj sajusties kaut ko dzīvē sasniegušam, nemaz nerunājot par citādi ietonētu ādas krāsu, seksualitāti, ticību un pārējām dzīves apdares detaļām, par kurām spurdzot asprāša pārākuma apziņa jau sāk nedroši klapēt pie krūts.
Interesantāka gara dzīves dinamika atklājas pārējos divos zinātnieku izdalītajos ironizēšanas aspektos. Nozīmes asprātīga iespēle neparastākos laukos tā kā būtu skaidra. Reiz uz mēles (tur, kur Noass) ar draugiem gatavojāmies nopietnam filozofijas pārbaudījumam un es piedāvāju piemēru, ka uz kokiem varam skatīties kā pasaules matiem. Lieki teikt, ka par šo rūpīgo pārdomu augli tiek ierēkts vēl šobaltdien. Pastāv gan nelabas aizdomas, ka apcelšana ir nesusi nākamo ražu, jo viens no toreiz klātesošajiem par Latviju pilnīgi nopietni stāsta kā bruņurupuci – kad pieskaries zemei, noglāsti, reāli sajūti rupuča muguru. Šis gan velk uz piņņu, ne zviedzienu. Ir labs, vai ne! Īpaši ņemot vērā, cik bieži te bruņurupuči sastopami.
Ironiju raisa arī izteikumi vai rīcība, kuri vienlaikus ir saistoši un dīvaini. Atkal rodas spriedze, kas gaisā tiek palaista smejoties. Šo (un, protams, arī citus) ironijas aspektus var atskatīties "Nerten" uzvedumos, kuros, maigi groteski uzvedot dažādas ļoti labi zināmas un tuvas sadzīves situācijas, rodas jau minētā spriedze. Vai tā būtu kukuļdošana bērnudārzā (kurš zina, kā tas reāli izskatās?) vai Ditas Rietumas vēlme nozust no kinokomentārus alkstošās publikas aiz picas maskas, vai aroda lietpratēju runas maniere ar klientiem – klientos pārāk neklausoties un dzenot savu rutinēto darba aprakstu –, vai brīvdarbnieka (freelancer) liktenis, kas "Nerten" dueta izpildījumā ar Platona Buravicka muzikālu atbalstu liekas tuvs Latvijas pirmās brīvvalsts literāta romantiskajai traģēdijai ar tuberkulozes izmocītu galu. Maigumu "Nerten" gadījumā minu ne tādēļ, lai saldinātu tekstu: tas varētu vismaz sākumam palīdzēt raksturot vietējo melno vai grotesko humoru, kas ārkārtīgi reti ir viennozīmīgi smags vai iznīcinošs. Ja esat pamanījuši, tad arī "Lampas" komiķi gana bieži starp atsaldētajiem vārdiem iemij pa gaišākam salmiņam. Ja vien nemurgoju, tā ir vērtīga iezīme, ko nevajadzētu izlaist no skata.
Pārdomas par ironijas pamatu un labumu zinātnisku izpēti var noapaļot vienā kārtīgā labumā, kuru savā darbā "Ironijas lieta", lasot Sērena Kirkegora darbus, izklāsta filozofs Džonatans Līrs. [3] Darba pamatā esošā ideja nav nekas ārkārtēji komplicēts, vismaz Līra skaidrajā izklāstā: ironija ir cieši saistīta ar pašizziņu – vai, citādi sakot, tā ir būtiska pazīme starp cilvēkiem, kas patiešām atrodas pašizziņas procesā. Savukārt pašizziņa nav nekas ērts un patīkams, ja domājam komforta rāmī. Izrādās, ka pieņēmumi nebalstās absolūti stabilos pamatos kā uz ziloņiem, bet ir trausli, no malas pat smieklīgi, gan silti uzjautrinoši, gan ļoti ņirdzīgi. Izrādās, neviens cits kā pats šo sargājošo dzīves izpratnes ēku uzbūvēt nevar. Ja būvniecības pienākumus deleģē citiem, teiksim, vadonim, tad sūds vien sanāk. Lūk. Tas, kas Līra un Kirkegora uzstādījumā šķiet īpašs, ir krišanas drāmas necerēti daudzsološais ietvars. Cilvēks ļogās un krīt savu sastatņu priekšā nevis tādēļ, ka pretēji pārējai radībai, pēc paša domām, spēj no sevis atsvešināties, bet tādēļ, ka pašpilnveide, pašīstenošana ir cilvēciska, platoniskā nozīmē erotiska dziņa. Respektīvi, reālā un ideālā nesaskaņas kolīzijas izriet no paša cilvēka nebūt ne peļamā uzdevuma tapt par cilvēku un vienīgā iespēja, kā vienlaikus sekot aicinājumam un nezaudēt prātu, ir kopt ironijas meistarību. Meistarība savukārt paredz ironijas mācēšanu, zināšanu, kad ironizēt ir vietā, kad ne, kad rutinētajai "dabiskajai" lietu kārtībai jāseko, bet kad jākļūst par aizspriedumu un pārlieki komfortablas kārtības kramplauzi.
Uzlidojuši tādos domas augstumos, redzam, cik būtiski Latvijā ir pie labi iesāktā neapstāties un arvien lietpratīgāk turpināt bliezt dažādas toņkārtas jokus publikā, ne vien starp draugiem virtuvē. Lai sanāk apvērsti "Jaunā Vārda" sludinājumam. Tā, ka komēdiju programmu nevis noņemam, bet gan paplašinām, padarām aizraujošāku, gudrāku un pēc iespējas pieejamāku daudzveidīgai Latvijas publikai. Ja tā skatās, tad ar dramatiskiem uzvedumiem mums viss jau kārtībā.
Līrs savā darbā skata Sokrata piemēru kā vienu no viņam zināmajiem diviem īstenajiem ironiķiem vēsturē, ej nu zini, vai tādējādi par sevi iesmiedams vai mākslīgi uzturēdams gandrīz megalomāni elitarizētu priekšstatu par ironijas lietpratību. Par to, ka Sokrats ir bijis patiešām lietpratējs šajā lietā, nav diez ko jāšaubās. Turklāt paralēli savu sarunbiedru nekonvencionālajai vadāšanai nezināšanā viņš ir arī uzticīgi pildījis valsts uzliktos rutīnas pienākumus. Piemēram, esot bijis drosmīgs cīnītājs, par ko atceras viņa draugs Alkibiads. Reiz kaujā Sokrats esot izglābis ne vien šo, sveiku un veselu, bet arī viņa bruņas. Lielisks piemērs tam, kas notiek, ja ļaujas kārtīgai ironijai.
[1] Gournelos, T., Greene, V. (Ed.) A Decade Of Dark Humor: How Comedy, Irony, and Satire Shaped Post-9/11 America. University Press of Missisipi, 2011.
[2] Atzīšos, ka šādu uzskaiti paņemu no pirmajā piezīmē citētās grāmatas.
[3] Lear, J. A Case for Irony. Harvard University Press, 2011.
0