Bibliotēka
29.10.2003

Brīvības liecinieks

Komentē
0
Saglabā

Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki, viduvēju un nežēlīgu ideoloģiju stumdīti, pierod kaunēties par visu. Kaunēties par sevi, par to, ka ir laimīgi, ka mīl vai rada. Laikmetā, kad Rasins sarktu par «Bereniku» un Rembrants, lai izlūgtos piedošanu, ka uzgleznojis «Nakts apgaitu», skrietu pierakstīties uz dežūru stūra iecirknī. Mūsdienu rakstniekiem un māksliniekiem ir slimīgi jūtīga sirdsapziņa, un mūsu vidū izplatās paradums atvainoties par savu arodu. Patiesībā šai ziņā mums daudzi cenšas līdzēt. No mūsu politiskās sabiedrības visām malām skan skaļi kliedzieni, kas liek mums taisnoties. Mums jātaisnojas par to, ka nederam nekur un — tai pašā laikā — ka ar savu nederīgumu kalpojam nekrietniem mērķiem. Un, kad mēs atbildam, ka ir visai grūti nomazgāt tik pretrunīgu apsūdzību, mums saka, ka neesot jau iespējams attaisnoties visu acīs, bet mēs varot iegūt nedaudzu augstsirdīgo piedošanu, nostājoties viņu pusē, jo viņu viedoklis esot vienīgais pareizais. Ja tāda veida argumenti nepārliecina, var vēl sacīt māksliniekam: «Vai redzat pasaules postu? Ko jūs darāt, lai to mazinātu?» Uz šo cinisko šantāžu mākslinieks varētu atbildēt: «Pasaules posts? Es to nevairoju. Kurš no jums var sacīt to pašu?» Tomēr ir taisnība, ka neviens no mums nespēj palikt vienaldzīgs pret izmisušās cilvēces saucienu. Tātad ir jājūtas vainīgam. Un mēs tiekam vilkti uz laicīgo bikti, kas ir ļaunākā no visām.

Un tomēr tas nav tik vienkārši. No mums prasa izšķiršanos, bet to nosaka mūsu iepriekšējās izvēles. Pirmoreiz mākslinieks izšķiras tad, kad viņš nolemj būt mākslinieks. Un, ja viņš nolēmis būt mākslinieks, tad izšķiras par to, ņemot vērā, kas viņš pats ir, kā arī priekšstatu, kāds viņam ir par mākslu. Un, ja šie iemesli viņam likušies pietiekami pamatoti, lai attaisnotu savu izvēli, tad iespējams, ka tie arī palīdzēs viņam ieņemt savu nostāju pret vēsturi.

Pasaule ap mums ir nelaimīga, un no mums prasa, lai mēs kaut ko darītu tās labā. Bet kāda ir šī nelaime? Pēc pirmā acu uzmetiena atbilde liekas vienkārša: šais beidzamajos gados pasaulē nonāvēts ļoti daudz cilvēku, un daži paredz, ka tiks nonāvēti vēl. Tik milzīgs skaits mirušo galu galā padara atmosfēru smagu. Protams, tas nav nekas jauns. Oficiālā vēsture allaž bijusi lielo slepkavību vēsture. Un šodien Kains ne tikai nokauj Ābelu, šodien Kains nokauj Ābelu loģikas vārdā un pēc tam pieprasa Goda leģiona ordeni. Lai mani labāk saprastu, pastāstīšu kādu piemēru.

1947. gada lielo streiku laikā avīzes ziņoja, ka arī Parīzes bende pārtraucis darbu. Man liekas, šim mūsu tautieša lēmumam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Viņa prasības bija skaidras. Viņš, protams, pieprasīja prēmiju par katru nāves sodu, kā tas pēc likuma paredzēts visos uzņēmumos. Bet, galvenais, viņš prasīja, lai ar nolikumu ieceļ viņu par biroja priekšnieku. Viņš gribēja saņemt no valsts, kurai viņš apzinājās labi kalpojam, vienīgo apstiprinājumu, vienīgo reālo pagodinājumu, kādu mūsdienu nācija var piešķirt saviem kalpotājiem, tas ir, administratīvu nolikumu. Tik tālu ir aizgājusi vēsture. Barbarisma laikā ap bendes galvu bija šausmu oreols, kas lika sabiedrībai no viņa vairītiesSava amata dēļ viņš bija spiests uzbrukt cilvēka dzīvības un miesas noslēpumam. Bende iedvesa šausmas un pats to apzinājās. Un šīs šausmas tai pašā laikā apliecināja cilvēka dzīvības vērtību. Šodien bende ir vairs tikai kaunīgs sava amata pildītājs. Un, manuprāt, šais apstākļos viņam ir taisnība, ja viņš vairs negrib būt nabaga radinieks, kuru tur virtuvē, tāpēc ka viņam nav tīri nagi. Civilizācijā, kur slepkavība un vardarbība jau kļuvušas par doktrīnām un drīz vien var kļūt par valsts pasākumiem, bendēm ir pilnīgas tiesības tikt ieskaitītam administratīvajos kadros. Patiesību sakot, mēs, franči, esam mazliet nokavējušies, citur bendes jau iekārtojušies ministru krēslos. Tikai cirvja vietā viņiem ir pildāmspalva. Kad ar nāvi sāk nodarboties statistika un administrācija, tad pasaulē nav vairs viss kārtībā. Bet, ja nāve kļūst abstrakta, tas nozīmē, ka arī dzīvība ir abstrakta. Un ikviena cilvēka dzīve var būt tikai abstrakta, sākot ar to brīdi, kad viņš ierauga, ka tā pakļauta kādai ideoloģijai. Nelaime tā, ka mēs dzīvojam ideoloģiju, turklāt totalitāru ideoloģiju laikā, tas ir, šīs ideoloģijas ir pietiekami pašpārliecinātas, pietiekami pārliecinātas par savu taisnību, saviem muļķīgajiem argumentiem un šauro patiesību, lai sabiedrības labklājību redzētu tikai savā virskundzībā. Un gribēt pār kādu vai kaut ko valdīt nozīmē vēlēties šī «kāda» noplicināšanu, klusumu un nāvi. Lai to konstatētu, jāpaskatās tikai apkārt.

Nav dzīves bez dialoga. Un lielākajā pasaules daļā dialogu šodien aizstāj polemika. 20. gadsimts ir polemikas un apvainojumu gadsimts. Polemikai starp nācijām un indivīdiem pat agrāk neieinteresēto nozaru jomā tagad ir tā vieta, ko sensenis ieņēma pārdomāts dialogs. Tūkstošiem balsu dienu un nakti, turpinot katra no savas puses trokšņainu monologu, izgāž pār tautām mistificējošu vārdu straumi: tur ir uzbrukumi, aizstāvēšanās, eksaltācija. Bet kāds ir polemikas mehānisms? Tā būtība ir saskatīt pretinieku par ienaidnieku, vienkāršot viņu un atteikties viņu redzēt. Ja es kādu apvainoju, es vairs nezinu, kādā krāsā ir viņa acis, nezinu, kad un kā mēdz viņš smaidīt. Kad polemikai izdevies padarīt mūs pusaklus, mēs vairs nedzīvojam cilvēku vidū, bet gan siluetu pasaulē.

Nav dzīves bez pārliecināšanas. Bet mūsdienu vēsture pazīst tikai iebaidīšanu. Cilvēki dzīvo un spēj dzīvot tikai ar domu, ka viņiem ir kaut kas kopīgs, ka viņi var vienmēr sastapties. Bet mēs esam atklājuši ko citu: ir cilvēki, kurus nevar pārliecināt. Koncentrācijas nometņu upurim bija un ir neiespējami izskaidrot tiem, kas viņu pazemo, ka tā nevajag darīt. Jo šie pēdējie vairs nav cilvēki, viņi iemieso ideju, kas novesta līdz visnelokāmākās gribas temperatūrai. Tas, kurš grib valdīt, ir kurls. Ar tādu sastopoties, jācīnās vai jāmirst. Tāpēc mūslaiku cilvēki dzīvo bailēs. «Mirušo grāmatā» lasām, ka taisnie ēģiptieši iemantoja piedošanu, ja viņi varēja ar pilnām tiesībām sacīt: «Es neesmu iedvesis bailes nevienam.» Ar tādiem noteikumiem mēs Pastarā tiesā velti meklēsim rnūsu dižos laikabiedrus svētlaimīgo rindās.

Nav ko brīnīties, ka ar šiem siluetiem, kuri padarīti kurli un akli, iebiedēti, apgādāti ar biļetēm un kuru dzīvi pilnībā ietver policijas reģistrācijas kartīte, pēc tam apietas kā ar anonīmām abstrakcijām. Interesanti, ka tieši tie režīmi, kas radušies tādu ideoloģiju rezultātā, sistemātiski gādā parto, lai iedzīvotāji tiktu izrauti no savas vides un vadāti pa visu Eiropu kā bezasiņu simboli, kuru niecīgā dzīvība ietverta vienīgi statistikas skaitļos. Kopš šīs skaistās filozofijas iegājušas vēsturē, milzīgas cilvēku masas — kādreiz taču katrs no viņiem pat roku paspieda savā veidā — ir pilnīgi apraktas zem pārvietoto personu iniciāļiem, ko ļoti loģiska sabiedrība tām izdomājusi.

Jā, tas viss ir loģiski. Ja grib kādas teorijas vārdā unificēt veselu sabiedrību, nav cita ceļa kā padarīt šo sabiedrību tikpat bezmiesīgu, aklu un kurlu kā šī teorija. Nav cita ceļa kā nogriezt pašas saknes, kas saista cilvēku ar dzīvi un dabu. Un tā nav nejaušība, ka, sākot ar Dostojevski, mēs vairs neatrodam Eiropas literatūrā dabas aprakstu, nav nejaušība, ka mūsdienu nozīmīgās grāmatas vairs neinteresējas par dvēseles niansēm un mīlestības patiesībām, bet aizraujas ar tiesnešiem, prāvas un apsūdzības mehānismu, ka vairs netiek atvērti logi pasaules skaistumam, bet logus rūpīgi aizdara, sargājot vientuļnieka skumjas. Nav nejaušība, ka šodien Eiropas domu iedvesmo filozofs, kurš rakstīja, ka vienīgi modernā lielpilsēta ļauj garam sevi apzināties, un kurš aizgāja pat tik tālu, ka apgalvoja: daba ir abstrakta, vienīgi prāts ir konkrēts: Tāds ir Hēgeļa viedoklis un arī izejas pamats milzīgai inteliģences dēkai, kas galu galā nonāvēja visu. Dabas dižajā ainā šie apreibušie gari redz vairs tikai paši sevi. Tas ir pēdējais aklums.

Kāpēc gan iet vēl tālāk? Tie, kas redzējuši Eiropā izpostītās pilsētas, zina, par ko es runāju. Tās parāda noplicināto, lepnuma novārdzināto pasauli, kur vienmuļā apokalipsē maldās rēgi, meklēdami zudušo draudzību, kas reiz vienoja ar dabu un visām dzīvajām būtnēm. Rietumu cilvēka lielākā drāma ir tā, ka starp viņu un viņa vēsturisko veidošanos vairs nav ne dabas spēku, ne draudzības spēka. Ar nogrieztām saknēm, nokaltušām rokām — viņš jau saplūst ar karātavām, kas viņam apsolītas. Bet, nonākot līdz šai galējai bezjēdzībai, mēs vismaz varam klaji atzīt šā gadsimta krāpšanu: tas izliekas, ka tiecas pēc saprāta valstības, bet īstenībā meklē zudušo pamatu mīlēt. To ļoti labi zina mūsu rakstnieki, kas beidzot visi protestē pret nelaimīgo un noplicināto mīlestības surogātu, kura vārds ir morāle. Varbūt mūsdienu cilvēki spēj sevī visu apvaldīt un tas ir viņu dižums. Taču ir kaut kas, ko lielākā daļa no viņiem nekad neatradīs, — tas ir viņiem laupītais mīlestības spēks. Un tāpēc viņiem patiešām ir kauns. Un ir taisnīgi, ka mākslinieki dalās šai kaunā, jo viņi to sekmējuši. Bet lai viņi vismaz pasaka, ka kaunas par sevi, nevis par savu arodu.

Jo viss, kas veido mākslas cieņu, ir pretējs tādai pasaulei un to noraida. Mākslas darbs jau ar to, ka tas eksistē, noliedz ideoloģijas iekarojumus. Rītdienas vēsturei jēgu piešķir jau sāktā cīņa starp iekarotājiem un māksliniekiem. Turklāt abi uzskata par savu mērķi vienu un to pašu. Politiskā darbība un mākslinieciskā radīšana ir vienas un tās pašas sacelšanās pret pasaules nekārtībām divas puses. Abos gadījumos ir tieksme piešķirt pasaulei vienību. Ilgi mēdza jaukt mākslinieka un politiskā novatora centienu iemeslus. Bonaparts centās pēc tā paša, pēc kā Gēte. Bet Bonaparts mums atstājis bungas licejos, un Gēte — «Romas elēģijas». Bet, kopš šais centienos iejaucas iedarbīgas ideoloģijas, kas balstās uz tehniku, kopš ar nemanāmu pāreju revolucionārs kļuvis par iekarotāju, abi domas novirzieni ir nesaskaņā. Jo labējais vai kreisais iekarotājs tiecas nevis pēc vienotības, kas vispirms nozīmē pretrunu harmoniju, bet gan pēc vienādības, kas nozīmē atšķirību iznīcināšanu. Mākslinieks cenšas saskatīt atšķirības, iekarotājs — nolīdzināt atšķirības. Mākslinieks, kas dzīvo un rada dzīvu cilvēku un kaislību vidū, zina, ka nekas nav vienkāršs un ka eksistē arī citi. Iekarotājs grib, lai citi neeksistētu, viņa pasaule ir kungu un vergu pasaule, kurā dzīvojam arī mēs. Mākslinieka pasaule ir dzīva disputa un saprašanās pasaule. Es nezinu nevienu lielāku mākslas darbu, kura pamatā būtu vienvienīgi naids, turpretī mēs zinām veselas impērijas, kas balstījās uz naidu. Laikā, kad iekarotājs, kā viņa nostājas loģika prasa, kļūst par policistu un bendi, mākslinieks ir spiests izvairīties no kara klausības. Pret mūsdienu politisko sabiedrību māksliniekam var būt tikai viena nostāja, ja viņš negrib atteikties no mākslas, — nepiekāpīgs noraidījums. Viņš nevar, kaut arī gribētu, sadarboties ar tiem, kas lieto mūsu laikmeta ideoloģiju, valodu un līdzekļus.

Tāpēc ir veltīgi un smieklīgi prasīt no mums taisnošanos un iesaistīšanos cīņā. Mēs esam gribot negribot iesaistīti cīņā. Taču nevis cīņa padara mūs par māksliniekiem, bet gan māksla liek mums būt cīnītājiem. Mākslinieks nevar nebūt brīvības liecinieks, un par šo attaisnojumu dažkārt dārgi jāsamaksā. Mākslinieks nevar nemesties kaujā vissarežģītākajā vēstures biezoknī, kur pat cilvēka miesa ir apspiesta. Kamēr pasaule paliek tāda, kāda tā ir šodien, mums gribot negribot jāiesaistās cīņā, un mēs pēc savas dabas neciešam abstraktos elkus, kas šodien triumfē, vienalga, vai tie būtu nacionāli vai doktrīnas elki. Turklāt ne jau morāles un tikuma vārdā, kā, neiztiekot bez papildu krāpšanas, mēģina iestāstīt. Mēs neesam tik augsti tikumīgi. Un, redzot mūsu reformatoru antropometriskos tikumus, — nav ko nožēlot. Cilvēka vārdā, aizstāvot to, kas cilvēkā vienreizējs, mēs vienmēr noraidīsim šos pasākumus, kas cenšas aizsargāties ar saprāta visvairāk nožēlojamiem argumentiem.

Un tai pašā laikā tas nosaka mūsu solidaritāti ar visiem. Tā ka mums jāaizstāv ikviena cilvēka tiesības uz vientulību, mēs nekad vairs nebūsim vientuļi. Mums jāsteidzas. Mēs nevaram darboties vieni paši. Jā, Tolstojs varēja uzrakstīt par karu, kurā nebija piedalījies, vislielāko romānu pasaules literatūrā. Mūsu karos mums neatliek laika rakstīt par kaut ko citu, tikai par tiem pašiem kariem, un tai pašā laikā tie nonāvē Pegī un tūkstošiem jaunu dzejnieku. Tāpēc es uzskatu, ka, par spīti atšķirībām, kas var būt lielākas, mūsu šīvakara sanāksmei ir jēga. Cilvēki, kurus šķir robežas, dažkārt to neapjauzdami, strādā kopīgi, veidodami tūkstoš sejas vienam un tam pašam mākslas darbam, kas pacelsies pretim totalitārismam. Jā, visi kopā, un līdz ar viņiem tūkstošiem cilvēku, kas mēģina realizēt savas klusās ieceres lielpilsētu troksnī. Un līdz ar viņiem arī tie, kuru šodien nav kopā ar mums, bet kuri attīstības gaitā mums reiz pievienosies. Un arī tie citi, kas domā, ka viņi ar saviem mākslas līdzekļiem kalpo totalitārisma ideoloģijai, lai gan pašās viņu daiļrades dzīlēs mākslas spēks sagrauj propagandu, prasa vienotību, kam viņi īstenībā kalpo, un gribot negribot tuvina viņus mūsu brālībai, tai pašā laikā izraisot neuzticību pret tiem, kuri viņus pagaidām izmanto.

No īstiem māksliniekiem neiznāk uzvarētāji politikā, jo viņi nav spējīgi viegli uzņemt pretinieka nāvi. Viņi ir dzīvības, nevis nāves pusē. Viņi ir cilvēka miesas, nevis likuma liecinieki. Savas sūtības dēļ viņi notiesāti uz saprašanu: viņi nevar nesaprast pat to, kas viņiem naidīgs. Tas nenozīmē (gluži otrādi!), ka viņi nespētu spriest par to, kas labs un kas ļauns. Bet viņu spēja dzīvot otra cilvēka dzīvi ļauj viņiem pat vislielākajā noziedzniekā atzīt cilvēku mūžīgo attaisnojumu, kas ir sāpes. Tas liedz mums izteikt absolūtu spriedumu un līdz ar to — ratificēt absolūtu nosodījumu. Nāves sodu pasaulē, kāda ir mūsu pasaule, mākslinieki liecina visa tā labā, kas cilvēkā noraida nāvi. Viņi nav naidnieki nevienam, tikai bendēm! Un tāpēc viņiem, mūžīgajiem žirondistiem, allaž būs jāpacieš draudi un sitieni no mūsu montaņāriem listrīria aprocēs. Galu galā šis neapskaužamais stāvoklis ar savu neērtumu vien apliecina viņu dižumu. Pienāks diena, kad visi to atzīs un, cienīdami mušu atšķirības, visvairāk autoritatīvie no mums mitēsies cits citu plosīt, kā tas tagad notiek. Viņi atzīs par savu dziļāko aicinājumu līdz galam aizstāvēt pretinieku tiesības nebūt ar viņiem vienis pratis. Viņi pasludinās, ka labāk ir maldīties, nevienu nenogalinot un ļaujot runāt citiem, neka pieradīt savu taisnību klusumā starp līķu kaudzēm. Viņi mēģinās pierādīt, ka revolūcijas, kas gan notikušas ar varmācību, var uzturēt vienīgi dialogs. Un tad viņi zinās, ka šis neparastais aicinājums rada vissatriecošāko brālību, apšaubāmu cīņu un apdraudētu lielumu brālību, kas laiku laikos nekad nav rimusi cīnīties, lai pret vēstures abstrakcijām apliecinātu to, kas sniedzas pāri katrai vēsturei un kas ir — cilvēka miesa, vienalga, ciešanās vai laimē. Visa mūsdienu Eiropa, izslējusies savā augstprātībā, kliedz, ka tas ir veltīgi un smieklīgi. Bet mēs visi esam pasaulē, lai pierādītu pretējo.

No franču valodas tulkojusi Maija Silmale.
Grāmata, 1990. g. jūnijs

Albērs Kamī

Lielāko savas dzīves daļu, proti, skolas un izšķirošos brieduma gadus, Albērs Kamī ir pavadījis Alžīrijā. Kamī dzimis 1913. gada 7. novembrī netālu no ostas pilsētas Annābas. Viņa dzimšanas vieta nav ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!