Komentārs
02.06.2014

Brīvība un balaklava

Komentē
4

Indivīda brīvība un autonomija ir filozofiski jautājumi, kurus neklājas pieminēt garāmejot. Tiem īstā vieta ir tajā vēsajā intelekta stratosfērā, kur apgrozās Kants, Mills, Roulzs un citi dižgari, kuriem mēģina tuvināties cilvēki Rietumu universitātēs. Vēlēsim viņiem veiksmes. Kazi, varbūt kāds no viņiem reiz izdomās, kādēļ ar šo vārdu uz lūpām ir iespējams darīt tik dažādas lietas – cirst galvas un atcelt verdzību, cenzēt presi un legalizēt marihuānu.

Tomēr arī mazajā, praktiskajā pasaulītē pēdējo gadu laikā ir vērojamas dažas praktiskas pārmaiņas brīvības izpratnē, kuras vēl nav ieguvušas teorijas kristālisko formu. Ja man kāds vaicātu, kādas lietas šodien vislabāk simbolizē brīvību, es atbildētu: balaklavas un Tviteris. Lieta tā, ka brīvība, vispirms jau Jesajas Berlina negatīvās brīvības formā, ir ieguvusi izteiktu anonimitātes piegaršu. "Brīvības cīnītājs", teiksim, nesenajos Ukrainas nemieros, vispirms ir jaunietis balaklavā, ar beisbola nūju un ķiveri galvā. Turpretī jaunākās paaudzes vidū nozīmīgākie sociālie tīkli ir "brīvi" tajā nozīmē, ka pie vēlmes cilvēks tajos var paust savu viedokli bez jebkādas identifikācijas iespējām. Īsi sakot, liekas, ka mēs tuvojamies kādai jaunai parādībai politiskās brīvības izpratnē, kurā arvien lielāku lomu sāk spēlēt daudzskaitlīga anonimitāte. Ar apzīmējumu "brīva sabiedrību" arvien biežāk tiek saprasta tāda, kurā publisko aizstāj savdabīgs kolektīvs privātums, īpaša kopīga anonimitāte.

Lai saprastu, kādēļ šāda tēma ir sarunas vērta, ir vērts mazliet atskatīties ideju vēsturē. Indivīda tiesības liberālā perspektīvā ir cieši saistītas ar viņa privāto telpu. Viņam ir jāspēj efektīvi kontrolēt to, cik par viņa īpašumiem, korespondenci, reliģisko pārliecību, veselības stāvokli un intīmajām attiecībām uzzina citi cilvēki. Ja viņš to nespēj, tad visas šīs lietas var kļūt par iemeslu, lai pārējie sabiedrības locekļi izmantotu šo informāciju pret viņu. Tas pasargā indivīdu ne tikai no valsts, bet arī no sabiedrības vairākuma iejaukšanās, nodrošinot viņam to privātuma burbuli, kurā viņš var rīkoties pilnībā pēc saviem ieskatiem.

Jautājums par to, kādēļ cilvēkam noteikti vajadzētu dot iespēju darīt kaut ko prom no sabiedrības acīm, pats par sevi nemaz nav tik vienkāršs, galu galā – tieši privātums bieži kalpo par aizsegu kliedzošai amoralitātei. Ticamākā atbilde šeit būtu – minētais privātuma burbulis ir vajadzīgs tādēļ, ka tieši privātajā telpā katrs pats iemācās būt morāls vai amorāls, bez kazarmām raksturīgā publiskuma spiediena. Un, ciktāl mēs vēlamies, lai cilvēki rīkojas labi pēc savas brīvas izvēles, nevis piespiedu kārtā (kā Alekss Delāržs "Mehāniskajā apelsīnā"), viņiem ir jādod šāda iespēja veikt labas un sliktas izvēles savā tuvākajā dzīves jomā. Tiktāl privātums būtu saprotams.

Tomēr lietas kļūst sarežģītākas, kad darīšana ir ar politiku. Valsts, kā zināms, ir tieši publisko, nevis privāto tiesību subjekts, un cilvēkam, kurš vēlas ietekmēt valsts politiku, tas būtu jādara publiski. Republikānisma tradīcija politikas teorijā uzsver šo savdabīgo publiskuma gaismu, kas izgaismo personu kā pilsoni, izceļ viņu iepretim anonīmajai masai, ļaujot visiem saprast, kas viņš ir. Konkrēta cilvēka identitātei ir liela nozīme politiskās brīvības kontekstā: brīvs viņš ir vienīgi tad, kad neslēpjoties piedalās savas politiskās kopienas dzīvē, atklāti apliecinot savu neatkārtojamo identitāti iepretim citiem neatkārtojamiem pilsoņiem. Atrašanās publicitātes gaismā šeit nozīmē vienlaikus gan tiesības ietekmēt kopienas dzīvi, gan arī pienākumu pārstāvēt konkrētu nostāju ar savu neatkārtojamo personu. Ne velti tieši demokrātiskās kopienās tik liela loma ir šim grūti definējamajam "reputācijas" jautājumam – patīk tas vai ne, bet par cilvēka reputāciju var spriest tikai pēc publikas reakcijas, nevis pēc savas privātās attieksmes pret konkrēto cilvēku. Turklāt katrs var mēģināt atbildēt uz retorisko jautājumu, vai jūs vēlaties, lai pār jums valdītu anonīmu cilvēku ierosināti un pieņemti likumi?

Ja no šās perspektīvas paraugāmies uz šodienas priekšstatu, ka tiesības slēpt savu seju un vairīties no savas identitātes noskaidrošanas ir politiskās brīvības elements, paveras savdabīga aina. Balaklavu nēsāšana tiek pamatota, piesaucot bailes no režīma represijām – ja mūs noķers, tad smagi sodīs, un mūsu lielā lieta, atbrīvošanās, tā arī paliks neizdarīta. Šo argumentu vēl jo vairāk pastiprina labi zināmā novērošanas kameru klātbūtne jebkurā pilsētas vietā, kas būtiski atvieglo iespējas identificēt cilvēkus. Tādēļ mēs slēpjam sejas, kad dodamies uz barikādēm. No otras puses, šāda anonimitāte arī lieliski atbrīvo no atbildības: es varu mest ar bruģakmeņiem pa policistiem, nebaidoties, ka pēc dažām dienām man pie durvīm zvanīs policists.

Tad nu varam vaicāt: vai šāda arvien populārāka anonimitāte iederas tajā cilvēka brīvības jomā, kuru sargā privātums? No vienas puses, kas gan būtu vēl personiskāka darīšana kā cilvēka ārējais izskats? Galu galā – balaklavas taču cilvēki visā pasaulē bieži nēsā klimata dēļ. No otras puses, vai šāda personiskā brīvība paredz iespēju anonīmi ietekmēt politisko varu – par to var pamatoti šaubīties. Šeit ir normatīvā puse: ja jūs veicat politiskas darbības, vienlaikus slēpjot savu identitāti, jūs faktiski graujat publisko telpu, kurā darbojas cilvēki ar savām publiskām identitātēm, nevis maskēti diversanti. Šeit privātā brīvība torpedē publiskās brīvības telpu.

Cits jautājums, ja runa ir nevis par demokrātisku procesu un pilsonisku līdzdalību, bet gan par revolūciju – proti, vardarbīgu varas gāšanu. Ja jūsu nolūks ir nevis publiski aizstāvēt savu pozīciju citu pilsoņu acu priekšā, bet gan graut konkrēto valstiskumu, tad neviens nevar liegt izmantot visefektīvākos līdzekļus šā mērķa sasniegšanai. Tikai tam gan nav nekāda sakara ar politisko brīvību – ar sazvērestībām un apvērsumiem varbūt var iestāties arī par demokrātiju, bet pavisam noteikti var par oligarhiju vai tirāniju. Pavisam noteikti ir reizes, kad kāds despotisks režīms savas iepriekšējās darbības dēļ ir pelnījis, lai to gāztu cilvēki balaklavās. Taču tas pats par sevi nebūt nenodrošina, ka tā vietā tiks iedibināts brīvs režīms. Politiskā brīvība prasa publiskumu un citu pilsoņu atzītu indivīda identitāti.

No šās perspektīvas, iespējams, kļūst labāk saprotamas arī citas problēmas ar privāto, anonīmo indivīdu ietekmi uz politiku. Tas attiecas tikpat labi uz Latvijā iecienīto tautas likumdošanas iniciatīvu rosināšanu, kuru autori ir turami noslēpumā, kā uz interneta komentētāju atbildību par saviem vārdiem. Tomēr tā ir plašāka tendence, vērojama visā pasaulē, līdzsvaram starp publisko un privāto brīvību pārvirzoties kolektīvas anonimitātes virzienā. Publiskā un privātā brīvība kļūst neatkarīgas viena no otras. Proti, agrāk, klasiskā demokrātijas modeļa ietvaros, tika pieņemts, ka privātajā dzīvē tiesiski aizsargāti pilsoņi vienlaikus darbojas kā politiskās kopienas locekļi, lemjot par kopīgo labumu. Tagad turpretī, kā liekas, privātā brīvība, proti, anonimitāte, laužas iekšā arī masu politiskajā rīcībā. Savukārt publiskā sfēra ir pilnībā nodota mediju virtuālās realitātes ziņā, kurai ir maz sakara ar pilsoņu viedokļu atspoguļojumu, vairāk – ar tehnisku "viedokļu veidošanu", "maigo varu" un tamlīdzīgi.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!