Foto - Aivars Ivbulis, DDT
 
Teātris
13.11.2018

Brīvība, drošība un viltīgie mazie zaķi

Komentē
0

Par Paulas Pļavnieces izrādi "Klubs "Paradise"" Dirty Deal Teatro

Fakcija

Režisorei Paulai Pļavniecei tandēmā ar dramaturģi Justīni Kļavu izdodas radīt iedarbīgas nesenās pagātnes rekonstrukcijas. Sevišķi uzskatāmi par to ļāva pārliecināties "Spēlmaņu nakts" lauriem vainagotais Daugavpils teātra uzvedums "Jubileja 98", kur pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu Latgales dzīves raupjā kanva veidoja pamatni smalkam, starp traģēdiju un komēdiju balansējošam ģimenes attiecību izšuvumam.

"Dirty Deal Teatro" paspārnē nule tapušajā projektā "Klubs "Paradīze"'' abām sadarbības partnerēm nolūks, šķiet, bijis līdzīgs – izstāstīt stāstu par to, kas 1990. gados notiek ar cilvēkiem Latvijā, bet – ar ciešu piesaisti konkrētai vietai un tās vēsturei. Izrāde sākas ar ekspozīciju, kurā četras aktrises – Samira Adgezalova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Liena Šmukste un Elīna Vaska – iepazīstina skatītājus ar izrādes ieceri un korekcijām, kādas sākotnēji plānotajā vēstījumā par sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā ieviesis apstāklis, ka izrāde tiek iestudēta un spēlēta Talsu ielā 1 – ēkā, kurā 1990. gados bija iemitinājies naktsklubs un kazino ar visām no tā izrietošajām sekām. Tālab ir gluži likumsakarīgi, ka izrādes varones savu ģimenes uzņēmumu šajā telpā redz kādreizējai kriminālo autoritāšu izklaides vietai attāli līdzīgā formātā – kā brančotavu/kafejnīcu, kurā var muzicēt, padejot un pie viena noskaidrot attiecības, kā arī padiskutēt par dzīves pamatvērtībām.

Izrādes māksliniece Kate Krolle nelielo spēles laukumu aprīkojusi ar naksnīgām izklaides vietām raksturīgām zīmēm. Uz grīdas izgaismojas spilgti, krāsaini kvadrāti, dibenplānā kaitinoši spīd no zaļas neona caurulītes izlocīta palma, gar laukuma malām izvietoti mūzikas instrumenti, bet centrā redzams galds un krēsli – mēbeles, kuras var atrasties tiklab kafejnīcā, kā dzīvoklī vai bankā un atkarībā no darbības vietas mainīt savas funkcijas.

Ja patin atmiņu lenti vēl mazliet atpakaļ līdz 1980. gadiem, tad telpas vēstures grāmatā iespējams atšķirt vēl vienu uzmanības vērtu lappusi. Ēka savulaik tika uzcelta Teātra biedrības vajadzībām – tajā atradās LPSR Teātra biedrības priekšsēdētāja kabinets un citas administratīvās telpas, te tika rīkoti dažādi ar teātri saistīti pasākumi – izrāžu apspriešanas, zinātniskas konferences, koncerti. Ja nepieciešams, biedrības biedri varēja noīrēt telpas arī privātai ballītei. Un tikai 1990. gadu trūcība piespieda atvēlēt telpas puskriminālu un kriminālu aprindu izpriecām, kurām pienāca gals, kad Talsu ielā tika izveidots vēl viens spēles laukums Jaunajam Rīgas teātrim – Mūzikas un teātra muzeja zāle.

Tādējādi ēka izrādes kontekstā iegūst divdabīgu nozīmi – reālā pagātne tajā saplūst ar iztēles radīto brančotavu/kafejnīcu, kurā tiek izspēlēti 1990. gadu notikumi. Ne velti Justīne Kļava, kvalificējot lugas žanru kā traģikomēdiju, apzīmējusi to arī ar īpašu jaunvārdu "fakcija", kas norāda, ka izrādes pasaule atrodas pa vidu starp faktu un fikciju.

Priekšstatu avoti un "garšīgas" detaļas

Lugas un līdz ar to arī izrādes galvenais pavediens savijas ap divu māsu un viņu meitu dzīves pieredzi 1990. gadu krīzes apstākļos. Meiteņu tēvi, būdami kardināli atšķirīgi cilvēki (viens – latvietis, otrs – abhāzietis, viens – intelektuālis, otrs – dabas bērns, viens – pieklājīgs, mīlošs vīrs un tēvs, otrs – nekaunīgs un vardarbīgs mačo), pretēji skatītāju gaidām, ka arī viņu likteņi attīstīsies pēc atšķirīgiem scenārijiem, tomēr iegāžas vienā un tajā pašā grāvī, proti, kļūst par neveiksmīga biznesa un banku reketa upuriem, atstājot ģimenes sievietes pie sasistas siles.

Justīne Kļava pieder tai vecuma grupai, kurai par pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem personiskie iespaidi varētu aprobežoties ar atmiņām par košļājamās gumijas un kolas ienākšanu Latvijas tirgū. Tomēr dramaturģei piemīt nekļūdīga intuīcija un māka "ierunātus" sterotipiskus priekšstatus par aizgājušo laiku iegremdēt "garšīgu" detaļu, kolorītu norišu un psiholoģisku nianšu pinumā, kas spēj notvert un noturēt skatītāja uzmanību.

Priekšstatu avoti, cik nojaušams, nāk pa daļai no dzīves, pa daļai no mākslas. Piemēram, plaši izvērstā sižeta līnija, kura saistās ar aizdomīgajām bankām un to avantūristiskajiem dibinātājiem, šķiet vienlīdz ABLV bankas nesenā likvidācijas skandāla un Ievas Ozoliņas filmas "Mans tēvs baņķieris" iedvesmota. Bet epizode, kurā abhāzietis Ratmirs izklaidē savus un radu bērnus ar nazīšu spēli, arvien ātrākā tempā cenšoties trāpīt ar nazi starp pirkstiem uz galda uzliktai plaukstai, asociējas ne tik daudz ar Latvijā maz pazīstamām temperamentīgo kaukāziešu izpriecām, bet drīzāk ar Marinas Abramovičas performanci "Ritms 10". Māksliniece šajā priekšnesumā, citu pēc cita nomainot dažāda lieluma nažus, sinkopētā ritmā klaudzina smailos asmeņus starp rokas pirkstiem, šad tad tos arī ievainojot.

Deviņdesmito gadu parādību, kuras autorei likušās pieminēšanas vērtas, ir vesels klājiens: šaušana, spridzināšana, riskanti biznesi, šmaukšanās pēc pilnas un pēc nepilnas programmas, Ivans Haritonovs, parādu izsitēji, banka "Baltija", seriāls "Bagātie arī raud" un kokteilis "Melnais samts". Nav ignorētas arī plašāka mēroga vispārcilvēciskas problēmas: patriarhālisms ģimenē, atbildība par to, kas notiek trešās pasaules valstīs, bērnu audzināšana, morāles standarti un vēl un vēl. Mākslinieciski iztirzājamo jautājumu repertuārs uzblīdis kā pārrūgusi mīkla, un tas, kā šķiet, ir viens no iemesliem, kāpēc arī izrādē brīžam iestājas diskusiju kluba atmosfēra un darbība sāk buksēt. Turklāt atsauču un detaļu klāsts ir tik bagātīgs, ka liekas – izrādes veidotājiem gribējies likt lietā vēl vienu faktu, vēl vienu epizodi, vēl vienu asprātīgu risinājumu, bet skatītāju uzmanība tādējādi tiek izkliedēta starp daudziem vienlīdz nozīmīgiem objektiem un pazūd sapratne par to, kas ir vairāk un kas mazāk svarīgs.

Apzināta eklektika vai "tā sanācis"?

Aktrises spēlē ne tikai pašas sevi un četras neveiksmīgās kafejnīcas biznesa entuziastes, bet (neatkarīgi no dzimuma) arī viņu ģimenes locekļus, banku darbiniekus, izsitējus – visas izrādes darbības personas. Par dažiem cilvēkiem distancēti brehtiskā manierē vienkārši tiek pastāstīts, ar citiem aktrises identificējas, vēl citi tiek parādīti no dažādiem skatupunktiem, vairākkārt parodiskā stilā izspēlējot vienu un to pašu situāciju. Bez tam izrādē ietverts arī aktrišu komentārs par darbības personu rīcību un pašu izrādes iestudēšanas procesu.

Var jau būt, ka spēles stila neviendabīgums ir režisores Paulas Pļavnieces konceptuāli iecerēts, taču pirmizrādē kaut kā pietrūka, lai varētu saprast, vai eklektika ir apzināta vai "tā sanācis". Traģikomiskā intonācija nevis nepārtrauktā plūdumā caurvij visu izrādes vēstījumu, bet saplīst atsevišķos traģiskos un komiskos segmentos, starp kuriem pārejas dažviet ir skaidri iezīmētas, dažviet liekas izplūdušas un nenoteiktas, radot tādu kā nevīžīguma pieskaņu. Tā tas ir, piemēram, ainu virknējumos, kur nopietni stāstījumi par to, kā jūtas izrādes varones, mijas ar farsa estētikā izspēlētām ainām no bankas apmeklējuma vai vecvecāku drūmās dzīves Latgales laukos.

Projektā iesaistītās aktrises nāk no dažādiem teātriem. Samira Adgezalova – no Liepājas, Anastasija Rekuta-Džordževiča – no Rīgas Krievu teātra, bet Liena Šmukste un Elīna Vaska ir brīvmākslinieces. Lienai Šmukstei allaž piemitušas labas raksturotājas dāvanas. Arī "Klubā "Paradīze"" viņa izpaužas plašā amplitūdā – no ņipra bērnudārza vecuma skuķēna vienā mirklī pārtopot apgurušā ģimenes mātē vai drūmā parādu piedzinējā ar trulu skatienu un draudīgu žestu repertuāru.

Anastasija Rekuta-Džordževiča un Samira Adgezalova izrādes stāsta ietvaros ir māsas, kuras 1990. gadu skarbajā realitātē izstrādājušas katra savu izdzīvošanas tehniku. Viena dzīvi plāno un organizē, otra tai vienkārši ļaujas. Un abas iesaistās lomu spēlēs, lai publiku iepazīstinātu ar savu līdzšinējo dzīves pieredzi. Anastasija Rekuta-Džordževiča no lietišķās sievietes tēla ik pa laikam veikli atkāpjas, lai pārvērstos bērnā, vīrietī vai biedējoši velnišķīgā bankas darbiniecē ar spiedzīgu falseta balsi. Savukārt Samira Adgezalova valdzina ar vulkānisku temperamentu, teicamu kustību koordināciju un artistiskumu, sevišķi iejūtoties kauslīgā uzņēmēja Ratmira tēlā, kurš runā gārdzošā balsī un nemitīgi šķeļ ar dūrēm gaisu.

Vismazāk acumirklī ieraugāmu ārēju pārvērtību ir Elīnas Vaskas skatuves uzvedībā. Paklusā balss tikko iet pāri rampas līnijai, enerģiskās deju kustības šķiet paņemam vairāk spēka nekā pārējām aktrisēm. Taču, par spīti profesionāla treniņa trūkumam, Elīnas Vaskas klātbūtnei piemīt kas autentisks un savdabīgs. Klusajā balsī nav vietas falšām intonācijām, un atturīgā plastika spēj piesaistīt skatītāju uzmanību. Ne velti viņai izrādē atvēlēta īpaši grūtā "pareizās" meitenes loma.

Izrādes vēstījumu epizodēs saskalda intermēdijas, kurās aktrises dzied, dejo un spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Samira Adgezalova dārdina bungas, Anastasija Rekuta-Džordževiča baksta sintezatoru, Liena Šmukste un Elīna Vaska rausta ģitāras stīgas. Repertuārs, izņemot vienu Jēkaba Nīmaņa oriģinālkompozīciju, aizgūts no 1990. gadu meiteņu pankroka grupas "Atdod zapti". Dziedāšana aktrisēm padodas ne pārāk saskanīgi, toties aizrautīgi – priekšnesumi atgādina kultūras nama pašdarbības mundros koncertnumurus. Bet – līdzīgi kā spēles stila neviendabīgums, arī muzicēšana īsti neļauj saprast, vai tieši tā ir gribēts vai tikai sanācis.

Par brīvību un drošību

Kaut tēlu un norišu plūsma izrādē šķiet grūti aptverama un disciplinējama, no tās izlobās atskārsme, kas tikpat lielā mērā kā uz 1990. gadiem attiecas arī uz šodienu. Cilvēkam nav iespējams rīkoties "pareizi", ja viņš nemitīgi top aicināts vienlaikus doties pilnīgi pretējos virzienos: būt atvērtam un sargāt savus personas datus; palīdzēt līdzcilvēkiem un mīlēt sevi; pieņemt citādo un nenodot savu individualitāti utt. Bezcerīgi? Droši vien. Tomēr izrādes izskaņa ir optimistiska. Aktrises bezbēdīgi dzied "Atdod zapti" dziesmu "Viltīgie mazie zaķi". Par spīti tam, ka, iemantojot brīvību, nenovēršami tiek zaudēta drošība, viltīgie mazie zaķi izdzīvos.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!