Komentārs
10.11.2014

Brīnumpuika

Komentē
7
Saglabā

Tajā pašā vēsturiskajā dienā, kad Latvijā pirmoreiz kāda no augstākajām valsts amatpersonām sabiedrībai atklāja, ka nav nedz monogāmi, nedz poligāmi heteroseksuāla, laikrakstā "The New York Review of Books" izlasīju apskatu, kas veltīts Tima Henlija grāmatai "Woman Unbound: The Curious History of the World’s Most Famous Heroine" un Džilas Lepores grāmatai "The Secret History of Wonder Woman".

Kā nav grūti noprotams no abu grāmatu nosaukumiem, tās veltītas vienam no amerikāņu komiksu kultūras pirmtēliem – Brīnumsievietei jeb Vandervumenai.

Padomju Savienībā kaut kas, ko varētu nodēvēt par popkultūru, ilgus gadu desmitus atradās visai sarežģītā stāvoklī. No vienas puses, pastāvēja kaut kāda oficiālās populārās kultūras forma, ko drīzāk gan varētu dēvēt par valstisko kultūru, kas maskēšanās nolūkos izmanto popkultūras elementus. Briesmīgākā un radikālākā šīs viltus popkultūras izpausmes forma droši vien varētu būt tā dēvētās "estrādes dziesmas" žanrs. Pretstats šai allaž varai pietuvinātajai popkultūrai bija popkultūra, kuru veidoja tā dēvētie pašdarbības kolektīvi, piemēram, vokāli instrumentālie ansambļi. Saprotams, nekāda īsta pašdarbība tajos netika atbalstīta, saturs tika filtrēts tarifikācijas komisijās u.tml. Līdzīga shēma darbojās faktiski visās kultūras nozarēs, un absurdā kārtā padomju ideoloģijas speciālisti šādi palaida garām lielisku iespēju gan izklaidēt publiku ar ko drusku interesantāku par Josifu Kobzonu vai kinokomēdiju par "Kaukāza gūstekni", gan šajā izklaidējošajā saturā pamanīties paslēpt kaut kādus sev vēlamus sociālās vai politiskās uzvedības kodus. Kara filmās rādītais, protams, bija labi, bet tur glorificētie rīcības modeļi ne vienmēr šķita pievilcīgi arī ilgstoša miera gados. Savukārt mākslas filmās, kuru mērķis bija parādīt mietpilsonisko vai pūstošo kapitālisma pasauli, to veidotājiem šīs pasaules iztēlotās ainas izdevās tik pievilcīgas, ka efekts bieži vien bija pilnīgi pretējs ideoloģiski vēlamajam.

ASV populārajai kultūrai bija pavisam cits svars (un līdz ar to – arī ietekme pat aiz dzelzs priekškara robežām). Pat komiksos mītošo supervaroņu pasaule bija vieta, kur brīvības aizsegā ērti un viegli uztveramā formātā varēja eksperimentāli izspēlēt visdažādākās sabiedrībā vai starptautiskajā politikā aktuālas tēmas. Tā kā supervaroņi allaž cīnījās pret kaut kādu ļaunumu, ar identifikāciju nebija lielu grūtību, pat ja netika sniegtas tiešas norādes uz paralēlēm ar Aukstā kara aktualitātēm (taču citkārt tās bija nepārprotamas – kā Supermena varoņdarbā, padarot nekaitīgas jau izšautas padomju kodolraķetes un tādējādi kārtējo reizi izglābjot no bojāejas visu planētu).

Arī Brīnumsievietei ir bijusi nopietna izglītojoši ideoloģiskā misija, kas turklāt amizantā veidā vismaz kaut kādā ziņā sakņojusies viņas autora privātās dzīves peripetijās.

Supersievietes tēlu 1941. gadā radījis Viljams Multons Mārstons kopā ar savu sievu Seidiju Elizabeti Holoveju Mārstoni un par viņiem jaunāko Olīvi Bērnu, kas ar Mārstoniem kopā nodzīvoja daudzus gadus. Viņu attiecības mēdzot dēvēt par "poliamorām", taču, kā norāda Supersieviešu izcelsmei veltīto grāmatu recenziju autore Sāra Kerra, šis apzīmējums īsti neko neizsakot par mājsaimniecībā valdījušajiem seksuālajiem strāvojumiem un to, kā tie atspoguļojušies nošķīrumā starp mājas dzīvi un ikdienas darbu. Pēc Mārstona nāves 1947. gadā Seidija un Olīva kopā vēl bija nodzīvojušas vairākus gadu desmitus, Olīva bija bijusi tā, kas galvenokārt rūpējusies par abām sievietēm piedzimušajiem Mārstona bērniem.

Olīvas māte, kā izrādās, ir bijusi Mārgaretas Sangeres jaunākā māsa Ētela Higinsa Bērna. Tieši māsas Sangeres vēl 1916. gadā bija dibinājušas pirmo dzimstības kontroles klīniku Amerikas Savienotajās Valstīs, un pēc tam, kad Mārgareta tikusi arestēta par kontracepcijas līdzekļu izplatīšanu, Ētela kļuvusi pazīstama visā pasaulē kā pirmā sieviete, kas ASV pieteikusi badastreiku.

Vārdu sakot, ideja par nepieciešamību sievietēm atbrīvoties no priekšstata, ka viņu sūtība pirmkārt un galvenokārt ir būt par bērnu dzemdējamajām mašīnām (Latvijā vēl vienmēr iecienīta domu gaita), ģimenē bija labi pazīstama. Brīnumsievietes tēls kļuva par šīs idejas uzskatāmu atveidu – nav vajadzīga pārlieku liela iztēle, lai noprastu, kas ir tās važas, no kurām viņa allaž mēdz atbrīvot kaut kādu ļaundaru (kā likums – vīriešu) sagūstītās nelaimīgās. Kāds gan tur brīnums, ka vēl pēc daudziem gadiem – teiksim, 20. gadsimta 70. gados, kad, piemēram, Šveicē sievietes beidzot ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, – arī pati Mārgareta karikatūrās un ilustrācijās tikusi zīmēta Brīnumsievietes atveidā.

Šo izlasījis, aizdomājos par populārās kultūras un sabiedrībai nozīmīgu ideju attiecībām Latvijā, un kaut kā sagadīšanās pēc (vēl nezinot par ārlietu ministra nodomiem) uzreiz prātā nāca attieksme pret seksualitāti Latvijā. Pat ja idejas par dzimstības kontroli vai sieviešu tiesībām lielai daļai sabiedrības ir varbūt ne pieņemamas, bet vismaz miglaini aptveramas, fakts, ka seksualitāte un viss iespējamais no tās izrietošais ir tikpat būtiska identitātes daļa kā acu vai matu krāsa, Latvijā pagaidām ir grūti sagremojams. Un tas atspoguļojas pat populārajā kultūrā, jo tā nebūt nav abstraktu bezdomu apdzīvots sliktas gaumes un izklaides ķīselis, bet allaž arī kādam, kādai vai kādiem nozīmīgu ideju atspulgs.

Lai cik ierasta būtu, piemēram, gadskārtējā sadzīviskā smīkņāšana par Eirovīzijas dziesmu festivālu kā vispārēju "geju sazvērestību", vismaz pagaidām no Latvijas tajā nav piedalījies neviens dalībnieks, par kura priekšnesuma būtisku elementu būtu kļuvusi savas seksuālās identitātes manifestācija. Nekādas vērā ņemamas komiksu kultūras mums vienkārši nav, tāpat droši vien pilnīgi velti būtu iztēloties, ka Latvijas Radio 2 piepeši varētu uzplaukt geju vai lesbiešu šlāgera apakšžanrs. Lai kas tāds notiktu, droši vien būtu jānāk kaut kādam supervaronim, brīnumpuisēnam – geju Sprīdītim vai Lāčplēsim –, kas ar vienkāršos nepaplašinātos teikumos izskaidrojamiem un runas "burbuļos" ierakstāmiem varoņdarbiem pamazām mūs pieradinātu domāt ne tik daudz par citu, cik par pašiem savu seksualitāti un tās piespiedu vai labprātīgi atstāto iespaidu uz itin visu, ko ikdienā domājam vai darām. Ar kopš padomju laikiem pazīstamajiem arhetipiskajiem diviem džekiem, kas televīzijā plēš jokus, pārģērbušies par vecenēm, tautas teātra aktrisi, kurai tīk pārģērbties par Ķenci vai "vecpuišiem" (Blaumanis?) nebūs diezgan.

Valsts amatpersonas seksuālās pašidentifikācijas žests, protams, ir cienījams, taču šķietami tas stiprina vien aizspriedumus un priekšstatus, ka "tas" ir tikai Rīgā, augstākajās aprindās (apzīmējumu sarakstu katrs var turpināt pēc ieskatiem) nozīmīgs jautājums. Tā teikt, pie mums, sūrajiem kūlas dedzinātājiem, mūsu kuprainajā kalnā, pagasta estrādē, gaterī, autoostā, reģionālā laikraksta redakcijā un visur citur geju nav.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!