Par grāmatām
15.01.2019

Brīnišķīgā diletante

Komentē
0

Par Kārļa Vērdiņa grāmatu "Dilles tante", māksliniece Rebeka Lukošus, apgāds "Liels un mazs", 2018

Kādu dienu vecāku grāmatplauktā pamanīju jaunu grāmatu "Brīnišķīgais diletants". Tā kā par vārda "diletants" nozīmi man tobrīd nebija ne jausmas, man šķita, ka tā ir kāda apburoša grāmata. Bija jau arī. Uz vāka bija Boriss Grebenščikovs. Tā kā es tobrīd jau biju BG vēstījumu savaldzināta, tad kopš tā laika vārdam "diletants" manā vārdnīcā nav nievājošas konotācijas.

Reflektējot par to, kas šķir, piemēram, "diletanta" BG pantus un..., piemēram, diletanta Guntara Rača pantiņus, nākas secināt, ka tas tomēr ir vēstījums. Tāpēc mums ļoti pietrūka Kārļa Vērdiņa poēmā kādu piemēru Dilles tantes pantiem, kurus tā vieglu roku katru rītu sarīmējot. Vai diletantu raksturo tas, ka radošā izpausme noris viegli, bet meistaram – radošās mokās? Abiem ir dažādas prasības pret sevi un tekstu. Vārdu "gaume" šeit lietot vēl pāragri. Bez pretenzijām uz dzejas formu lietojuma apgūšanu arī vienkāršās formās iespējams iekļaut tādu vēstījumu, kas uzrunās kādu lasītāju.

Marģers saka: viņš neesot ievērojis, ka visur tiek skaitīti bezgaumīgi panti. Patiesībā a la Dilles tantes panti ir meinstrīms, bet visi citi, tajā skaitā arī Vērdiņa panti, ir margināli, ja skatāmies no lasītāju pieprasījuma perspektīvas. Mēs dzīvojam dažādās realitātēs un lasām dažādus pantus. (Te ar galvu māj Tolerances tante.) Darbi, kas nozīmīgi literārajam procesam un tā virzībai, ir citi un atšķirīgi no tiem darbiem, kas nozīmīgi vairumam lasītāju.

Laimīgā kārtā neilgi pirms "Dilles tantes" lasīšanas bijām iepazinuši izdevniecības "Liels un mazs" mazliet senāk izdoto austrāliešu autora Šona Tana grāmatu ar autora ilustrācijām "Aizpilsētas stāsti", kur ļoti aizkustinošā un vizuāli spēcīgā veidā stāsts "Tālais lietus" aiznesa mūs fantāzijā par nekad līdz galam neatklātiem, līdz publikācijai nenonākušiem dzejoļiem vai līdz adresātam nenonākušām mīlas vēstulēm, noslēpumiem, vēlmēm. Tomēr kaut kur tie visi palika, naktī nemanāmi, magnētiski savilkās kopā, veidojot pikuci, tad arvien lielāku bumbu, kas pacēlās virs pilsētas, kur mita šo tekstu un tekstiņu autori, un nolija pār viņiem paralizējošā sajūtu lietū. Iespējams, tieši pateicoties šai nesenajai lasīšanas pieredzei, mēs izjutām intīmu līdzpārdzīvojumu Dilles tantes nedienām ar viņas iekšējo izjūtu manifestēšanu pantos. Dilles tantes apsmietie, negribētie panti taču ir viņas dvēseles manifestācija. Un kā tu vari smieties par to, ko cits cilvēks tev kā lasītājam tik drosmīgi uztic? Tieši tāpēc mums ļoti pietrūka šo Dilles tantes pantu grāmatā par Dilles tantes pantiem.

Mūs visu laiku urdīja arī neizpratne par to, kāpēc Dilles tante izskatās pēc Dilles meitenes. Mums ar Marģeru likās, ka tas neiet kopā. Mums arī šķiet, ka būtu jāizskauž vārda "tante" lietojums, to vietā un nevietā attiecinot uz nepazīstamām sieviešu dzimtes būtnēm.

Turklāt Dilles "tantes" dzimte varētu radīt greizu priekšstatu, ka visi diletanti būtu sieviešu dzimtes būtnes! Varbūt drīzumā jāizdod arī poēmas otrā daļa – "Pētersīļa onkulis". (Saprotams, tas ir kāds pavecāks Dilles tantes radinieks.) Vēl jo vairāk tāpēc, ka poēma latviešu bērnu literatūrā nav pārāk plaši pārstāvēts žanrs.

Mūsu lasīšana sākās ar jautājumu: "Mammu, kas ir "poēma"?" Daudzus gadus "poēma" man nozīmēja Aleksandra Čaka "Mūžības skartos", kas fragmentāri bija jālasa skolas obligātajā programmā. Neatceros nevienu citu poēmu no skolas pirms vai pēc tās. Sapratu, ka bērniem, kas lasīs šo K. Vērdiņa grāmatu, "poēma" vēl ilgi varētu nozīmēt pirmo poēmas pieredzi ar "Dilles tanti". "Poēma" = "Dilles tante".

Pie vienas revīzijas mēs noskaidrojām arī, kas ir "prologs" un "epilogs", piekabināju arī "epigrāfu", saistībā ar M. Čaklā dzejas rindām.

"Dilles tante" ir rosinoši izaicinošs ironijas paraugs, kas vairāk būs uztverams literatūras (diez vai te pat varētu lietot vārdu – "kultūras") jomas profesionāļiem, taču mīkstināts, ietērpjot to bērnu dzejas maskā. Tomēr līdzās Kārļa Vērdiņa agrākajiem sniegumiem bērnu literatūrā – "Burtiņu zupai" un izcilajam dzejoļu krājumam "Tētis" – arī šī poēma aicina vecākus būt atvērtiem un rosina diskusijas ar bērniem. Šī ir nevis bērnu, bet drīzāk ģimenes grāmata, un arī par to vēl zinātnieki strīdas – kā teiktu direktors, kura skolā Dilles tante ierodas palasīt savus pantus. Savukārt direktors izsauc policiju, bet policists iemīlas Dilles tantē un viņas pantos (nav līdz galam skaidrs, kādā secībā). Un varbūt šī grāmata vairāk ir par to, ka tāds tādu atrod, tāpat kā katra grāmata – pantu vai poēmu – atrod savu lasītāju. Atliek vien gaidīt, lai "Dilles tante" nonāktu arī pie jums.

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!