Ilustrāciju autors - Edmunds Jansons
 
Bērnu bibliotēka
09.12.2016

Briesmīgās bārbijas

Komentē
0
Saglabā

Bērnu grāmatu izdevniecība "Liels un mazs" šomēnes laiž klajā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka stāstu krājumu bērniem "Karnevāls un kartupeļu salāti", ko no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, bet ilustrējis – Edmunds Janosns. Latvijas mazajiem lasītājiem Kivirehks pazīstams ar "Loti no izgudrotāju ciema", "Sirli, Sīmu un noslēpumiem", kā arī skandalozo grāmatu bērniem "Kaka un pavasaris", kuras iestudējums galerijā "Istaba", starp citu, tikko ieguvis "Spēlmaņu nakts" balvu. Savukārt latviešu valodā lasošos pieaugušos 2013. gadā iepriecināja rakstnieka stāstu izlase "Skaistais dzīvnieks".

"Liels un mazs" apgalvo, ka jaunā grāmata ir "Kakas un pavasara" māsa – tikpat asprātīga, drosmīga, patiesa un mīļa. Abas grāmatas vieno gan tulkotāja Guntara Godiņa ieguldītais darbs, gan mākslinieka Edmunda Jansona rokraksts.

Lai gan "Karnevāls un kartupeļu salāti" iznāks tikai 12. decembrī, "Liels un mazs" aicina piedalīties grāmatas iepriekšpārdošanas akcijā, pasūtot grāmatu līdz 10. decembrim un tādā veidā piedaloties izlozē, kurā varēs laimēt ielūgumu ģimenei uz izrādi "Kaka un pavasaris".

Sadarbībā ar izdevniecību "Liels un mazs" piedāvājam trīs jaunās grāmatas stāstus.

Baltais krekls un karuselis

Ziemassvētkos Jūlijs dāvanā dabūja baltu kreklu.

– Ak, cik skaists krekls! – visi slavēja, un mamma piekodināja:

– Nēsā to tikai ļoti svinīgās dienās!

Kreklu ielika skapī, un tur tas arī palika. Noskaidrojās, ka svinīgās dienas ir ļoti reti. Kad beidzot kāda pienāca, mamma negribēja ļaut Jūlijam vilkt balto kreklu. Piemēram, kad viņi devās uz tantes Aino 80. dzimšanas dienu, baltais krekls bija jau izņemts no skapja, tomēr beidzamajā brīdī mamma sāka baiļoties.

– Tante Aino dzimšanas dienā noteikti piedāvās pankūkas ar ievārījumu. Padomā, ja nu tu nejauši uz baltā krekla uzmetīsi ievārījumu? Tad skaistais krekls būs pagalam. Nē, labāk liksim to atpakaļ skapī!

Tā arī izdarīja.

Baltajam kreklam šāda dzīve nemaz nepatika. Skapī bija ļoti garlaicīgi. Citas Jūlija drēbes visu laiku tika svaigā gaisā, vienīgi baltais krekls dienām karājās uz pakaramā. Tas kreklu ļoti skumdināja.

Vissliktākais bija tas, ka krekls nekad netika pabraukāties ar karuseli. Citas drēbes braukāja visu laiku! Karuselis atradās vannasistabā, un to dēvēja par veļasmašīnu. Ik pēc laiciņa Jūlija drēbes tika tur sabāztas, un brauciens varēja sākties! Tas bija ļoti jautri, ūdens šļakstījās, un drēbes no prieka spiedza. Pēc tam tās atkal nonāca skapī un dalījās iespaidos, cik lieliski bijis. Baltais krekls klausījās un nelaimīgs nopūtās. Viņš netika uz karuseli, netika nekur.

– Tas ir tik netaisnīgi, – krekls sūdzējās savām draudzenēm apakšbiksēm ar gaiši ziliem ruksīšiem. Apakšbikses katru nedēļu vizinājās karuselī. – Visi mani slavē, jo esmu tik skaists un balts, bet mugurā nevelk un nenes arī uz veļasmašīnu!

– Jā, tas patiešām ir slikti, – apakšbikses piekrita. – Paklau, bet tu aizej pats!

– Kā lai es aizeju? – šņukstēja krekls. – Es taču nemāku staigāt.

– Pamēģini lidot!

Krekls brīnījās:

– Kurš ir dzirdējis, ka krekli lido? Man taču nav spārnu!

– Tomēr pamēģini, – apakšbikses uzstāja. – Tev ir garas piedurknes, vispār – tu ļoti līdzinies gulbim. Tici man, pamēģini, citādi uz mūžīgiem laikiem paliksi tupēt skapī un nekad nenonāksi karuselī.

Šī doma baltajam kreklam šķita tik briesmīga, ka viņš sāka vēzēt piedurknes kā spārnus – un tiešām aizlidoja! Apakšbikses ar ruksīšiem bija uzlēkušas tam kukaragās un stūrēja lidojošo kreklu tieši uz vannasistabu. Par laimi, veļasmašīnas durtiņas bija vaļā, un krekls ar sparu iespruka iekšā.

– Hop, kārtībnieks! – iesaucās apakšbikses. – Malacis! Piespiedies pie džinsu biksēm, drīz iedarbinās karuseli!

Tā arī notika. Tikko krekls bija ērti iekārtojies, vannasistabā ienāca mamma, aizvēra veļasmašīnas durtiņas un nospieda pogu. Karuselis sāka griezties, lēni, tad arvien ātrāk, ūdens šļācās, un baltajam kreklam bija neiedomājami jautri.

Tikai tad, kad mamma slapjo veļu ņēma laukā, viņa pamanīja, ka baltais krekls pēc vizināšanās karuselī ir nokrāsojies zils.

– Kā skaistais, baltais krekls nonāca veļasmašīnā? – mamma izmisīgi iesaucās. – Džinsi atdeva tam savu krāsu! Cik žēl! Ar šo kreklu vairs nevarēs doties ne uz kādām svinībām!

Balto kreklu, kurš bija kļuvis zils, atdeva Jūlijam valkāšanai. Krekls bija ļoti apmierināts. Tam vairs nebija jāgarlaikojas skapī, tagad tas varēja vizināties karuselī tikpat bieži, cik apakšbikses.

Briesmīgās bārbijas

Viviana spēlēja paslēpes. Ceriņu krūmam gandrīz vairs nebija lapu, tomēr arvien vēl tur bija laba paslēptuve, un Viviana tajā ielīda. Viņa iekārtojās krūmā un atrada kopš vasaras pazudušo bārbiju.

Lelle droši vien jau vairākus mēnešus bija tur gulējusi un tagad izskatījās diezgan briesmīgi. Tā bija plika un pelēkā krāsā, mati izspūruši kā raganai.

Vivianai tikko bija palikuši pieci gadi, un viņa ļoti mīlēja savas rotaļlietas. Meitene sāka raudāt. Pieskrēja Vivianas brālis Valdeks. Viņam bija jau desmit gadu, viņš gāja skolā un bija ļoti gudrs.

– Neraudi! – viņš mierināja. – Kāpēc pinkšķi?

– Bārbija tagad ir tik briesmīga! – šņukstēja Viviana. – Ar tādu vairs nevar spēlēties!

– Var gan, – apstiprināja Valdeks. – Daudz labāk nekā iepriekš. Es tev tūlīt parādīšu. Dod šurp lelli!

Valdeks bārbiju ienesa istabā, paņēma marķieri un lelli nokrāsoja zaļā krāsā.

– No viņas sanāks raganu karaliene, – viņš paskaidroja un lellei ap acīm uzvilka violetus riņķus, bet mutē iezīmēja sarkanus ilkņus. Viviana stāvēja blakus un pārsteigta grauza nagus. Beigās Valdeks bārbijai uz dibena uzzīmēja melnu asti un lepni paziņoja:

– Kārtībā!

– Forši! – iesaucās Viviana un samīļoja savu lielo, gudro brāli. Pēc tam paķēra raganu karalieni un aizskrēja pie kaimiņu meitenes.

Kaimiņienes vārds bija Helēna, viņa stāvēja dārzā un ēda ābolu. Kad meitene ieraudzīja Vivianas zaļo bārbiju, aši aizmeta ābolu, kur pagadās, un steidzās sameklēt savu bārbiju.

– Es gribu, lai šitā arī būtu briesmīga!

Meitenes apsēdās uz sliekšņa un nokrāsoja Helēnas bārbiju sarkanu, bet uz pieres uzzīmēja maziņus radziņus.

Kivirehks, Jansons

Viņa ir velna sieva! – priecīgi iesaucās Helēna un lelles galvu notriepa ar zābaku smēri. Tagad bārbijas mati bija melni un slējās gaisā.

Pēc tam Vivianna un Helēna ar savām briesmīgajām bārbijām kādu laiciņu spēlēja velna māju un viņām bija ļoti jautri.

Nākamajā dienā meitenēm bija jāiet uz bērnudārzu, viņas, protams, paņēma līdzi savas bārbijas. Jūs paši varat iedomāties, kas notika tālāk! Pārējie bērni no skaudības vai pušu plīsa un tūlīt nolēma arī sev sagādāt tādus pašus briesmoņus. Vakarā, tikko atgriezušies mājās, viņi sāka pārkrāsot savas bārbijas. Dažs savējo uztaisīja strīpainu, cits rūtainu, cits asins sarkanas, lai tik būtu trakāk!

Tikai mazajam Henrijam mājās nebija bārbijas, jo viņš parasti spēlējās ar mašīnām. Pēkšņi arī viņš gribēja dabūt lelli!Zēns raudīja tik ilgi, līdz vecāmāte, pārgurusi no viņa pinkšķēšanas, aizgāja uz veikalu. Viņa mazdēlam nopirka bārbiju ar rozā princešu kleitu. Mazais Henrijs traki sapriecājās, nobučoja vecomāti un iedrāzās savā istabā. Kad vecāmāte vēlāk devās apraudzīt zēnu, Henrijs jau bija novilcis bārbijai kleitu un ar marķieri sazīmējis brūnas, cirtainas spalvas.

– Henrij, ko tu dari? – šausmās iesaucās vecāmāte.

– Es no tās taisu pērtiķi, – atbildēja Henrijs, – briesmīgu un velnišķīgu džungļu pērtiķi! – viņš laimīgi iesmējās.

Kas notika nākamajā dienā bērnudārzā? Nākamajā dienā tur no rīta līdz vakaram bērni spēlēja ēsmu skolu un ērmu deju svētkus, un ērmu frizierus. Un pat ērmu šausmu konkursu, kurā par uzvarētāju vajadzēja kļūt visbriesmīgākajai bārbijai. Tomēr sacensībās sanāca neizšķirts, jo visas bārbijas bija līdzīgi briesmīgas.

Ziemassvētku vecītis un Miedziņš

Svecītes eglē bija jau iedegtas, un Ziemassvētku vecīša uzņemšanai viss sagatavots. Tētis bija uzsējis kaklasaiti, bet mamma uzlikusi pērļu krelles. Dāvis un Trīna dīdījās pie galda un pie sevis atkārtoja Ziemassvētku pantiņus. Uz galda bija mandarīni, piparkūkas un rieksti, bet neviens neuzdrošinājās uzcienāties. Kā tu ēdīsi, ja tūliņ tūliņ pa durvīm ienāks Ziemassvētku vecītis un būs jāskaita pantiņi! Runāt ar pilnu muti nav pieklājīgi.

Taču vecītis kā nenāca, tā nenāca. Mamma vairākas reizes piegāja pie loga palūkot – vai ragavas jau redzamas? – taču nekā. Tētis nervozi skatījās pulkstenī.

– Kur Ziemassvētku vecītis palicis? – viņš brīnījās.

– Varbūt neatnāks? – bailīgi iečukstējās Trīna. Tas būtu briesmīgi – Ziemassvētku vakarā palikt bez dāvanām.

– Tam gan es neticu, – mamma mierināja. – Ziemassvētku vecītis vienmēr atnāk.

Kad Trīna sāka vilkt lūpu un Dāvis kļuva pavisam nopietns, kāds klauvēja pie durvīm.

– Klāt ir! – tētis nopriecājās un gribēja iet atvērt durvis, bet to nemaz nevajadzēja darīt, jo Ziemassvētku vecītis jau bija ticis istabā. Dīvainā veidā viņš bija ielidojis caur aizvērtajām durvīm.

Īstenībā šis Ziemassvētku vecītis izskatījās pavisam jocīgs. Balta bārda tam bija, taču sarkanā mēteļa vietā gaiši zils, debesu zvaigznēm apbārstīts halāts, galvā tādas pašas krāsas cepure ar pušķi. Vecītis bija maziņš, pat mazāks par Trīnu, un nestaigāja pa zemi, bet lidoja pa gaisu.

Tomēr maiss viņam bija līdzi, un, kad mazais Ziemassvētku vecītis bija pielidojis pie egles, kļuva skaidrs, kas viņš īstenībā ir.

Sveiki, es esmu Miedziņš, – izdvesa ciemiņš. – Ziemassvētku vecītis lūdza atvainot, jo viņš ir saslimis.

– Miedziņš! – izbijās Trīna. – Vai tu mums tagad liksi iet gulēt? Es vēl negribu!

– Vai tas ir tavs sapņu smilšu maiss? – vīlies uzprasīja Dāvis. – Mēs cerējām, ka dabūsim dāvanas...

– Dabūsit arī, – atbildēja Miedziņš. – Nebaidieties, es nevienu nelikšu gulēt. Pie jums esmu atnācis pēc Ziemassvētku vecīša lūguma.

Viņam ļoti žēl, ka pats nevar ierasties, bet, protams, šovakar bērni nedrīkst palikt bez dāvanām. Tā nu es viņam izpalīdzu. Ziemassvētku vecītis ir mans draugs, un draugam, kad tas saslimst, ir jāpalīdz.

Tad viņš no maisa sāka ņemt ārā dāvanas, un visi skaitīja pantiņus vai dziedāja. Miedziņam vislabāk patika šūpuļdziesmas, bet derēja arī citas. Kad dāvanas bija sadalītas, Miedziņš cauri sienai aizlidoja. Dāvis un Trīna uzskatīja, ka sanākuši samērā interesanti Ziemassvētki.

Kivirehks, Jansons

Apmēram pēc mēneša, kādā janvāra vakarā, kad bērni jau atradās gultās un grasījās aizmigt, kāds klauvēja pie loga.

Dāvis gāja izlūkot. Aiz loga uz trepēm stāvēja krietni apaļš Ziemassvētku vecītis, bet zem loga gaidīja ziemeļbrieži ar ragavām.

– Ver logu vaļā! – uzsauca vecītis. – Miedziņš ir mazliet sasirdzis, nevarēja pats atnākt. Es apsolīju vecajam draugam izpalīdzēt. Es tikai neprotu lidot cauri sienām kā viņš!

Dāvis atvēra logu. Ziemassvētku vecītis pūzdams elsdams līdz pusei iestīvējās istabā, vairāk nespēja, jo logs viņa augumam bija par šauru.

– Ak, lai paliek, – vecītis atmeta ar roku. – Ej gulēt, Dāvi, es tūlīt uzkaisīšu miega smiltis.

Tikko Dāvis bija nolicis galvu uz spilvena, viņš jau bija aizmidzis.

 

Piedāvā izdevniecība "Liels un mazs"

Andruss Kivirehks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!