Komentārs
20.06.2016

"Brexit" kā labs iemesls refleksijai par politiku

Komentē
2

Neatkarīgi no tā, kā briti nobalsos 23. jūnija referendumā, notiekošais ir interesants arī tiem, kuriem Lielbritānijas palikšana vai izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) sevišķi nerūp.

Secinājums, kas "uzprasās" pirmais, saistīts ar to, cik viegli joprojām veidojas stereotipi. Lai arī vienmēr burkšķējusi par Briseli un centusies uzturēt distanci, Lielbritānija gadiem ilgi asociējusies ar kaut ko kosmopolītisku (Londona!), vienu no globālā kapitālisma  citadelēm (anglosakšu kapitālisms!), pragmatiskumu un aprēķinu. Nu izrādās, ka ievērojama šīs valsts daļa pasauli redz citādi, šai ievērojamai daļai emocionāli apsvērumi izrādās ne mazāk svarīgi par ekonomiskajiem.

Nākamais vērojums ir neuzticēšanās dažādiem ekspertiem – pēdiņās un bez tām. Izstāšanās nometne šīs antipātijas apzināti izmantoja un uzkurināja (viens no valdības ministriem, kurš aģitēja par izstāšanos, tā arī deklarēja, ka pietiek klausīties ekspertus...). Pieļauju, ka šāda tendence novērojama ne tikai Lielbritānijā, un, šķiet, tai var būt tālejošas sekas. Proti, ja "ekspertu viedokļa" noraidījums vienkārši iekļaujas alerģijā pret eliti, ja dažādus ekonomistus, politologus utt. sūta bekot, jo uztver kā elites sastāvdaļu, tā būtu viena situācija. Tas, ka lielai daļai britu ir nospļauties par pašmāju politiķu vai citu valstu līderu aicinājumiem, ir gluži labi saprotams. Tomēr intuitīvi man šķiet, ka te ir runa par arvien lielāku neuzticēšanos tradicionālajai zināšanu, ja tā var teikt, ģenerēšanas struktūrai vispār. Nav uzticības ekonomistu prognozēm, klimatologu prognozēm, mediķu apgalvojumiem, uzskaitījumu var turpināt. "Mums nestāsta patiesību" darbojas kā attieksmes modelis, un tad delikātais jautājums ir, kas/kurš tad "patiesību stāsta".

Ja runājam par to britu sabiedrības daļu, kas savos apsvērumos vairāk balstījusies uz emocijām, tad te pamācoši, cik viegli neliela demagoģija pārtop/sadzīvo ar krietni smagākiem konspiroloģijas gadījumiem. Ja izstāšanās atbalstītāji norāda uz briesmām, ka Turcija drīz tiks uzņemta ES un desmitiem miljonu turku gāzīsies uz Rietumeiropu, tad, lai gan faktoloģija te pieklibo, bailēm ir vismaz kaut kāds izskaidrojums. Savukārt, ja izstāšanās piekritēji aicina līdzīgi domājošus referenduma dienā iecirkņos ierasties pašiem ar savām pildspalvām, lai specdienestiem būtu grūtāk viltot balsojuma rezultātus, tad tas kvalitatīvi jau ir pavisam cita veida apgalvojums (pieklājīgi izsakoties). Tomēr abi līmeņi vienā mierā sadzīvo, mudinot secināt – ja maisam gals ir vaļā, tad var sagaidīt racionāli neprognozējamas "atklāsmes".

Atkāpe. Lai cik nervus bojājošs (no seku viedokļa) un kaitinošs (no izmantotās "argumentācijas" viedokļa) būtu šis referendums, vienlaikus tas ir apliecinājums demokrātisko procedūru dzīvotspējai. Cik saprotu, britu premjeram pat prātā nav ienācis vispirms balsojuma iespēju apsolīt, bet tad, laikam ejot, kaut ko sākt runāt par "citu situāciju", "neīsto brīdi", lai solījumu nepildītu. Pat ja izpilde viņam potenciāli beigtos slikti.

Savukārt, ja runa ir par to daļu, kas savos apsvērumos mēģina būt pragmatiska, tad te ir interesanti, kā "caur" viņiem runā priekšstats par to, ka pasaule kļūst arvien neprognozējamāka un dinamiskāka. Proti, gadījumā, ja referendumā uzvar izstāšanās nometne, skaidrs, ka, tēlaini izsakoties, nākamajā dienā pēc rezultātu izziņošanas nekas kardināli jau nemainīsies. Sekos kaulēšanās process jauna Lielbritānijas un ES attiecību modeļa izstrādei vismaz divu gadu garumā. Pieļauju, daļai britu vēlētāju liekas – mūsdienu pasaulē divi gadi ir tik ilgs periods, "kas tikai tajā nevar notikt", attiecīgi balsojums tiek uztverts samērā relaksēti. Nedz piekrītu tam, nedz noliedzu, jo runa ir par laika, vēstures izjūtu. Situatīvisms mūsdienu politikā "rullē".

Interesants ir sauklis "Mēs gribam atgūt savu valsti!" ("We want our country back!"), jo tas vienā vai otrā formā parādās arī citās zemēs. Ja britu gadījumā tas, kam kontrole ir jāatņem, pieņemu, ir "Briseles birokrātija", tad citviet tā var būt "korumpētā elite" utt. Labi, tātad kāds ir valsti "nolaupījis". Kas notiek pēc "atgūšanas" – vienalga, izstāšanās no ES, "elites" padzīšanas utt. –, ja izrādās, ka būtiski nekas uz labo pusi nemainās? Optimistiskais variants ir tāds – "atkarotāji" apjauš, ka vienkāršoti apraksti neder, nav vairs kam "atkarot", pilnīga pašu atbildība. Pesimistiskais – tiek meklēti citi, nākamie "nolaupītāji", no kuriem valsts ir "jāatgūst". Un te paveras nelāgas iespējas (vēsture jau to daudzkārt ir pierādījusi) jaunu ienaidnieku, t.sk. iekšējo, konstruēšanā. Citiem vārdiem sakot, pasaulē pieaug dažādu formu un dažādu motīvu radīta neapmierinātība, apnikums, neticība tradicionālajiem politikas veidošanas instrumentiem. Zināmā mērā pat aizraujoši. Savukārt kutelīgs ir jautājums par to, kas notiek "nākamajā dienā pēc" – sauksim to, kā gribam, – revolūcijas, suverenitātes atgūšanas, jūga nokratīšanas utt.?

Cita tēma – cik adekvāta ir dažādu notikumu dramatizēšana. Dažkārt liekas, ka mūsdienu informatīvās un komunikatīvās vides īpatnības provocē kaut ko dramatizēt nepamatoti. Kad Skotijā salīdzinoši nesen bija referendums, "uzdzītā" spriedze radīja sajūtu – vietējā sabiedrība ir tik sašķelta, ka bail domāt, kas tālāk. Nav dzirdēts, ka "par" un "pret" nometnes plūktos, teiksim, Edinburgas ielās. Bet drūmie paredzējumi saistībā ar polarizāciju, ko – pašam gribot vai negribot – izdevies panākt Trampam ASV, neliekas pārspīlēti: līdz roku palaišanai pretējās puses taču ir tik tikušas. Citiem vārdiem sakot, kaut kā ir sanācis, ka, izdzirdot apzīmējumus "šis ir izšķirošs lēmums", "svarīgākais pagrieziens pēdējo desmitgažu laikā" un līdzīgus, ir grūti saprast, cik patiešām nozīmīgs ir notikums. It kā varētu sevi mierināt ar domu – mēs tik bieži lietojam vispārāko pakāpi, ka esam to vulgarizējuši, – un skaļos paziņojumus laist gar ausīm. Tajā pašā laikā nepamet sajūta – esam tik ļoti pieraduši pie lietu kārtības, ka notrulinājusies spēja nojaust patiešām būtisku izmaiņu parādīšanos. Valoda, kādā aprakstām apkārtējo, neļauj saprast, vai britu iespējamā izstāšanās no ES patiešām būtu nāvējošs trieciens ES vai arī tā ir kārtējā putu kulšana.

Jebkurā gadījumā nepamatota, manuprāt, ir pati 23. jūnija absolutizācija, jo, kā saka, viss interesantais turpināsies arī pēc tā. Ja balsojums būs par labu palikšanai ES, tik ievērojams atbalsts aiziešanai vienalga ietekmēs Lielbritānijas politiku. Ja balsojums būs par labu aiziešanai, būs pamācoši vērot, kā rīkosies ES valstu līderi. Gan attiecībās ar "savu" elektorātu (bažas, ka tas "Brexit" var uztvert kā iedrošinājumu), gan attiecībās ar Londonu (vēlme "aizgājējiem" maksimāli sāpīgi iegriezt vai pragmatisks aprēķins).

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!