Ilustrācija - Lote Vilma Vītiņa
 
Proza
17.02.2017

Bresta

Komentē
0

Dakšas viņi nospēra skolā. Blakus tām pāris puķu dobēm, kurās mocīja vasaras prakses atstrādātājus, bija neliela ķieģeļu ēka. Vienā tās galā bija kaut kas līdzīgs atslēdznieka darbnīcai, bet otrā visādu lāpstu, kapļu un spaiņu noliktava. Bija arī vismaz pusducis mēslu dakšu. Noliktava parasti nebija aizslēgta. Laikam jau nevienam nenāca prātā, ka kāds varētu nozagt mantu, kas derīga tikai darbam. Vienas dakšas viņi starpbrīdī aizstiepa un nomaskēja krūmos pie skolas žoga. Tā, lai tās varēt aizsniegt arī no otras žoga puses. Vakarā viņi tās izvilka starp žoga stieņiem un aizstiepa. Plāns bija ļoti nopietns – nākamās divas dienas nobastot, apvienojot nopietnu darbu ar patīkamu izklaidi. Pieneņu sakņu vākšana rīta pusē un brauciens uz Juglas ezeru nopeldēties pēcpusdienā. Pienenes biezā slāni bija saplaukušas kādā aizaugušā, pamestā būvlaukumā ne pārāk tālu no viņu pagalma. Līdz ezeram, protams, bija jābrauc ar autobusu. Shēmas dziļākā jēga slēpās faktā, ka kaltēta pieneņu sakne tika uzskatīta par ārstniecības augu. Aptiekā par kilogramu šīs vielas varēja dabūt divus rubļus. Desmit saldējumi "Eskimo". Vai "Poli". Bet tās saldētās suliņas vafelē vispār kādas divdesmit piecas. Protams, ir jau arī labāki laika pavadīšanas veidi. Tomēr, ja klases audzinātāja ir bioloģijas skolotāja, kura ļoti nopietni uztver skolnieku pienākumu vasarā iesaistīties dažādos sabiedriskos darbos, kas saistīti ar dabas izpēti, tad nav daudz variantu. Pat tad, ja esi viens no labākajiem skolēniem klasē, kuram reizēm vienu otru neizdarību tā neuzkrītoši piedod vispārējā pozitīvā koptēla dēļ. Pat tad, ja tava māte regulāri apmeklē vecāku sapulces, bet tēvs brauc līdzi klases pavasara ekskursijā kā "sabiedriskais kārtības sargs", jo neba nu vienai pirmsklimaksa vecuma učenei viegli pieskatīt veselu baru pirmspubertātes vecuma jauniešu divu dienu garumā. Un pat tas, ka skolotāja ekskursijas otrās dienas rītā izskatās neparasti moža un priecīga, bet kārtības sargs tāds saguris un saplacis, vēl nenodrošina tev iespēju pilnībā ignorēt visādas vasaras klaušas un nodevas.

– A davai, aizlaižam uz jūru, nevis uz Juglu?

– Baigi man gribas pa to pārpildīto vilcienu mīcīties...

– Za to uz skuķiem palūrēsim.

– Kādiem vēl skuķiem?

– Nu, plikām bābām kabīnēs.

– Ko, ko?

– Nu, bļa, kā tāds pāķis. Nezināji, ka tur ir šķirbas dēļos? Zaru caurumi arī. Un veceņu, ka biezs. Gan tievas, gan resnas. Visām peldēties gribas. Bet pirms peldes peldkostīms jāuzvelk. Vai arī pēc peldes jānovelk. Daleca?

– Jā, kā tad...

Ivo bija viņa labākais draugs. Abi divi viņi skaitījās gandrīz vai klases labākie skolnieki. Labi, vēl bija dažas meitenes ar labām liecībām, bet skuķes jau vienmēr bijušas baigās zubrilkas. Būtiskā atšķirība bija tā, ka Ivo bija krietni tālāk ticis ārpusskolas lietās. Viņam bija draugi. Viņam bija sporta nometņu biedri. Viņam bija vecāki, kas nerīkoja skandālus par katru sīkumu, piemēram, par pakāstu skolas dienasgrāmatu. Turklāt Ivo bija vienīgais bērns ģimenē. Tas savukārt nozīmēja lielāku kabatas naudu, foršākas drēbes un iespēju vasarā darīt to, kas pašam patīk, nevis ik pa brīdim pieskatīt mazo māsu. Visbeidzot, Ivo bija fiziski stiprāks. Un Ivo īpašumā bija maģis. Ar stereoaustiņām, par kurām gan klases audzinātāja stāstīja, ka tas esot taisnākais ceļš uz dzirdes orgānu sabojāšanu. Viņam pašam gan gandrīz jebkura mūzika likās tikai bezjēdzīgs troksnis fonā. Pat tie gabali, par kuriem Ivo sajūsminājās, – sākot ar "Sex Crime" un beidzot ar "Kukurūzu". Kāpēc Ivo bija piekritis štellei ar pieneņu saknēm, viņam īsti nebija skaidrs. Neba nu tie pāris rubļi viņam tik svarīgi. Kaut cik pieņemams attaisnojums divām nobastotām skolas dienām? Pēdējās maija dienās skolā tāpat nekas vairs nenotika – visas atzīmes pa lielam jau izliktas, grāmatas nodotas, atslābums iestājies. Un tad vēl tas karstums. Jā, pludmale būtu laba izvēle. Turklāt tā doma par kabīņu dēļiem. Viņš pagaidām kailas sievietes bija redzējis tikai vecmeistaru gleznās, dažos sliktas kvalitātes žurnālos un savā iztēlē...

– Labs ir, laižam uz jūru.

– Tik tās dakšas jānoliek. Un šitas maiss ar saknēm.

– Davai, noslēpjam tās dakšas tepat krūmos. Nav jau mūsējās, ja kas. Bet maisu vienkārši uzmetīsim uz mana balkona.

– Ideja kā māja.

Vilciens tiešām bija pārblīvēts. Piektdienas pēcpusdiena ir un paliek piektdienas pēcpusdiena. Un Jūrmala ir un paliek Jūrmala. Viņš nesen enciklopēdijā bija izpētījis, ka gada laika kūrortpilsēta uzņemot aptuveni miljons atpūtnieku. Tas laikam bija aprēķināts, neiekļaujot tos, kuri vienkārši ierodas no Rīgas ar privāto vai sabiedrisko transportu uz pāris stundām. Šā vai tā – diena bija saulaina, rindas pie saldējuma pārdevējiem un limonāžu kioskiem garas, bet pludmale nosēta ar puskailiem augumiem visdažādākajās svara kategorijās. Protams, arī iespēja uzvilkt peldbikses bija jāizcīna, izstāvot rindu pie apaļās koka būdiņas ar četriem nodalījumiem. Viņi iestājās katrs savā rindā, kuras gan virzījās aptuveni vienādā ātrumā. Pirms viņa stāvēja kāds drukns onkulis ar svītrainu dvieli pār plecu. Uz blakus durvīm aptuveni vienā tempā ar viņu virzījās divas blondas jaunuves ļoti minimālos peldkostīmos. Viņš sāka apcerēt jautājumu, vai abas daiļavas līdīs kabīnē reizē vai viena pēc otras, taču tad izlēma, ka nedrīkst pārāk sacerēties. Kad nu beidzot Ivo sasolītās paradīzes vārti atvērās, izrādījās, ka no šī nodalījuma redzēt nevar neko. Nebija ne šķirbu dēļos, ne zara caurumu. Tik vien kā starp metāla rāmi un dēlu sienu iestūķēti netīri marles un vates pikuči...

Vilšanās bija tik pamatīga, kā Jaungada eglītes loterijā cerētās futbola bumbas vietā laimējot lielu kasti ar leļļu trauku komplektu. Toties Ivo no kabīnes izlīda smaidīgs un apmierināts. Vēlāk, bradājot pa silto piekrastes ūdeni, viņš klāstīja savus novērojumus. Esot bijusi viena dāma tā ap 40, pēc tam viena meitene drusku virs viņu abu vecuma. Laba redzamība un smuki augumiņi. Kā filmā! Protams, nākamajā reizē viņš iestājās rindā pie Ivo izpētītās kabīnes. Un tapa atalgots ar iespēju redzēt kādu miesās izplūdušu pirmspensijas vecuma būtni, kuras ļenganās krūtis nokārās gandrīz vai līdz nabai, savukārt pavēderi kā vairogs sedza milzīgs sirmu spalvu mākonis. Notiekošās sociālās netaisnības aizskarts, viņš pievērsās otrai sienai. Nelielu atveri varēja redzēt arī tajā, taču tad bija jāsaliecas deviņos līkumos. Kaut kā iegrozījies, viņš saprata, ka kļuvis par novērotāju citam novērotājam. Aiz starpsienas atradās vidusskolas vecuma puisis ar nosauļotu, muskuļotu augumu, ar seju pieplacis pie nākamās starpsienas dēlu salaiduma vietas. Vērošana šim puisim gāja labumā. Krunkainas ādas klātu ļenganu vecas sievietes krūšu vietā šajā kabīnē bija redzama stingra, sabriedusi jauna vīrieša miesa.

Ты там долго еще?

Kāds raustīja aizkrampētās kabīnes durvis. Viņš saprata, ka atkal ir izdarījis kaut ko nepareizu. Kā pirmajā klasē, kad, neatliekamas vajadzības spiests, bija iešmaucis pačurāt meiteņu tualetē, kur viņu pieķēra trīs agresīvi noskaņotas trešklasnieces...

* * *

– Zināji, ka Ivo ir visjutekliskākais vīrieša vārds?

– Kāpēc?

– Vienīgais, kuru meitene var iečurāt sniegā!

Dī, kad sadzērās, parasti kļuva tāda dīvaina. Planēja kaut kur pārgudru domu augstumos. Vai arī veica regulāras vulgāras piezemēšanās. Kā tāds divplāksnis ar sačakarētu motoru. Pī savukārt varēja tempt alkoholu dekalitriem. Nekādas īpašās izmaiņas viņas noskaņojumā, runā vai gaitā tas neradīja. Abas druškas bija nešķiramas kā podiņš un vāciņš. Abas labi ilustrēja domu, ka smuka meitene sevišķi labi izskatās uz gudras draudzenes fona. Vārdos viņas parasti nesauca, vismaz puiši ne. No uzvārdiem atvasinātās iesaukas bija stabili pielipušas. Pīnupe un Dīriķe lieliski saīsinājās kā Pī un Dī. Aiz muguras gan čaļi viņas parasti saukāja par pīzdiņu un dirsiņu. Kaut kādā mērā to laikam varēja uztvert kā vēl vienu norādi uz draudzeņu nešķiramību. Reizēm tas kādam paspruka arī viņu klātbūtnē. Pī tādās reizēs smaidīja un muļķīgi ķiķināja, bet Dī sarka, pūtās un dusmojās.

– Zināji, kāpēc sieviešu krūtis ir nepareizi saukt par pupiem? – Ivo nepalika atbildi parādā.

– Oho... nu, kāpēc?

– Točno, nezini? Un vēl skaities meitene no laukiem... govīm taču pupi ir paši tie galiņi, aiz kuriem slauc. Pārējais ir tesmenis.

– Jā, ko tu neteiksi...

Dī sapūtās, bet Pī smaidīja kā dubļos rubli ieraudzījusi. Vispār jau skaidrs, kāpēc Dī nejutās uzrunāta. Ne iešana uz rajona un republikas olimpiādēm eksaktajos priekšmetos, ne sacerējumi, kurus literatūras skolotāja regulāri lasīja priekšā visai klasei, diemžēl nekompensēja plakanās krūtis, neformīgo vidukli un druknās, paīsās kājeles. Pī savukārt bija tikusi pie tesmeņa, kuru apskaustu jebkura brūnaļa vai raibaļa. Kājas turklāt viņai bija kā etiopiešu barjerskrējējai no olimpisko fotogrāfiju albuma "Maskava – 80".

Viņam pašam šobrīd jau likās, ka viss pasākums pamazām virzās uz muļķīgu izgāšanos. Sākotnējā shēma bija tīri labi sakonstruēta. Kā jau varēja gaidīt, abas druškas nespēja atteikties no piedāvājuma noskatīties kaut ko no klasikas. "Dzeguzes ligzdu" vai "Jesus Christ Superstar". Ar videomagnetofona īpašnieku Ivo uz vecas draudzības pamata bija sarunāts, ka viņš var atnākt pats un paņemt līdzi kādu draugu vai draudzeni. Kaut kur bija izdevies dabūt arī divas pudeles šampanieša, kas pretalkohola kampaņas augšupejošajā fāzē jau pats par sevi bija varoņdarbs. Tika plānots, ka jaunkundzes vairāk vai mazāk pielies acis. Nu, vismaz Dī pielies, jo šampis viņai garšoja un labi deva pa galvu. Tālāk tika cerēts tika uz to, ka krutais džeks Ivo gribēs un pratīs atstāt nepieciešamo iespaidu uz seksīgo blondīni Pī. Sekojoši – atkabinās viņu no Dī un pārvietos uz blakus istabu. Un tad būs viņa uznāciens. Kā jau pilnīgs iesācējs, viņš uzskatīja, ka viņam arī ne pārāk seksīgā Dī būtu varens sasniegums. Līdz šim gan nekas vairāk kā tukšu salmu pakulšana par gudrām tēmām viņam ar Dī nebija sanācis. Nu, varbūt vēl daži sadzīviski sīkumi... kāds skatiens, kāds smaids, kāds bezalkoholiskais kokteilis kafejnīcā, vēl kāds apsveikums dzimšanas vai vārda dienā. Nebija jau tā, ka Dī būtu viņa sapņu sieviete vai lielā mīla. Bet kaut kāds šarms viņai tomēr piemita. Jau labu laiku abām draudzenēm bija stabila vieta viņa fantāziju pasaulē. Šobrīd viņš bija gatavs visu likt uz vienas kārts reālajā dzīvē. Bet pasākums galīgi nevirzījās uz priekšu. Tā vietā, lai mēģinātu Pī pavest, Ivo mēģināja viņu izvest. Ar dažādām prastām padjobkām.

– Iedosi vien cīgu? – Pī vērsās pie Ivara.

– Piedod, saulīt, es nesmēķēju! – atbildēja Ivars, izpūzdams kuplu dūmu mutuli pa atvērto virtuves logu.

– Neesi galvu sasitis? – Pī nikni izgrūda un piesita ar pirkstu pie deniņiem.

– Nē, vakar ēdnīcas kotletes pārēdos.

– Var redzēt. Stulbais lauku vecis...

– Jā, jā. Kalnā traktors bargi rūc, darbs mums liekas tīrais sssss... īkums.

– Tavs draugs gadījumā nav bijis Černobiļā? – Dī gāja draudzenei palīgā.

– Mums abiem bija grūta bērnība.

Ivo izdarīja kustību, it kā mēģinātu nodzēst izsmēķi pret Pī pieri, bet Pī veiksmīgi izvairījās un nolamāja Ivo par dauni. Pēc brīža uzvilkt dūmu gāja Dī. Aizlīgojusies līdz logam, viņa kādu laiku blenza naksnīgajās debesīs. Tad nomurmināja:

Is the moon a white baloon, floating till the end of June?

– Jā, jā, kaut kā tā... kак эта глупая луна на этом глупом небосклоне... – viņam neienāca prātā nekas labāks par nesen klasē apmuļļāto citātu no Puškina.

– Vispār tam nav nekādas nozīmes. Es gribētu būt dzeguze. Pulksteņa dzeguze. Taču tāda, kas var pārslēgt pulksteni atpakaļgaitā. Es nokūkoju, un rādītāji sāk iet pretējā virzienā. Un noplēstās kalendāra lapas sāk lipināties atpakaļ...

– Laiks, kura mums nav, ir dārgāks par figūrām, kuras mums ir, – viņš bērnībā kādu laiku bija trenējies šahā, un atmiņā bija palikusi daža laba no šīs jomas dižgaru izmestajām gudrībām.

– Viņai vairāk nelejiet. Vispār mums drīz jāiet! – to teica Pī.

Šampis jau tāpat gāja uz galu. Rokoperu par Pestītāja nedienām viņi bija noskatījušies. Romiešu patruļmašīnu kāpurķēdes un ekspresīvais niga aveņkrāsas žaketē, kurš izpildīja Jūdas funkcijas, bija nolikti atpakaļ plauktā. Nez no kurienes uzradās vēl viens kekss ar "Mokas" pudeli un divām videokasetēm, kurām nosaukumu vietā bija tikai uzdrukāti XXX. Pī paziņoja, ka viņas abas iešot mājās. Viņš mēģināja pierunāt Dī vēl palikt, solot viņu vēlāk pavadīt. Dī viņu nicīgi atšuva, un abas daiļavas pazuda kāpņu telpā. Vakars turpinājās, trijatā strebjot "Moku" un blenžot jēlu porno. Pašās beigās "Moku" atnesušais tips sāka klāstīt dažādas idejas cīņai pret okupācijas varu un aģitēja doties uz tuvāko točku pēc papildu degvielas. Ivo paziņoja, ka nekur neies, toties piedāvājās aizdod padomju režīma grāvējam kartona trafaretu, kurā izgriezts paziņojums par radioaktīvo vielu noplūdi atmosfērā un ūdenī, kā arī aizliegumu peldēties atklātās ūdenstilpnēs.

– Tu, tipa, nopērc divus aerosolus. Melno un dzelteno. Melno priekš teksta. Dzelteno priekš radiācijas simbola – dzeltenās āboliņa lapas. Un tad pa nakti aizpiļī uz Jūrmalu un sapūt pludmales smiltīs. Nu, tā, ik pēc simts metriem. Daudz laika tas neprasīs. Redzēsi, būs panika, starptautisks skandāls un kas tik vēl ne. Galu galā tikai gads kopš Černobiļas pagājis, tauta reāli nervoza... visi Jūrmalas sanatoriju atpūtnieki lomīsies prom no kūrorta. Būs konkrēts cirks...

– Eu, bļa, vecīt, tā ir ideja. Tu man iedosi to kartonu, točno iedosi? Es zinu, kur nitrenes baloniņus var nokantorēt... visādas krāsas. Šitā štelle nostrādās, zajebis...

– Jā, tu, galvenais, sapūt arī pie Jūrmalas tenisa kortiem. Tur tagad visādi ārzemnieki ņemas... redzēsi, BBC un Amerikas balss uzreiz sāks braukt virsū...

Rīts atnāca ar pamošanās ainu svešā dzīvoklī, smaguma sajūtu visā ķermenī un domu, ka viņš pēdējais lohs, kurš laikam nevainību zaudēs tikai kaut kad mūža otrajā pusē. Gribējās dzert. Samiegojies un sapīcis viņš meimuroja uz virtuves pusi, taču tad atcerējās, ka padzerties varētu arī vannasistabā. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja Ivo, kurš stāvēja vannā, stalti izslējis savu atlētisko torsu. Labajā rokā Ivo turēja dušas uzgali un lēja sev uz muguras ūdeni, kas skaloja ziepju putas no viņa ķermeņa. Arī Ivo kreisā roka bija aizņemta. Atšķirībā no labās, tā kustējās krietni enerģiskāk. Tikai pēc laba laika viņš saprata, ka nespēj atraut skatienu no vannā notiekošā. Apjucis un piesarcis viņš aizvēra durvis un gāja uz virtuvi. Vēl pēc kāda laika viņš pieķēra sevi iztēlojamies, kā būtu varējis Ivo palīdzēt...

* * *

– Redziet, pulkvedis Kalpaks tomēr bija cara armijas virsnieks. Nu, jūs jau saprotat – slēgta tipa mācību iestāde, junkuru skola, tikai jauni vīrieši, pat bez iespējas aizšļūkt uz pilsētas nomales zaļumballi. Krievu vārdam голубой vismaz šajā izpratnē nav nekāda sakara ar zilo krāsu, tā ir vēlāk radusies jēdzieniska pārbīde. Patiesībā tas ir radies no голубчик. Balodītis, tāds mīlīgs apzīmējums draudziņam. Nu, lūk, Kalpaka pēdējie vārdi nekā nav saistāmi ar to, ka Balodim jāpaliek viņa vietā. Patiesībā smagi ievainotais pulkvedis tajā brīdī lūdza, lai viņa adjutants, viņa golubčiks, paliek pie viņa pēdējos mirkļos. Līdz nāve mūs šķirs. Nevis "Balodi, paliec manā vietā!", bet "balodīt, paliec šajā vietā... Šeit, kopā ar mani. Līdz nāve mūs šķirs".

Jaunais vēstures skolotājs, patiesībā vēl tikai pēdējā kursa students, jau bija triecientempā paspējis kļūt par autoritāti lielākajai daļai zēnu. Vēl ātrāk viņš bija paspējis tapt vienīgi par iemīlēšanās objektu lielākajai daļai meiteņu. Jaunā censoņa vadībā jau bija noticis pusducis interesantu stundu, kuru laikā bija izrādījies, ka pasaule tomēr nav melnbalta un pasaules vēsture – ne tik. Teksti par to, ka ikkatrs viens vērmahta zaldāts, aizsaulē aizejot, paņēma līdzi vismaz desmit sarkanarmiešu, atstāja iespaidu. Tāpat kā atziņa, ka Latvijas brīvības cīņu laikā ar sifilisu hospitalizēto karavīru skaits vismaz divas reizes pārsniedzis to cīnītāju skaitu, kas uz ežiņas galvas likuši. Bet tas viss bija sūds priekš dieva vaiga, salīdzinot ar viņa uzraudzībā notikušo klases vakaru. Kaste lēto vīniņu plus iespēja pagalmā sapīpot ar učuku – tas nu bija kaut kas neredzēts pat šajā skolā ar ilgu un stabilu liberālo tradīciju... Kas gribēja, tas piedzērās, kas gribēja, pa kaktiem vai gaiteņiem bučojās, kas vēlējās – diskutēja ar uzlecošo paidagoģijas zvaigzni par reliģiju, filozofiju un politiku. Te tad arī izskanēja spriedelējumi par notikumiem "Airītēs" un citas līdzīgas pērles. Klausoties par cara laiku armijā piekoptajiem tikumiem un netikumiem, viņš bija aizdomājies par kazarmu režīmu. Par istabiņu, kas būtu jādala ar pieciem (bet varbūt arī desmit) citiem puišiem. Par iknedēļas pirti, kas pirms simt gadiem droši vien aizstāja mūsdienu dušas un vannas. Galu galā, par morālās, garīgās un fiziskās kopības sajūtu.

* * *

Ir slikti, ja uz pohām kuņģis čokurā sarāvies un tu nevari neko ieēst. Bet vēl riebīgāk ir, ja nevari normāli pačurāt. Medicīnas enciklopēdija bija nepielūdzama – dedzinošas sāpes urinējot bija norādītas kā pirmā gonorejas pazīme. Par ko? Kāpēc? Viņš nejutās to pelnījis. Tikt pie tripera, ja vispār nav bijis seksa. Kaut kas tāds laikam tikai ar viņu var gadīties. Labi, pabučojās pēc ballītes ar kaut kādu sīku kužu, pat pabāza šai rokas zem džemperīša un cičus apgrābstīja... bet tas arī bija viss. Mēģinājumiem grābstīties ap vāverīti skuķis darīja galu ātri un enerģiski. Turklāt viss pasākums bija noticis jau pirms trim, nē, gandrīz četriem mēnešiem. Ko, pie velna, tas nozīmē? Apenēs pludoja gļotainu izdalījumu jūra. Acis sūrstēja un pūžņoja. Laikam kaut ko ar netīrām rokām bija izdevies ieberzēt arī tajās. Par kādiem grēkiem, sasodīts? No toreizējās bučošanās ar mazgadīgo zostiņu, kurai balināti mati, pēc pelnutrauka smirdošas lūpas un pliki pupi zem lēta kamzolīša? Tas nu būtu tā kā par traku. Bet citus kontaktus ar pretējo dzimumu viņš nespēja atcerēties. Ko viņš vispār bija darījis pēdējās nedēļas laikā? Jā, gatavojies pēdējam augstskolas iestājeksāmenam. Kurš, protams, tika veiksmīgi nolikts. Angliski viņš tomēr prata drusku vairāk par made in USA un Baltic sea – peace sea. Hm, dienu pirms eksāmena viņš bija pie Ilzes. Pie tās pārziedējušās daiļavas, kura viņam pēdējos pamatskolas un pirmajos vidusskolas gados bija angļu valodas privātskolotāja. Šo to vēl pēdējā brīdī pārrunāt, jo Ilze mēdza arī sēdēt augstskolu iestājeksāmenu komisijās. Labs padoms no insaidera puses vienmēr zelta vērts. Kvalificētā speciāliste, kura privātajā dzīvē kvalificējās kā vientuļā māte, dzīvoja kaut kādā Čiekurkalna graustā ar ateju trepēs un pumpi pagalmā. Viņi dzēra tēju un gudri pļurkstēja par perestroiku un svešvalodu nepieciešamību jaunajos apstākļos. Beigās aizpļāpājās ne pa jokam, jo Ilze viņu cienāja ar liķieri un konfektēm un ik pa brīdim atkārtoja, cik forši, ka viņa tēvs palīdzējis viņai nesen notikušajā dzīvokļa remontā. Par to, ka tēvs noteikti ir palīdzējis ne tikai ar tapešu līmēšanu un linoleja klāšanu, viņam īpašu šaubu nebija. Pirms krāsošanas kārtīgi pindzele jāizmērcē – sena amatnieku gudrība. Beigu beigās izdzertā tēja un apēstie našķi lika soļot uz to pašu tizlo ateju kāpņu telpā, kur ne vien smirdēja un nebija papīra, bet pat uz poda iegrozīties bija gaužām grūti. Šauro telpu un viņa garā auguma dēļ. Vai toreiz, akrobātiski izpildoties, viņš būtu ar galu piegrūdies netīrai poda malai, uz kuras visādas tīrkultūras vairojas kā Petri platē bioloģijas laboratorijā? Kaut kādi līdzīgi bēdu stāsti bija pa ausu galam dzirdēti. Jā, beibēm tomēr vieglāk, vāverīti poda iekšpusei piespiest laikam neprastu pat cirka skolas absolvente... Jā, tāds nu ir likteņa pabērnu krusts – ciest gan par citu grēkiem, gan par citu priekiem. Nu, noteikti uz šito pašu havaju nākuši mīzt arī visādi vietējie alkaši, kas Ilzei skalda malku vai činī kanalizāciju. Prātā ienāca kāda no angļu valodas privātstundām pirms vairākiem gadiem, kad Ilze ieradās sasārtusi un smaidīga kā saulīte un stāstīja, ka pa taisno no laukiem. Viņa tēvs esot palīdzējis kaut kādas mantas aizvest un kaut kādus dārzeņus atvest. Pie velna, nav taisnības virs zemes! Tik vien tā mierinājuma, ka augstskolā viņš bija ticis, ar Ilzes palīdzību vai bez tās... Bļāviens, tā pīzda tak nesadomās man kādu pusbrālīti vai pusmāsiņu piedzemdēt, viņš pie sevis nodomāja. Jācer, ka sencis vismaz prot savlaicīgi izvilkt, viņš turpināja pie sevis purpināt, cenšoties aizgaiņāt domu par to, ka pašam vispār līdz šim nav izdevies nekur iestumt.

Izstāvējis garo rindu, viņš nonāca nelielā kabinetā, kurā bija trīs rakstāmgaldi. Pie diviem sēdēja jauni vīrieši. Viens formastērpā ar leitnanta zvaigznītēm uz uzplečiem, otrs pelēkā uzvalciņā. Pirms dažiem mēnešiem pasludinātā neatkarība neko nebija mainījusi valsts robežas šķērsošanas jomā. Vēl aizvien bija nepieciešama izbraukšanas vīza un brūnā ārzemju pase ar sirpjāmuraino ģerboni uz vāciņa. Vīzu un ārzemnieku reģistrācijas nodaļa pieņēma pilsoņus pirmdienās, trešdienās un piektdienās pa divām stundām. Rinda bija aptuveni tikpat gara kā vendispansera gaiteņos. Zīmīgi, ka abas iestādes atrodas gandrīz vai kaimiņos, līdz ar to bija iespējams apvienot abas vizītes vienā gājienā. Vīrietis formastērpā ilgi un rūpīgi lasīja iesniegumu, anketu un izsaukumu. Tad paliecās uz blakus galdiņa pusi un ar pirkstu iebakstīja vienā no anketas ailītēm. Tajā, kurā bija iegrāmatotas svešvalodu zināšanas. Otrs, uzvalkotais, šķībi pasmīnēja un nomurmināja:

Полиглот – хуяглот...

Считать не целесобразным?

Да ну, пусть катит. Какая хую разница, перед или задница...

Эта уж точно.

Nu, lūk, reāla iespēja nonākt īstās ārzemēs, nevis tikai apciemot kādu no socvalstīm, lai pēc tam dzirdētu skaitāmpantiņus no sērijas kурица не птица, Венгрия ре заграница... Cītīgi zaurētās svešvalodas jau bija sākušas atstāt iespaidu uz zemapziņu – piedzeroties līdz filmas trūkšanai, viņš bija pasācis citēt Šekspīra un Vijona dzejoļu oriģināltekstus. Vai arī paša sacerētus pekstiņus, kuru mēģināja uzdot par klasiķu dzejojumiem. Полиглот – хуяглот. Mīļi, protams. Bet, lai tiktu pie vajadzīgā zīmoga ārzemju pasē, varēja paciest ne to vien. Vēl jau gan bija priekšā rindas pie vēstniecības durvīm, vīzu anketas, intervijas un centieni pierādīt, ka viņa mērķis nav lūgt politisko patvērumu vai kļūt par nelegālo ekonomisko migrantu.

* * *

– Jā, un kādas jums bija attiecības ar tēvu?

– Nekādas... es viņu reti sastapu.

– Vai jums viņa pietrūka?

– Nu, kuram gan nepietrūktu?

– Vai jūs izjutāt zaudējuma vai pazemojuma sajūtu?

– Ne pārāk...

– Vai jums pubertātes vecumā bija interese par jūsu mātes intīmās dzīves detaļām?

– Jā, es reiz pa durvju šķirbu nolūrēju, kā viņa maina tamponus...

Filibērs, izteiksmīgi žestikulējot un izmantojot dažādus balss toņus un tembrus, reproducēja kādu savu sarunu ar attiecīgo speciālistu. No tā laika posma, kad viņš bija izmisīgi centies tikt skaidrībā. Skaidrībā par to, kā būtu pareizāk. Vai vismaz par to, ka viņš nav nepareizs.

– Jā, un beigās šis man prasa: vai bieži esat centies ar urīna strūklu noskalot izkārnījumus, kuri paliek uz tualetes poda iekšējās virsmas? Vai tas jums ir licies būtiski?

– Nu, vienam manam paziņam psihuškā bija regulāri prasījuši, vai, ejot pa ietvi, viņš cenšas izvairīties no plaisām asfaltā...

Viņi sēdējā kādā noplukušā Brestas krodziņā un kūla tukšus salmus. Jau otrā Bresta trīs dienu laikā. No robežkontroles punkta varoņcietokšņa paspārnē līdz karaflotes bāzei pie Atlantijas okeāna. Ikoniski hrestomātiskais "Kerels no Brestas" toreiz vēl latviski tulkots nebija. Kaut gan – kāds nu tur Brestas Kerels. Latviski par šo tēmu vispār bija tikai daži pirmās republikas laiku ķēpājumi sliktā iesējumā, kam izdevies apiet tālaika cenzūras sargsuņus un dažas frāzes Lāma un Kolberga prozā. Bet te viss bija pa īstam. Ar trikoloru greznotie karakuģi un jūrnieki, kas skūpstās uz promenādes liepu ēnā. Kalvadoss kausos un "Camel" smēķi pelnu traukos. Iespēja vienā vakarā ziedot pisuāram vai urinetei summas, kuras taipus dzelzs priekškara būtu pelnāmas garus gadus vergojot pie virpas vai rakstāmgalda. Opcija nopirkt lētu videomagnetafonu no zagtu mantu uzpircēja vai nolīgt novazātu ielasmeitu, kura gandrīz vai vārds vārdā citē attiecīgo reklāmas frāzi no "Ulisa":

Minette? Tu veut? Encore vingt livres!

Kā gan te neatcerēties bērnībā lasīto grāmatiņu par Rikikī piedzīvojumiem, kur bez sivēntiņa Onorē un lācēna Filibēra darbojas arī kaķenīte Minete. Bet īstais Filibērs, kuplās matu cirtas purinādams, klāstīja kaut ko par "Tom of Finland" un jūrnieku sadzīves smalko erotiku viņa darbos. Fiņņu zemi pieminot, kāds rāva vaļā sāgu par kontrabandas ceļā ievesta degvīna tirgošanu pussausā likuma nomocītajiem somiem. Stāsts, protams, ietvēra konfliktus ar policiju un muitu, kā arī visādus citādus prikolus. Kāds cits nevarēja atturēties no vecumvecā jociņa par to, ar ko atšķiras dzīva somiete no beigtas francūzietes (ne ar ko). Pēcāk viņi trokšņodami klaiņoja pa pilsētu, apgāza pāris miskastes, piečurāja vismaz vienu pavārti un uz Rue de Sebastopole gandrīz sakāvās ar kaut kādiem alžīriešiem vai tunisiešiem. Kā rādās, ne tikai Rīgā uz ielas ar šādu nosaukumu var viegli dabūt pa tauri, viņš pēcāk nodomāja, atcerēdamies masveida kautiņu Maskačkā pie baznīciņas aiz kolchoznieku nama. Tikai labu laiku pēc tam, kad konflikts bija apsīcis, viņš saprata, ka tā īstais iemesls laikam tomēr nebija seni koloniāli pāri nodarījumi vai citi sadzīviski sīkumi. Drīzāk gan fakts, ka viņš ar Filibēru bija pārāk cieši apskāvušies publiskā vietā. Par godu šai atziņai, protams, atkal bija drusku jāiedzer.

Iereibušajai miega pelei aizmūkot, aiz loga bija redzams vai vismaz nojaušams pelēkas rudens dienas sākums. Prātā ienāca nez kur dzirdēts (bet varbūt arī kādā apziņas krēslas stāvokļa mirklī paša sacerēts) skaitāmpantiņš: "Miglaini aust rudens rīti / Gribas apēst vāverīti." Pieņemsim, ka tā ir vienkārši konfekšu reklāma, viņš pusmiegā nodomāja. Griežoties uz otriem sāniem, viņš pēkšņi attapa, ka ir piespiedies kaut kam lielam un siltam, kas aizņem lielāko daļu gultas

Bonjour, ma jolie! – Filibērs teica, pavēris acis.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Tēmas

Penelope

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!